Vatikānā Benedikts XVI parakstīja jauno encikliku „Spe salvi”. Tā adresēta bīskapiem, priesteriem, diakoniem, reliģiozo ordeņu locekļiem un kristīgajiem lajiem. „Spe salvi facti sumus”. Ar šiem vārdiem sākas Benedikta XVI jaunā enciklika. „Cerībā mēs esam pestīti”. „Pestīšana, saskaņā ar kristīgo ticību, nav tikai parasts notikums” – ievadā skaidro pāvests. „Pestīšana mums dāvāta tajā nozīmē, ka mums tika dota cerība, droša cerība, kuras spēkā varam izdzīvot tagadni: tagadne, lai arī nogurdinoša, var būt pieņemta un izdzīvota, ja ved uz mērķi, ja par šo mērķi mēs esam pārliecināti, ja tas ir tik liels mērķis, ka attaisno visas ceļa grūtības”.
Tādēļ „kristiešu atšķirības elements” ir apziņa, ka viņiem pieder nākotne… Zina, ka viņu dzīve nebeidzas tukšumā. Pāvests pasvītro, ka kristīgā vēsts ir ne tikai „informatīva”, bet arī tāda, kas „īstenojas”. Tas nozīmē, ka „Evaņģēlijs nav tikai izziņas materiāls, bet gan vēstījums, kas rada faktus un maina dzīvi. Tumšie laika vārti, nākotne, ir plaši atvērti. Kam ir cerība, tas dzīvo savādāk, jo viņam ir dota jauna dzīve”.
„Pazīt Dievu – patieso Dievu – nozīmē dzīvot ar cerību” – lasām jaunajā enciklikā. Pāvests skaidro, ka to labi saprata pirmie kristieši. Cerība ir tikšanās ar Kristu garīgais auglis. Pāvests piemin vairākus kristīgās cerības lieciniekus. Viena no tām ir sv. Džusepina Bahita. Dzimusi 1869. gadā Darfūrā, Sudānā. Deviņu gadu vecumā nolaupīta un pārdota par verdzeni. Pēc smagu pārbaudījumu gadiem ieradās Itālijā, kur iepazina savu „lielo cerību.” „Jūtu, ka esmu mīlēta, un lai arī kas notiktu, mani gaida Mīlestība”.
Cerības tikumam veltītajā enciklikā pāvests atgādina, ka Jēzus vēsts nav „sociāli-revolucionāra”, kāda bija, piemēram, Spartakam. Tā ir „tikšanās ar dzīvo Dievu… tikšanās ar cerību, kas ir stiprāka par nebrīves ciešanām. Tā iekšēji pārveido cilvēka dzīvi un pasauli.” Kristus mūs dara patiesi brīvus. „Pār kosmosa elementiem, matērijas un evolūcijas likumiem augstāk stāv saprāts, griba, mīlestība – Persona.” Benedikts XVI skaidro, ka „debesis nav tukšas, jo Visuma Kungs ir Dievs, kas Jēzū atklājās kā Mīlestība.”
Kristus ir „patiess filozofs”, kurš skaidro, kas patiesībā ir cilvēks, un kas ir jādara, lai kļūtu par īstu cilvēku. Kristus mums norāda ceļu, un šis ceļš ir patiesība. Viņš pats ir ceļš un patiesība. Viņš ir dzīvība, kuru visi meklējam. Kristus norāda ceļu, kas aizsniedzas pāri nāves robežām. Tikai tas, kas var to izdarīt, ir patiess dzīves skolotājs.
Enciklikas „Spe salvi” septītajā nodaļā pāvests skaidro vārda substantia nozīmi. Ticība ir habitus jeb cilvēka dvēseles stāvoklis, kurā sākas mūžīgā dzīve, bet prāts tiek sagatavots pieņemt to, ko neredz. Pateicoties ticībai, mūsos ir iemājojusi tā realitāte, kuru vēl tikai gaidām. Pāvests atzīst, ka „šodien daudzi atmet ticību, jo uzskata, ka mūžīgā dzīve nav tā pēc kuras būtu jātiecas. Grib rūpēties tikai par laicīgo dzīvi. Viņiem šķiet, ka dzīvot mūžīgi ir spriedums nevis dāvana, un domas par nāvi nogrūž kaut kur maliņā. Šodienas ticības krīze – turpina pāvests – ir kristīgās cerības krīze.
Enciklikā „Spes salvi” pāvests skaidro kristīgās cerības patieso nozīmi un tās lomu mūsdienu pasaulē. Jaunajā dokumentā uzsvērts, ka lūgšana ir cerības skola, bet caur grūtībam un ciešanām mācāmies cerēt. Šajā ceļā mūs pavada Jaunava Marija, cerības zvaigzne.
Enciklika publicēta latīņu, itāļu, franču, angļu, vācu, spāņu, portugāļu un poļu valodās. 30. novembrī Vatikānā notika jaunās enciklikas prezentācija. Ar tās saturu un nozīmi žurnālistus iepazīstināja pāvesta nama pensionētais teologs kard. Žoržs Kotjē un Pontifikālā Bībeles Institūta profesors, kard. Alberts Vanhoje.
LRKBIC
