Tēva F.Lombardi komentārs par pāvesta Benedikta XVI encikliku Spe Salvi

Pēc pāvesta Benedikta XVI jaunās enciklikas Spe Salvi iznākšanas, gan Vatikānā, gan arī Itālijā jau ir izskanējušas vairākas atziņas par tās saturu. Vatikāna preses dienesta vadītājs un Vatikāna radio ģenerāldirektors, jezuītu tēvs Federiko Lombardi izsakās, ka pašreizējā noguruma un neskaidrības brīžos ir nepieciešama cerība, lai spētu iet pretim mērķim. Šai cerībai ir jābūt ticamai un saturiski bagātai – tādai, kas nesastāv vienīgi no tukšiem vārdiem. Šai cerībai ir jāspēj izmainīt cilvēka dzīvi. Šo cerību kā dāvanu saņem tas, kurš tic Dievam, kas ir mīlestība.

Tēvs Lombardi norāda, ka veltīdams savu otro encikliku cerībai, Benedikts XVI ir pratis uztvert vienu no visneatliekamākajām un dramatiskākajām mūslaiku problēmām. Viņš neuzkavējas pie pasaulē izplatītā izmisuma tēlojuma, bet pazemīgi un drosmīgi iztirzā smagu jautājumu sēriju, pretstatīdams ticības atbildes mūsdienu cilvēka jautājumiem un šaubām.

Pāvests norāda uz kristīgās cerības patieso dabu un iepazīstina ar piemēriem, kur šī cerība ir iemiesojusies konkrētā dzīvē. Tie ir dažādu gadsimtu mocekļi un ticības apliecinātāji līdz pat mūsdienām. Benedikts XVI ir pārliecināts, ka atteikšanās no ticības un kristīgās cerības būtībā ir atteikšanās no Dieva, kas cilvēkam liek pazaudēt sevi pašu. Kants savulaik to ir izteicis ar iespaidīgiem vārdiem: „valstība, kurā vienīgais valdnieks ir cilvēks, ved pie visu lietu perversām beigām”.

Taču pāvesta Benedikta XVI prātojumu gars nebūt nav saistīts ar negatīvu kritiku, bet tiek ievirzīts dialoga perspektīvā, kur viens otram palīdz prāts un ticība. Pāvests apgalvo, ka „ir nepieciešams izdarīt mūsdienu laikmeta kritiku dialogā ar kristietību un cerības uztveri, kāda pastāv kristietībā. Veicot šādu dialogu, arī kristiešiem no jauna ir jāiemācās saprast, no kā sastāv viņu cerība, ko viņi spēj un ko nespēj piedāvāt pasaulei. Ir nepieciešams, lai mūsdienu sabiedrības paškritika sakrīt arī ar mūsdienu kristietības paškritiku, jo kristietībai arvien no jauna ir jāmācās saprast sevi, vadoties no savām saknēm.

Tēvs Federiko Lombardi atzīst, ka Baznīca jau ir novērtējusi tos „mea culpa”, kas ir atskanējuši iepriekšējo pāvestu uzrunās, taču enciklikā Spes salvi izpaužas tieši šim pontifikātam raksturīgais „mea culpa”, kur tik dziļā veidā ir apvienotas pastorālā un kultūras dimensija. „Taču lai kristieši no jauna iemācītos to, ko viņi var piedāvāt pasaulei, ir jāvadās no Dieva – nevis no jebkāda Dieva, bet no Dieva, kas ir panācies pretim cilvēkam un Kristū atklājies kā mīlestība,” saka tēvs Lombardi.

Uzticība šai mīlestībai paplašina sirdi, uztur vienmēr darbīgu cerību, kas ne tikai zina, bet arī grib pārveidot pasauli tieši tāpēc, ka tās mērķis ir daudz tālāks par šo pasauli. Tāpat šī cerība rod spēku pārvarēt ciešanas un atrast jēgu arī tad, ja šīs ciešanas šķiet netaisnīgas.

Visbeidzot, uzticība Dievam ļauj stāties pretim lielajam ticības un cerības izaicinājumam – kas nav nekas cits kā briesmīgā ļaunuma problēma pasaulē, kas ir īsta mūsdienu ateisma sakne. Šeit, bez kompromisiem un kautrēšanās, pāvesta diskurss sasniedz „pēdējās lietas” – jautājumus par to, kas notiek pēc šīszemes dzīves, par šķīstītavu, elli, Pēdējo Tiesu – par to Tiesu, kas rakstās ar lielo sākuma burtu un kas attiecas ne tikai uz indivīdu, bet uz visiem. Tā ir tiesa, kas sauc pie atbildības, kas pilnīgā un galējā veidā atjauno taisnību un ieved mīlestības perspektīvā.

Tēvs Lombardi atzīst, ka neraugoties uz gara izsmalcinātību un kultūras bagātību, ko caurvij šis diskurss, nedrīkst noliegt, ka tas varētu šķist mulsinošs mentalitātei, kas parasti ir aizvērusies pret visu, kas pārsniedz zemes apvāršņa ietvarus, kā tas ir vērojams lielākajā mūsu laikabiedru daļā. Tomēr tieši šis diskurss ir vissvarīgākais un arī visskaistākais, ko kristieši var sniegt mūsdienu sabiedrībai.

LRKBIC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti