Now Reading
Pāvesta vēstījums, gatavojoties XXIII Pasaules Jaunatnes dienām Sidnejā

Pāvesta vēstījums, gatavojoties XXIII Pasaules Jaunatnes dienām Sidnejā

21. jūlijā tika publicēts pāvesta Benedikta XVI vēstījums, gatavojoties XXIII Pasaules Jaunatnes dienām Sidnejā. Vēstījuma teksts iedalīts astoņos punktos. Tie saucas: „Svētā Gara apsolījums Bībelē”, „Vasarsvētki, Baznīcas misijas sākumpunkts”, „Svētais Gars, Baznīcas dvēsele un kopības iesākums”, „Svētais Gars, iekšējais Skolotājs”, Iestiprināšanas un Euharistijas Sakramenti”, „Misijas neatliekamība”, „Piesaukt „jaunus Vasarsvētkus” pasaulei”. Savukārt pirmajā, ievadpunktā, kas saucas „XXIII Pasaules Jaunatnes dienas”, pāvests atceras 2005. gadā Ķelnē pavadītos brīžus kopā ar jauniešiem. Šo dienu laikā viņš pasludināja arī nākamo pasaules jauniešu saietu, kurš notiks 2008. gadā Sidnejā un sauksies „Tad jūs saņemsiet Viņa spēku un jūs būsiet mani liecinieki” (Ap.d. 1,8).

Lai garīgi sagatavotos nākamajām Pasaules Jaunatnes dienām, pāvests aicina jauniešus risināt pārdomas par Svēto Garu un misiju. Jāatgādina, ka gatavojoties iepriekšējām Jaunatnes dienām, kas notika Ķelnē, Benedikts XVI bija aicinājis pārdomāt par Garu kā Patiesību. Šoreiz kristīgie jaunieši visā pasaulē tiek pamudināti iedziļināties meditācijā par Garu kā Mīlestību.

Pāvests uzsver, ka ir svarīgi, lai katram jaunietim savā ticīgo kopienā būtu iespēja pārdomāt par šo Vēstures un Pestīšanas Kungu, kas nav nekas cits kā Svētais Gars, jeb Kristus Gars, lai sasniegtu sekojošus mērķus: lai atzītu Gara patieso identitāti, klausoties Dieva Vārdu Svēto Rakstu Atklāsmē; lai iegūtu skaidru apziņu par tā nemitīgo, aktīvo klātbūtni Baznīcas dzīvē, jo īpaši, atklājot, ka Svētais Gars kļūst par kristīgās dzīves vitālu dvesmu, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem – Kristībai, Iestiprināšanai un Euharistijai; lai nostiprinātu aizvien dziļākas zināšanas par Jēzu un tai pašā laikā īstenot Evaņģēlija mācību trešā gadu tūkstoša sākumā.

Otrais vēstījuma punkts, tātad, ir veltīts tematam „Svētā Gara apsolījums Bībelē”. „Uzmanīga Dieva Vārda klausīšanās attiecībā uz Svētā Gara noslēpumu un darbību mums paver lielas zināšanas, ko īsumā var izteikt sekojošā veidā,” raksta pāvests. Kāds ir šis veids? Svētais tēvs vispirms atgādina, ka neilgi pirms uzkāpšanas debesīs, Jēzus teica mācekļiem: „Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto” (Lk, 24,49). To Viņš īstenoja Vasarsvētku dienā, kad mācekļi kopā ar Jaunavu Mariju bija vienojušies lūgšanā Pēdējo Vakariņu namā. Svētā Gara izplatīšana pār dzimstošo Baznīcu, kļuva par senā, Dieva dotā un visas Vecās Derības laikā gatavotā apsolījuma piepildījumu.

Patiešām, sākot ar pirmajām lappusēm, Bībelē vēstīts par Dieva Garu kā par dvesmu, kas „lidinājās pār ūdeņiem” (sal. Rad 1,2). Tiek precizēts, ka Dievs iedvesa cilvēka nāsīs dzīvības dvašu (sal Rad 2,7), tādējādi iedvešot viņam dzīvību. Pēc pirmatnējā grēka, Dieva dzīvinošais Gars vairākkārt manifestē cilvēku vēsturē, pamudinot praviešus uzrunāt izredzēto tautu, lai tā atgriežas pie Dieva un uzticīgi ievēro baušļus. Pazīstamajā pravieša Ezekiēla vīzijā, Dievs ar savu Garu atdzīvina Izraeļa tautu, kas tiek attēlota, izmantojot salīdzinājumu ar „miroņu kauliem” (sal. 37,1-14). Joēls pravieto Gara izplatīšanos uz visu tautu bez izņēmuma: Viņš vēstī: „Es izliešu savu Garu pār visu miesu un radību … arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās savu Garu” (3,1-2).

Laikam piepildoties, Kunga eņģelis pasludina Nācaretes Jaunavai, ka Svētais Gars, „Visaugstākā spēks”, nolaidīsies pār viņu un viņu apēnos. Tas, ko viņa dzemdēs, tiks saukts par Dieva Dēlu (sal. Lk 1,35). Saskaņā ar pravieša Isajas izteikumu, Mesija būs tas, uz kura nolaidīsies Kunga Gars (sal. Is 11,1-2; 42,1). Tieši saskaņā ar šo pravietojumu Jēzus sāka darboties savas publiskās kalpošanas sākumā Nācaretes sinagogā: „Kunga Gars – Viņš teica, radot izbrīnu klātesošajos, – ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt Evaņģēliju nabagiem… cietumniekiem pasludināt atbrīvošanos un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (Lk 4,18-19); sal Is 61,1-2).

Vēršoties pie klātesošajiem, Jēzus šos pravietiskos vārdus attiecinās uz sevi, sakot: „Šodien šie raksti ir izpildījušies jūsu ausīs” (Lk 4,21). Un vēlreiz, pirms savas nāves krustā, Viņš vairākas reizes sludinās mācekļiem Svētā Gara, „Mierinātāja” atnākšanu. Viņa misija būs sniegt liecību un palīdzēt ticīgajiem, mācot viņus un vedot pie pilnīgas Patiesības (sal. 14,16-17.25-26; 15,26; 16,13).

Trešais punkts pāvesta vēstījumā saucas „Vasarsvētki, Baznīcas misijas sākumpunkts”. Runājot par to, pāvests atgādina, ka savas augšāmcelšanās vakarā Jēzus, parādoties mācekļiem, dvesa uz viņiem un sacīja: „Saņemiet Svēto Garu!” ( 20, 22). Vēl ar lielāku spēku Svētais Gars nonāca uz apustuļiem Vasarsvētku dienā: „Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūšana, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja” (Ap.d. 2,2-3).

Svētais Gars iekšēji atjaunoja apustuļus, apveltot tos ar spēku, kas lika tiem bezbailīgi sludināt: „Kristus nomira un augšāmcēlās!” Būdami brīvi no jebkādām bailēm, apustuļi sāka vaļsirdīgi liecināt (sal. Ap.d. 2,29; 4,13; 4,29.31). No mulsiem zvejniekiem tie kļuva par drosmīgiem Evaņģēlija izplatītājiem. Pat viņu ienaidnieki nespēja saprast, kā nemācīti un vienkārši cilvēki (sal. Ap.d.4,13) kļuva spējīgi izrādīt tādu drosmi un ar prieku paciest pret sevi vērstas netaisnības, ciešanas un vajāšanas. Nekas viņus nespēja apturēt. Tiem, kas viņus centās apklusināt, viņi atbildēja: „mēs nespējam noklusēt to, ko redzējām un dzirdējām” (Ap.d. 4,20). Tā dzima Baznīca, kas kopš Vasarsvētku dienas nav mitējusies izstarot Labo Vēsti „līdz pat zemes malām” (Ap.d. 1,8).

Ceturtajā punktā „Svētais Gars, Baznīcas dvēsele un kopības iesākums” Benedikts XVI aicina izprast Baznīcas misiju. Tāpēc ir nepieciešams atgriezties pie Pēdējo Vakariņu nama, kur mācekļi paliek (sal. Lk 24,49) lūdzoties kopā ar Mariju un gaidot apsolīto Garu. No šī, dzimstošās Baznīcas attēla, ir nemitīgi jāiedvesmojas katrai kristīgajai kopienai. Apustuliskais un misionārais auglīgums nav gudri izstrādātu, efektīvu pastorālo programmu un metožu rezultāts, bet gan nepārtrauktas kopīgas lūgšanas auglis (sal. Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 75). Auglīgas misijas priekšnosacījums ir vienotas kopienas, kurās valda viena sirds un viena dvēsele. Tāpat ir nepieciešams, lai šīs kopienas būtu gatavas liecināt par mīlestību un prieku, ko Svētais Gars iedveš ticīgo sirdīs (sal. Ap.d. 2,42). Dieva kalps Jānis Pāvils II rakstīja, ka Baznīcas misija vispirms ir liecināt ar personīgo dzīves piemēru un tikai tad darboties (sal. Enc. Redemptoris missio, 26). Tā tas bija arī kristietības sākumā, kad pagāni atgriezās, redzot mīlestību, kas valdīja kristiešu starpā.

