Now Reading
Pāvesta uzruna Eiropas universitāšu docentiem un rektoriem

Pāvesta uzruna Eiropas universitāšu docentiem un rektoriem

Svētdien, 24. jūnijā Romā noslēdzās Eiropas universitāšu docentu un rektoru tikšanās par tematu „Jauns humānisms Eiropai. Universitāšu loma”. Tā notika, atceroties 50. gadskārtu kopš Romas līguma parakstīšanas, līdz ar kuru tika likti pamati Eiropas Savienībai. Sestdienas raidījumā par tikšanos Romā jau pastāstīja divi tās dalībnieki – Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes lektors Edgars Narkevičs un pasniedzējs Rīgas Katoļu Teoloģijas augstskolā Andris Kravalis.

Dienu pirms tikšanās noslēguma, apmēram 6000 tās dalībnieku ieradās Vatikānā, Pāvila VI zālē, kur viņus uzrunāja pāvests Benedikts XVI. „Temats „Jauns humānisms Eiropai. Universitāšu loma” aicina izvērtēt pašreizējo kontinenta kultūru,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka Eiropa šobrīd pieredz zināmu sociālo nestabilitāti un neizlēmību tradicionālo vērtību priekšā, taču tās vēsturei un akadēmiskajām institūcijām ir daudz ko dot, lai iezīmētu cerības nākotni.

Tāpat pāvests norādīja, ka „cilvēka jautājums,” kam bija centrālā loma šai tikšanās reizē, ir būtisks , lai pareizi saprastu pašreizējos kultūras procesus. Tieši pēc cilvēka jautājuma ir jāvadās, lai radītu jaunu kultūras klātbūtni un darbotos vienotākas Eiropas labā. Lai veicinātu jaunu humānismu, ir nepieciešama skaidra izpratne par to, ko īsti nozīmē šis „jaunā” jēdziens. Cenšoties panākt jaunu humānismu, ir nopietni jāņem vērā tas, ka Eiropa šodien piedzīvo milzīgas kultūras pārmaiņas, kad cilvēki aizvien vairāk apzinās savu aicinājumu piedalīties vēstures veidošanā. Vēsturiski humānisms ir attīstījies Eiropā. Tas notika, pateicoties auglīgai mijiedarbībai starp dažādu Eiropas kontinenta tautu kultūrām un kristīgo ticību. Šodien Eiropai ir jāsaglabā un jāievieš darbībā sava autentiskā tradīcija, ja tā grib palikt uzticīga savam aicinājumam būt par cilvēces šūpuli.

Pašreizējās kultūras pārmaiņas bieži vien tiek uzlūkotas kā izaicinājums gan universitāšu kultūrai, gan pašai kristietībai. „Būdami vīrieši un sievietes ar augstāko izglītību, jūs esat aicināti ņemt dalību atbildīgā uzdevumā, kas prasa ilgstošas pārdomas par vairākiem pamatjautājumiem,” teica pāvests Eiropas universitāšu pārstāvjiem. Svētais tēvs pirmkārt minēja visaptverošu modernisma krīzes izpēti. Modernisms pēdējo gadsimtu laikā ir atstājis spēcīgu ietekmi uz Eiropas kultūru. Tomēr pašreizējā krīze ir mazāk atkarīga no modernisma un tā liktā uzsvara uz cilvēka vajadzību apmierināšanu, nekā no tāda „humānisma”, kas solās uzcelt cilvēku valstību, kas ir atrauta no sava ontoloģiskā pamata. Nepatiesā dihotomija starp teismu un autentisku humānismu, kuras ekstrēmais punkts ir konflikts starp dievišķo likumu un cilvēka brīvību, ir novedis pie situācijas, kurā cilvēce, neraugoties uz ekonomikas un tehnikas sasniegumiem, jūtas dziļi apdraudēta. Antropocentrismu, kas raksturo modernismu, nevar atraut no patiesības par cilvēku, tai skaitā no viņa transcendentā aicinājuma.

Otrkārt, ir jāpaplašina mūsu izpratne par racionālo. Lai pareizi izprastu mūsdienu kultūras izaicinājumus un atbilstoši uz tiem atbildētu, ir kritiski jāizturas pret šauriem un iracionāliem mēģinājumiem ierobežot prāta plašumus. Prāta jēdziens ir jāpaplašina tā, lai spētu izpētīt un pieņemt šos realitātes aspektus, kas pārsniedz empīrisko. Tas palīdzēs auglīgāk novērtēt ticības un prāta savstarpējās attiecības. Eiropas universitāšu izcelsmi stiprināja pārliecība, ka ticībai un prātam ir jāsadarbojas, meklējot patiesību.

Treškārt, ir jāizceļ kristietības loma nākotnes humānisma attīstībā. Cilvēka un modernisma jautājums Baznīcai liek rast efektīvu veidu, kā sludināt mūsdienu kultūrai savas ticības „reālismu”. Kristietību nedrīkst saistīt ar mītu un emociju pasauli. Gluži pretēji, ir jāatzīst tās centieni apgaismot patiesību par cilvēku, pārveidot vīriešus un sievietes garīgi un tādējādi, darīt tos spējīgus rīkoties atbilstoši savam aicinājumam. Zināšanas nevar aprobežoties vienīgi ar intelektuālo pasauli. Tās sastāv arī no atjaunotas spējas raudzīties uz lietām bez aizspriedumiem. Ir jāļauj sevi pārņemt realitātei, patiesību par kuru var atklāt, vienojot izpratni ar mīlestību.

Pāvests uzsvēra arī, ka universitāšu profesori ir acināti būt par intelektuālās mīlestības tikuma iemiesojumiem un mācīt jaunās paaudzes ne tikai, sniedzot tām zināšanas, bet pravietiski liecinot ar savas dzīves piemēru. Nedrīkst aizmirst arī, ka universitātes ir aicinātas būt par „universitas”, kurās vairākas disciplīnas, katra savā veidā, ir daļa no lielāka „unum”. Centieni iegūt zināšanas kādā no specialitātēm, tai pašā laikā rūpējoties par zināšanu vienotību, var sekmēt Eiropas vienotības izaugsmi un palīdzēt kontinentam no jauna atklāt tā īpašo kultūras „aicinājumu” mūsdienu pasaulē. Tikai apzinoties savu kultūras identitāti, Eiropa var sniegt ieguldījumu citu kultūru izaugsmē, vienlaikus paliekot atvērta pret citu kultūru ieguldījumu savā kultūrā.

Benedikts XVI izteica cerību, ka universitātes kļūs par kopienām, kas visiem spēkiem kalpo patiesībai, ka tās kļūs par „kultūras laboratorijām”, kur pasniedzēji un studenti vienojas, pētot sabiedrībai nozīmīgus jautājumus, izmanto starpdisciplināras metodes un paļaujas uz sadarbību ar teologiem. Eiropā pastāv daudzas Katoliskās izglītības iestādes un Teoloģijas fakultātes, tāpēc rast šo sadarbību nenāktos grūti. Pāvests pieminēja arī Boloņas Procesu, kurā ir pieņemtas universitāšu apustulāta vadlīnijas vietējās Baznīcās.

LRKBIC

Scroll To Top