Ticības Mācības kongregācijas dokuments par evaņģelizāciju

Ticības Mācības kongregācija izdeva jaunu dokumentu: „Doktrinālā norāde par dažiem evaņģelizācijas aspektiem”. 14. decembrī Svētā Krēsla preses zālē notika tā prezentācija. Norādes mērķis ir palīdzēt kristiešiem no jauna atklāt savu misiju un labāk apzināties evaņģelizācijas darba lielo un steidzamo nepieciešamību. Baznīcas primārais uzdevums ir pestīšanas vēsts sludināšana visai cilvēcei. Kristieši ir saņēmuši Dieva mīlestības dāvanu, viņu pienākums ir dalīties tajā ar citiem.

Minētās kongregācijas sekretārs arhibīskaps Andželo Amato atzīst, ka mūsdienās, attiecībā uz evaņģelizāciju, sastopamies ar maldīgiem priekšstatiem. Reizēm tiek uzskatīts, ka evaņģelizācija varētu ierobežot otra cilvēka brīvību. Pietiktu izteikt savu viedokli, nemudinot atgriezties pie Kristus, neaicinot pieņemt kristību. Daži uzskata, ka nevajadzētu sludināt Kristu tiem, kuri Viņu nepazīst un, ka būtu lieki veicināt cilvēka tuvošanos Baznīcai, jo pestīšanu var iegūt arī esot piederīgam citai reliģijai. Pietiktu tikai ar darbību sociālā plāksnē – taisnības, miera, solidaritātes veicināšanu. Šādi uzskati ir maldīgi – apliecina arhibīskaps Amato.

Ticības Mācības kongregācija jau 2000. gadā parādīja reliģiskā plurālisma maldus deklarācijā „Dominus Iesus”. Tagad, sakarā ar izplatījušos neskaidrību par to, vai katoļiem pienākas liecināt par savu ticību Kristum, kongregācija vēlējās laist klajā dokumentu par evaņģelizāciju, kurā pievēršas tās trīs aspektiem: antropoloģiskajam, eklezioloģiskajam un ekumeniskajam.

Pirmkārt, no antropoloģiskā viedokļa, dokuments izceļ trīs punktus: katram cilvēkam pienākas brīva izvēle attiecībā uz reliģiju; cilvēks ir apveltīts ar spēju meklēt un brīvi pieņemt to, kas ir labs un patiess; viņam ir tiesības savos labumos – gan materiālajos, gan arī garīgajos – dalīties ar citiem. Teksta autori parāda, ka pilnīga pievēršanās Kristum un Viņa patiesībai, nevis ierobežo brīvību, bet tieši pretēji, atbrīvo cilvēku vēl lielākai brīvībai un ļauj tai sasniegt savu piepildījumu.

Otrkārt, kas attiecas uz eklezioloģisko aspektu, esam aicināti apzināties, ka Jēzus ir aicinājis Baznīcu, kopš tās sākumiem, sludināt atgriešanos un jaunu dzīvi Kristū. Neviens netiek spiests ar varu ienākt Baznīcā. Šī ienākšana, kas notiek, saņemot kristības sakramentu, ir brīva. Kļūstot par Baznīcas loceklis, kristietis kļūst par Kristus brāli un draugu. Runa ir par ciešas komūnijas dāvanu mīlestībā. Baznīcas izplatīšanās pasaulē veicināšana ir nekas cits kā rūpes par Dieva klātbūtni cilvēku vidū. Tā ir patiesa kalpošana cilvēkam, jo izplatot šo mīlestības komūniju, cilvēks kļūst patiesi cilvēcisks. Tās ir rūpes par to, lai visa sabiedrība kļūtu humānāka. Evaņģēlija sludinātājs kļūst par Kristus un Viņa patiesības vēstnieku.

Treškārt, dokuments pievēršas arī evaņģelizācijas ekumeniskajai plāksnei. Apgabalos, kur katoļi ir mazākumā, kur iedzīvotāju lielākā daļa pieder kādai citai konfesijai vai reliģijai, pastorālais darbs, no malas, reizēm tiek traktēts kā prozelītisms. Dokumenta autori atgādina, ka katrai personai pienākas tiesības uz reliģisko brīvību. Šīs tiesības ir jārespektē, un tiem, kuri, savas sirdsapziņas vadīti un Svētā Gara pamudināti, pieņem lēmumu kļūt par katoļu Baznīcas locekli, neviens nedrīkst to liegt. Runa ir nevis par prozelītismu, bet par personas cieņas un tās izvēles respektēšanu. Neviens netiek spiests pievērsties katoļticībai, tā ir cilvēka brīva izvēle.

Noslēgumā tiek atgādināts, ka Baznīca nekad nevar atstāt novārtā savu evaņģelizācijas misiju. Tā ir būtiski saistīta ar Baznīcas dabu. „Kristus mīlestība skubina” kristiešus sludināt pasaulei pestīšanas vēsti.

LRKBIC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti