Now Reading
Pārdomas 18. novembrī

Pārdomas 18. novembrī

Mūsu valsts himna sākas ar vārdiem – Dievs svētī Latviju. Tātad, mūsu himna ir lūgšana, vēršanās pie paša Dieva. Dziedot himnu, mēs lūdzam no Dieva svētību mūsu zemei. Varbūt daudziem šodien Latvijā grūti saskatīt svētību. Notiek sabiedrības noslāņošanās. Daudzi dodas labākas dzīves meklējumos uz citām zemēm. Mūsu zemē ieplūst dažādas, pret pamatvērtībām vērstas, sabiedrības morāli graujošas idejas. Sabiedriskās domas veidotāji ziņo, ka joprojām gaidāms dzīves dārdzības pieaugums. Domāju, ka daudziem rodas jautājums – kur gan te, mūsu zemē saskatāma Dieva svētība?
Dievs mums ir uzticējis pārvaldīt šo zemi. Taču ir Dieva dāvātas īpašības un tikumi bez kā mūsu sabiedrība nespēj pastāvēt – ticība, tuvākmīlestība un gudrība. Patiesa ticība nav pretrunā ar gudrību, tā balstās augstākajā gudrības pakāpē, sirdsgudrībā, kas mums atklāj, ka Dievs ir Mīlestība, visa Radītājs, Sākums un Avots. Īsta sirds gudrība mums dod čaklumu un ļauj dzīves grūtībās izvairīties no kurnēšanas.
Tāpēc šajā brīdī mums ir jāspēj atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc mēs tik bieži nesajūtam svētību, pēc kuras lūdzamies?
Gudrība ir viena no pamatīpašībām, kas pat daudziem, ārpus konfesijām esošiem cilvēkiem liek aizdomāties līdz Dieva esamības atziņai. Taču, gudrība ir nepieciešama arī sabiedrības labklājības stiprināšanai. Lielākā daļa cilvēku ir daudz spējīgāki uz gudru rīcību, nekā paši to apzinās, taču viņu pašu domāšanas kūtrums ir grūti pārvarams šķērslis iecerēto mērķu sasniegšanai. Būdams slinks domātājs, cilvēks viegli pieņem par savām veiklu demagogu piespēlētas, vienkāršotas sabiedrisko procesu norišu teorijas
Pieredze rāda, ka pieķeršanās vienkāršotām sabiedrisko procesu norišu teorijām, to vērtēšana balstoties uz emocijām, ierobežo paša vērtētāja garīgo un intelektuālo izaugsmi. Viņš ieslīgst vēlmju domāšanā, nespēj un nevēlas atrast norišu cēloņus. Šāds vērtētājs sāk kļūdīties pat acīmredzamās, viegli pierādāmās lietās un bieži vien vairs neapzinās, ka domas un rīcība, kuras viņš uzskata par savām, patiesībā ir veiklu manipulētāju piespēlētas.
Vēlmju domāšana vēl neliecina par cilvēka prāta mazspēju. Lielākajā daļā gadījumu tā ir domāšanas kūtruma un iekšējas nedrošības pazīme. Tā vairāk vai mazāk piemīt lielākajai daļai cilvēku, arī man. Tāpēc, lai pilnveidotos, mums bieži vien jāatsakās no iluzoriem, mums patīkamiem, taču kļūdainiem pasaules norišu vērtējumiem un jācenšas iedziļināties lietu būtībā. Padomāsim, varbūt tieši patiesības apzināšanās, atbildība, kuru mums uzliek zināšanas ir tas krusts, kuru mums jānes savas dzīves laikā. Atteikšanās no šāda krusta, slēpšanās sastingušos priekšstatos un ilūzijās, mūsu problēmas nemazina. Mūsu dzīves krusts nav abstrakts jēdziens. Tā ir mūsu dzīve, sabiedriskie procesi. Tas no mums prasa atbilstošu rīcību. Mūsu krusts ir atbildība sevis un citu priekšā. Tikai caur šo krustu mēs varam pilnveido šīs zemes dzīvi un sasniegt piepildījumu mūžībai.
Taču gudrība bez patiesas tuvākmīlestības nenesīs ne dvēseles mieru, ne svētību sabiedrībai. Labs piemērs tam ir šodienas Latvija, kuras pārvaldītāji slimo ar tuvākmīlestības trūkumu.
Taču arī mūsu zemē ir sastopami patiesas, tuvākmīlestībā balstītas gudrības piemēri. Piemēram, katram ir iespējams aizbraukt uz Bruknas Kalna svētību kopienu, paskatīties, ko caur Dieva žēlastību spēj paveikt cilvēki, daudzus no kuriem, varbūt pārējā sabiedrība bija paspējusi norakstīt. Šeit pat, Rīgā, Ludzas ielā, pie Kalkutas māsām katram ir iespējams iepazīt patiesu žēlsirdības darbu. Droši vien, mēs varētu atrast vēl kādas līdzīgas tuvākmīlestības saliņas, kurās tiek pasniegta žēlsirdīga roka tiem, kuri paklupuši mūsu vienaldzības, muļķības un pat cietsirdības dēļ. Te mēs varam sastapt cilvēkus, kuri neizšķiež savus spēkus politblēžu rīkotās kampaņās, kuri veic patiesi derīgu darbu. Šīs saliņas lai mums ir kā mierinājums, kā mūsu dzīves ceļa rādītāji.
Žēlsirdības darbu veicēji uz saviem pleciem varbūt nes smagu, mūsu sabiedrības sakrāto grēku krustu, taču viņi, apveltīti ar dvēseles mieru, ir daudz laimīgāki par tiem, baiļu un mazvērtības kompleksu mocītajiem ļautiņiem, kuru fotogrāfijas mēs bieži varam redzēt uz krāsainu žurnālu vākiem un, kuri savā neprātā atļaujas sevi dēvēt par smalkajām aprindām.
Mākslīgi uzpūstais Latvijas tēla ziepju burbulis agri vai vēlu pārplīsīs. Tuvākmīlestības darbu augļi saglabāsies mūžīgi. Varbūt tieši tie kļūs par pamatu mūsu zemes nākotnei.
Taču tuvākmīlestības tikums nenozīmē pasivitāti. Jau pirms nedēļas, Lāčplēša dienā minēju, ka tuvākmīlestības tikums mums var uzlikt par pienākumu ņemt rokās ieroci, lai aizstāvētu savu tuvāko. Taču tuvākmīlestības tikums mums liek sargāt savus līdzcilvēkus ne tikai no fiziskas vardarbības. Lielu postu sagādā arī melu, puspatiesību un naida propagandas izplatītāji.
Kristus mūs ir brīdinājis par viltus praviešiem, kas nāks runāt Viņa vārdā. Pavērosim, vai tieši uz šodienu nav attiecināms šis Kristus brīdinājums? Vai tieši šodien nav savairojušies viltus pravieši, daudzi no kuriem, ar Dieva vārdu uz lūpām, mēģina mūs ievilināt savos tīklos? Tāpēc, pirms iesaistāmies kādā publiskā akcijā, izvērtēsim un padomāsim, kāds ir šīs akcijas rīkotāju patiesais mērķis!
Gudra rīcība nav šķirama no tuvākmīlestības. Tuvākmīlestība mūs vieno kopīgam mērķim. Nelaidīsim garām iespēju pasniegt otram palīdzīgu roku, lai kur un kādos apstākļos mēs atrastos, jo tieši no mūsu savstarpējās tuvākmīlestības ir atkarīga mūsu tautas un mūsu zemes nākotne.
Pēdējā gada notikumi liek daudz domāt par to, cik mēs esam spējīgi izvērtēt sabiedrībā notiekošos procesus? Nevis Dievs no mums novēršas, bet gan, mēs no Dieva novēršamies, atteikdamies no Dieva piešķirtajām iespējām. Vai tad mēs, vēlmju domāšanā cenzdamies izvairīties no atbildības, neesam sekojuši viltus praviešu izliktajiem mānekļiem?
Mēs, kas šodien tik čakli protam kritizēt – griezīsim savu enerģiju pozitīvā virzienā! Steigsimies palīgā gan ar darbiem, gan padomiem mūsu Baznīcai, mūsu kardinālam, bīskapiem, priesteriem – aizstāvēsim visi kopā savas tautas pamatvērtības! Sniegsim cits citam pretī palīdzīgas rokas! Domāsim kopā, bez viltus praviešiem un provokatoriem, kā palīdzēt mūsu Latvijai, kā to atjaunot par plaukstošu, laimīgu valsti!
Šobrīd mums nav brīvības cīņu laika apstākļu, kas parādīja katra cilvēka īsto būtību, kas katru nolika savā vietā. Taču Dievs mums ir devis vajadzīgos tikumus un īpašības. Nenoniecināsim šīs dāvanas! Tad mūsu lūgšanas iegūs jaunu spēku un mūsu zemē piedzīvos Dieva svētību!
Dievs svētī Latviju!
 
Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.

Scroll To Top