Par maija mēneša senu un tagad aizmirstu tradīciju – vakara lūgšanām pie lauku krustiem.

Šis skaistais tautas lūgšanas veids bija ļoti iecienīts un plaši izplatīts katoļu vidē Latgalē un arī Lietuvā līdz Otrajam pasaules karam. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā nākošā gada maijā ļoti daudzās vietās skaistais un iecienītais lūgšanu veids tika daudzās vietās turpināts. Bezdievjiem – boļševikiem tas gan nepatika ne pavisam. Kara gados tas pilnīgi apsīka un pēc otrās okupācijas 1944. gadā pavisam izsīka un pazuda. Ar laiku arī miera laikos uzstādītie krusti pamazām izzuda. Koks sapūst, un nebija tādu uzņēmīgu un drošu cilvēku, kas tos atjaunotu. No savas bērnības laika atceros, ka tikai mūsu dzimtās Kumelānu sādžas izdalītajās viensētās bija ap divpadsmit tādu ceļa malās īpaši redzamās vietās – pie mājām pagalmos, ceļu krustojamos un arī pilnīgi vientuļi stāvošu krustu.

Lūgšanu grāmatās, kas bija izdotas laika periodā no apmēram 1700. gadā līdz 1920. gadam vienmēr bija iekļauts kārtības apraksts lūgšanām un papildus ikdienas un mēneša uzdevumu brīvprātīgai saņemšanai. Šos uzdevumus rakstīja uz īpašām zīmītēm, ko tautā sauca par “značkām”. Nosaukums nāca no poļu valodas, jo no katoliskās Polijas arī atnāca minētā tradīcija.

Šo pieminēto zīmīšu – uz papīra lapām sarakstīto uzdevumu saturu – pēc cilvēka vēlēšanās varēja saņemt ikviens. Bija divas uzdevumu sērijas. Katrā sērijā bija pa divpadsmit uzdevumiem.

Maija mēneša dievkalpojumu saturs un kārtība bija dažādi, atbilstoši dažādiem apstākļiem – sanākošo cilvēku skaitam, laika apstākļiem un nedēļas dienai. Sestdienās un svētdienās šie tautas dievkalpojumi bija garāki, nebija vajadzības steigties. Tika nolasīta vai pa daļai nodziedāta vai nu atbilstošā Rožukroņa daļa vai arī Litānija Jaunavai Marijai ar pielikumu “Kunga Eņģelis” un dziesmām Jaunavas godam. Tad tika piedāvāts gribētājiem izvilkt kā lozes pieminētās “značkas” – papīra lapiņas ar uzrakstītiem uzdevumiem vai nu vienai – nākamajai dienai vai arī visam maija mēnesim.

Parasti bija tā, ka izvilkušais no divpadsmit lapiņu krājuma savu laimīgo uzdevumu visu klātbūtnē arī izlasīja. Apkārt krustam sēdošie ar jautrību un visādiem “komentāriem” šo darbību tikpat kā papildināja. Piemēram, cilvēks izvilka zīmīti ar šādu saturu: “Neskaties uz to pusi, uz kuru gribas skatīties.” Runīgās kaimiņienes un arī kaimiņi vīrieši nokomentēja: “ Vai, māsiņ, tev šoreiz gadījies pats smagākais uzdevums. Labāk uzreiz prasi citu “značku”, jo to tu nevarēsi pat stundas garumā izturēt. Un tā bija ar katru dalībnieku. Te parādījās lauku cilvēku dzīves prieks, jautrība un novērošanas spējas. (pr. J.Budkāns)      

Šī maija dievkalpojumu struktūrelements ir ļoti savpatīgs un to nav izdevies fiksēt nevienā citā maija dievkalpojumu izplatības areālā. Zīmīte – značka ir patapinājums no poļu valodas un no viņiem šis paradums būs arī cēlies. “Značka” ir maza taisnstūrveida zīmīte, uz kuras pierakstīts skaitlis no 1 līdz 12; tas apzīmē kādu konkrētu uzdevumu, kas jāizpilda noteiktā laika posmā. Kad zīmīte izvilkta, jāpasaka zīmītes numurs, tad tiek pateikts ko tas apzīmē, kas ar šo konkrēto skaitli ir domāts. Ja dievkalpojums nenotiek vai arī dziedātāja nevar pati tikt, tad viņā pati mājās izvelk “značku” un pilda attiecīgo uzdevumu.

Latgales vecajās lūgšanu grāmatās bija ieteikta un tautā ieviesusies attiecīgu zīmīšu (“značkeņu”) vilkšana, kurās bija norādīts darīt vai cīnīties ar sliktu vēlmi, paradumu. Vienas zīmītes attiecās uz visu mēnesi, otrās – katru vakaru nākamajai dienai. Kā mēnesim, tā dienai bija 12 zīmītes ar dažādu saturu, un katrs Dievmātes godinātājs ņēma vienu zīmīti, nezinot, ar kādu saturu tā gadīsies. Šīs zīmītes vilka visi, lieli un mazi, kam jau bija sapratne par to saturu, un visi arī pūlējās to ievērot.