Noslēdzot šo īso pārskatu pār Dieva Vārdu Svētajos Rakstos, pāvests Benedikts XVI aicina jauniešus ievērot, ka Svētais Gars ir visaugstākā Dieva dāvana cilvēkam. Tātad, tā ir visaugstākā Dieva mīlestības liecība uz mums. Tā konkrētā veidā izpaužas kā „jā dzīvībai”, ko Dievs vēlas katrai savai radībai. Šī „jā dzīvībai” vispilnīgākā forma ir rodama Jēzū Nācarietī, Viņa uzvarā pār ļaunumu un cilvēku atpestīšanā no tā. Šai sakarā pāvests aicina neaizmirst, ka Jēzus Evaņģēlijs, tieši Gara spēkā, nereducējas vienīgi uz faktu konstatējumu, bet vēlas kļūt par „Labo vēsti nabadzīgajiem, atbrīvošanu cietumniekiem, redzi aklajiem…”. Tā tas visā varenībā pierādījās Vasarsvētku dienā, kļūstot par žēlastību un Baznīcas uzdevumu pret pasauli, par tās prioritāro misiju.

„Mēs esam šīs misijas augļi caur Svēto Garu,” raksta pāvests, vēstījumā vēršoties pie jauniešiem. „Mēs nesam sevī to Tēva mīlestības Jēzū Kristū zīmogu, kas ir Svētais Gars. Nekad to neaizmirsīsim, jo Svētais Gars vienmēr par visiem atgādina un vēlas, jo īpaši caur jums, jaunieši, izraisīt pasaulē jauno Vasarsvētku vēju un uguni.”

Vēstījuma piektajā punktā pāvests kavējas pie temata „Svētais Gars „iekšējais Skolotājs”. Viņš uzsver, ka arī šodien Svētais Gars turpina spēcīgi darboties Baznīcā un tam ir augļu pārpilnība tik lielā mērā, cik lielā mērā esam gatavi atvērties pret Viņa atjaunojošo spēku. Tāpēc ir svarīgi, lai katrs no mums Viņu pazīst, ienāk attiecībās ar Viņu un ļaujas Viņa vadībai. Taču šai vietā rodas jautājums: ko man nozīmē Svētais Gars? Ir ne mazums kristiešu, kuriem Viņš paliek „lielais nepazīstamais”.

„Lūk, kāpēc gatavojoties nākamajām Pasaules Jaunatnes dienām, vēlējos jūs aicināt padziļināt zināšanas par Svēto Garu,” saka pāvests. Mūsu ticības apliecinājumā sakām: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un atdzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet”. Jā, Svētais Gars, Tēva un Dēla mīlestības Gars, ir svētdarošs dzīvības avots, „jo Svētais Gars, kas mums dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs” (Rm 5,5). Tomēr, nepietiek ar to, ka to pazīstam. Svētais Gars ir jāpieņem kā mūsu dvēseļu vadītājs, kā „iekšējais Skolotājs”, kas mūs iepazīstina ar Trīsvienīgo noslēpumu, jo tikai Viņš var mūs atvērt ticībai un ļaut, lai ik dienas dzīvojam saskaņā ar to. Viņš mūs ved pretim citiem, iededz mūsos mīlestības uguni, dara mūs par Dieva žēlsirdības misionāriem.

„Zinu, ka jūs, jaunieši, sirdī nesat lielu mīlestību uz Kristu, ka vēlaties Viņu satikt un runāt ar Viņu. Tomēr, atcerieties, ka tieši Gara klātbūtne mūsos, veido un attīsta mūsu personu pēc krustā sistā un augšāmcēlušā Jēzus Personas parauga. Tāpēc iepazīsim Svēto Garu, lai piederētu Jēzum,” raksta pāvests.

Sestajā vēstījuma punktā pāvests kavējas pie temata „Iestiprināšanas un Euharistijas sakramenti. „Jūs jautāsiet,” viņš raksta, „kā varam ļauties Svētā Gara atjaunotnei un pieņemties garīgumā?” Atbilde ir – tas ir iespējams ar sakramentu palīdzību, jo ticība mūsos dzimst un nobriest pateicoties sakramentiem, jo īpaši kristīgās iniciācijas sakramentiem – Kristībai, Iestiprināšanai un Euharistijai, kas cits citu papildina. Šo patiesību par trim sakramentiem, kas ir kristiešu būtības sākumā, varbūt ne mazums kristiešu atstāj novārtā. Viņiem tie paliek tikai pagātnē paveikti žesti bez patiesa iespaida uz pašreizējo dzīvi. Tie ir kā saknes bez dzīvības sulas. Bieži vien gadās, ka daudzi jaunieši pēc Iestiprināšanas sakramenta saņemšanas attālinās no ticības dzīves. Ir arī jaunieši, kas šo sakramentu nemaz nesaņem. Un tomēr, ar Kristības, Iestiprināšanas sakramentiem un vēlāk, ar Euharistiju, Svētais Gars mūs dara par Tēva bērniem, par Jēzus brāļiem un savas Baznīcas locekļiem, kas ir spējīgi liecināt par Evaņģēliju un izplatīt ticības prieku.

Pāvests aicina jauniešus pārdomāt par to, kas teikts šajā vēstījumā. Jo īpaši mūsdienās ir svarīgi atklāt Iestiprināšanas sakramentu un līdz ar to no jauna atklāt mūsu garīgās izaugsmes vērtību. Tie, kas ir saņēmuši Kristības un Iestiprināšanas sakramentus, lai atceras, ka viņi ir kļuvuši par „Gara templi”, kurā dzīvo Dievs. Lai jaunieši vienmēr to apzinās un dara visu iespējamo, lai šis dārgums, kas ir viņos, nes svētuma augļus. Tie, kas ir kristīti, bet vēl nav saņēmuši Iestiprināšanas sakramentu, lai sagatavojas to saņemt, apzinoties, ka tādējādi viņi kļūs par „pilnīgiem” kristiešiem, jo Iestiprināšana dara pilnīgu Kristības žēlastību.

Iestiprināšana mums dāvā īpašu spēku, lai slavētu Dievu un liecinātu par Viņu ar visu mūsu dzīvi. Tā mums liek intīmi apzināties savu piederību Baznīcai, „Kristus miesai”. Mēs esam tās vitāli locekļi, solidāri cits ar citu. Ļaujoties Svētā Gara vadībai, katrs kristītais var dot savu ieguldījumu Baznīcas celtniecībā, pateicoties harizmām, ko Viņš dāvā, jo Gars katram dod īpašu dāvanu kopējā labuma vairošanai. Kad Gars darbojas, tas nes dvēselē savus augļus, kas ir mīlestība, prieks, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība (Gal 5,22). Tos jauniešus, kas vēl nav saņēmuši Iestiprināšanas sakramentu, pāvests aicina sagatavoties tā saņemšanai, aicinot priesteru palīdzību. „Tas ir īpašs žēlastības brīdis, ko Kungs dāvā: nelaidiet to garām!” viņš mudina.

Runājot par Euharistiju, Svētais tēvs uzsver, ka ir nepieciešams regulāri saņemt Kristus Miesu un Asinis, lai augtu kristīgajā dzīvē. „Esam kristīti un iestiprināti Euharistijas perspektīvā,” raksta Benedikts XVI. Euharistija, būdama ekleziālās dzīves avots un kulminācija, ir nemitīgi Vasarsvētki, jo ikreiz, kad svinam Svēto Misi, mēs saņemam Svēto Garu, kas mūs dziļāk vieno ar Kristu un Viņā mūs pārveido. Ja jūs, dārgie jaunieši, biežāk piedalīsieties Euharistijas svinībās, ja vairāk laika veltīsiet Vissvētākā Sakramenta adorācijai, tad no mīlestības avota, kas ir Euharistija, jums tiks dota priecīga apņemšanās sekot Evaņģēlijam. Tai pašā laikā gūsiet pārliecību, ka to, ko nespējam panākt saviem spēkiem, mums palīdz paveikt Svētais Gars. Viņš mūs pārveido, dod mums savu spēku un dara mūs par pilnīgiem augšāmcēlušā Kristus misionārās dedzības lieciniekiem.

Septītajā vēstījuma punktā pāvests pievērš uzmanību misijas neatliekamībai. Viņš raksta, ka daudzi jaunieši lūkojas uz savu dzīvi ar bažām un uzdod neskaitāmus jautājumus par savu nākotni. Viņi grib zināt, kā iekļauties šai pasaulē, ko iezīmējušas daudzas netaisnības un ciešanas; kā reaģēt uz egoismu un vardarbību, kas dažkārt šķiet gūstam virsroku; kā piešķirt jēgas pilnību savai dzīvei? Ko darīt, lai iepriekšminētie Gara augļi – mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, pārņem šo ievainoto un trauslo pasauli, pasauli, kas pieder galvenokārt jauniešiem? Ko nepieciešams darīt, lai pirmās, bet vēl jo vairāk, otrās radīšanas, jeb atpestīšanas dzīvinošais Gars kļūtu par cilvēces jauno dvēseli? Neaizmirsīsim, ka jo lielāka ir Dieva dāvana – un Jēzus Gars ir vislielākā no visām, – jo lielāka ir pasaules nepieciešamība pēc tās. Tātad, Baznīcas misija ir liela un plaša, lai ticamā veidā par to liecinātu.

„Jūs, jaunieši, Pasaules Jaunatnes dienās zināmā veidā apliecināt gribu šai misijā piedalīties, raksta Benedikts XVI. Šai sakarā viņš piedāvā dažas patiesības, kuras var kalpot par atbalsta punktu. Pāvests vēlreiz atgādina, ka tikai Kristus var remdēt visdziļākās cilvēka sirds ilgas. Tikai Viņš var darīt cilvēcīgāku pasauli, un vest to pie „dievišķošanās”. Ar sava Gara spēku Viņš ielej mūsos dievišķo žēlsirdību, kas mūs dara spējīgus mīlēt tuvāko un gatavus tam kalpot. Svētais Gars apgaismo, atklājot krustā sisto un augšāmcēlušo Kristu. Viņš norāda ceļu, lai mēs kļūtu līdzīgi Viņam, tas ir, lai mēs būtu „no Viņa izrietošās mīlestības izteiksme” (enc. Deus caritas est, 33).

Tas, kurš ļaujas Svētā Gara vadībai, saprot, ka nodoties kalpošanai Evaņģēlijam, nav vis kāda fakultatīva izvēle, jo apzinās, cik svarīgi ir iepazīstināt ar Labo Vēsti arī citus. Tomēr, ir vēlreiz jāatgādina, ka par Kristus lieciniekiem varam būt vienīgi tad, ja ļaujamies Svētā Gara vadībai, kas ir „evaņģelizācijas virzītājspēks” (sal. Evangelii nuntiandi, 75) un „misijas galvenais varonis” (sal. Redemptoris missio, 21).

Benedikts XVI atgādina savu priekšgājēju Pāvila VI un Jāņa Pāvila II apgalvojumus, ka sludināt Evaņģēliju un liecināt par ticību mūsdienās ir nepieciešams vairāk nekā jebkad agrāk (sal. Redemptoris missio, 1). „Ir ticīgie,” raksta pašreizējais pāvests, „kas domā, ka iepazīstināt ar ticības dārgumu cilvēkus, kas šai ticībai nepiekrīt, nozīmē būt neiecietīgiem pret viņiem.” „Taču tā nav,” Benedikts XVI atbild, „jo piedāvāt Kristu nenozīmē Viņu uzspiest” (sal. Evangelii nuntiandi, 80).

Pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu divpadsmit apustuļi atdeva savas dzīvības, lai Kristus tiktu pazīts un mīlēts. Kopš tā laika, Evaņģēlijs ir izplatījies gadsimtu gaitā, pateicoties vīriešiem un sievietēm, ko ir vadījusi misionārā degsme. Tāpēc arī šodien ir nepieciešami Kristus mācekļi, kas nesaudzē spēkus un laiku, lai kalpotu Evaņģēlijam. Ir nepieciešami jaunieši, kas sevī ļauj degt Dieva mīlestībai, un kas dāsni atbild uz tās aicinājumu, tāpat kā tālākā un tuvākā pagātnē to ir darījuši daudzi svētīgie un svētie jaunieši.

Pāvests pauž pārliecību par to, ka arī šodien Svētais Gars aicina jauniešus būt par Jēzus skaistās vēsts lieciniekiem saviem vienaudžiem. Grūtības, ar kādām cenšoties uzrunāt jauniešu auditoriju saprotamā un pārliecinošā veidā, sastopas pieaugušie, kalpo par zīmi tam, ka Svētais Gars liek to uzņemties jauniešiem. „Jūs pazīstat gan jauniešu ideālus un valodu, gan arī ievainojumus un ilgas. Tāpat jūs taču vēlat saviem vienaudžiem labu,” ir pārliecināts pāvests. Jūsu priekšā paveras plaša jauniešu pasaule, kurā valda pieķeršanās, darbs, mācības, ciešanas… . Katrs no jums var apsolīt Svētajam Garam vest kādu jaunieti pie Jēzus Kristus un darīt to tādā veidā, kāds šķiet vispiemērotākais, esot gataviem „atlīdzināt katram, kas prasa norēķinu par to cerību, kas ir jūsos!” (sal. 1 Pt 3,15).

Lai sasniegtu šo mērķi, pāvests aicina būt svētiem, būt misionāriem, jo nav iespējams atšķirt svētumu no misijas (sal. Redemptoris missio, 90). „Nebaidieties kļūt par svētiem misionāriem kā svētais Francisks Ksavers, kurš pārstaigāja Tuvos Austrumus, sludinādams Labo Vēsti līdz pat savu spēku izsīkumam, vai kā svētā Terēze no Bērna Jēzus, kas bija misionāre pat neatstādama klosteri: gan viens, gan otrs no šiem svētajiem ir „misiju aizbildņi”. Esiet gatavi likt uz spēles visu savu dzīvi, lai apgaismotu pasauli ar Kristus patiesību, lai ar mīlestību atbildētu uz naidu un dzīvības panicināšanu, lai katrā zemes malā sludinātu augšāmcēlušā Kristus cerību.

Pēdējam, astotajam vēstījuma punktam pāvests ir devis nosaukumu „Piesaukt „jaunos Vasarsvētkus” pasaulē”. Viņš raksta: „Dārgie jaunieši, gaidu jūs lielā skaitā 2008. gadā ierodamies Sidnejā. Tā būs providenciāla izdevība pilnībā izjust Svētā Gara klātbūtni. Nāciet daudzi, lai būtu par cerības zīmi un atbalstu Baznīcas kopienām Austrālijā, kuras jūs gatavojas uzņemt. Austrālijas jauniešiem tā būs vienreizēja izdevība sludināt Evaņģēlija skaistumu un prieku sabiedrībai, kas ir lielā mērā sekularizēta. Austrālijai, tāpat arī visai Okeānijai, ir nepieciešams atklāt savas kristīgās saknes. Pēcsinodālajā pamudinājumā Ecclesia in Oceania Jānis Pāvils II rakstīja: „Ar Svētā Gara spēku, Baznīca Okeānijā gatavojas jaunai tautu evaņģelizācijai, kas šodien slāpst pēc Kristus… Jaunā evaņģelizācija ir Okeānijas Baznīcas prioritāte” (n.18).

Aicinu jūs veltīt laiku lūgšanai un jūsu garīgajai sagatavotībai šai pēdējā ceļa posmā, kas ved uz XXIII Pasaules Jaunatnes dienām, lai Sidnejā jūs varētu atjaunot Kristībā un Iestiprināšanā doto apsolījumu. Kopā lūgsim Svēto Garu, uzticīgi lūdzot Dievam atjaunotu Vasarsvētku dāvanu Baznīcai un visai trešā gadu tūkstoša cilvēcei.

Lai Marija, kas Pēdējo Vakariņu namā lūgšanā bija vienota ar apustuļiem, jūs pavada šais mēnešos un izlūdz visiem kristīgajiem jauniešiem jaunu Svētā Gara izliešanos, kas liek uzliesmot sirdīm. Atcerieties: Baznīca tic jums! Mēs, gani, jo īpaši lūdzamies, lai jūs mīlat un palīdzat mīlēt Jēzu aizvien vairāk, un lai jūs Viņam uzticīgi sekojat. Ar šīm jūtām svētu jūs visus!

Lorendzago, 2007. gada 20. jūlijā”

Tulkoja Inese Šteinerte

Scroll To Top