Mēnesim domātajās zīmītēs bija šādi vai līdzīgi ieteikumi (izvelk 30.aprīlī):

1. Kad laiks pienāks no miega celties, tūliņ bez kavēšanās celies un mezdamies ceļos, noskaiti visus pātarus vienā iesākumā.
2. Jebkurā dienā mēneša laikā noskaiti septiņas reizes lūgšanu “Tēvs mūsu…”, “Esi sveicināta…” un vienu reizi “Es ticu” Jaunavas Marijas godam.
3. Visa mēneša laikā katru sestdienu ej uz baznīcu uz sv. Misi un pret Jaunavas Marijas svētgleznu noskaiti septiņas reizes “Esi sveicināta…”.
4. Visa mēneša laikā katru dienu noskaiti piecas reizes “Tēvs mūsu…”, “Esi sveicināta…” un vienu reizi “Es ticu” uz Kunga Jēzus Kristus cirtumiem.
5. Visa mēneša laikā sargies nolādēt un velnu pieminēt, un, ja pēkšņi gadīsies kādu lāstu pateikt, tūlīt, mezdamies ceļos, noskaiti vienu reizi “Esi sveicināta…”.
6. Visa mēneša laikā ne tikai degvīnu, bet arī alu un vīna nedzer.
7. Visa mēneša laikā sargies melot un ja gadīsies samelot, tad tūlīt noskaiti vienu reizi “Tēvs mūsu…”.
8. Visa mēneša laikā trešdienās nelieto piena ēdienus.
9. Sargies apmelot kaut mazā lietā.
10. Visa mēneša laikā sestdienās neēd pusdienas, brokastis un vakariņas var ēst.
11. Pūlies svētdienās pamācīt bērnus pātariem un katehismu, un, ja esi māte, tad katru dienu māci savus bērnus pātariem.
12. Pūlies visa mēneša laikā kaut vienu reizi pieiet pie grēksūdzes un no visas sirds nožēlot par saviem grēkiem.

Dienai paredzētajās zīmītēs savukārt bija ieteikti šādi vingrinājumi:

1. Rītā, pusdienās un vakarā noskaiti “Kunga Eņģelis…”.
2. Noskaiti septiņas reizes “Tēvs mūsu…”, “Esi sveicināta…” par Jaunavas Marijas kalpiem.
3. Celdamies nu rīta un iedams gulēt, noskaiti trīs reizes “Tēvs mūsu…”, “Esi sveicināta…”, izstiepdams rokas.
4. Sargies visas dienas laikā Dieva vārdu nepatiesi valkāt, bet ja pēkšņi gadīsies pateikt, tūlīt, sizdams krūtīs, saki šos vārdus: ”Ak, mans Dievs, piedod manus grēkus!”.
5. Kad ieraudzīsi kādu nelabu lietu, tūlīt nogriez acu skatu un saki šos vārdus: “Dievs, sargi mani no grēka!”
6. Piedod no sirds visiem saviem ienaidniekiem.
7. Par nomirušiem Jaunavas Marijas kalpiem noskaiti Rožukroni vai piecdesmit “Esi sveicināta…” ar piecām reizēm “Tēvs mūsu…” un reizi “Es ticu”.
8. Krustā gulēdams, noskaiti piecus pātarus.
9. Ja kas grūtu vārdu pateiks, klusu paciet un Dievam upurē.
10. Neskaties visas dienas laikā uz to pusi, kur ļoti gribās skatīties.
11. Darbu smagi strādā un šos vārdus saki: ”Dievam par godu!”
12. Sargies visas dienas laikā bāršanās un lādēšanās.

Šo zīmīšu vilkšanai parasti sekoja attiecīgs pārdomu un pamācību vielas lasījums no lūgšanu grāmatas vai no speciāli Dievmātes godināšanai maija mēnesī paredzēta izdevuma, kādi laika ritumā, sākot ar 1904.gadu, bija iznākuši vairāki. Visas zīmītes glabājās pie vienas personas. Parasti tā bija maija vakaru lūgšanu vadītāja. Zīmes stāvēja pātaru grāmatā aiz vāka. Neviens netika spiests vai mudināts vilkt zīmi. Katrs to darīja brīvprātīgi un tātad pilnīgi labprātīgi uzņēmās zīmē rakstītos pienākumus.

Zīmīšu saturs bija apstiprināts no draudzes prāvesta, ar roku drukāts un ar draudzes zīmogu (ne katrreiz). Satura vārdi bija ņemti no Dieva un no Baznīcas baušļiem vai arī sacerēti.
Katra izvilktā zīme satur kādu prasību un upuri no cilvēka. Tā palīdz veidot raksturu, savaldīt sevi, darīt labus darbus, lūgties.

 

Materiāla sagatavošanā piedalījās:

Pr. Ilmārs Tolstovs,
Priesteris Jānis Budkāns,
“Magdalēnas Vēstis”,
Diak. Māris Laureckis,
Vita Briže

“Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti