Šoreiz uz sarunu esmu aicinājis Andu Doni, Rīgas Lutera draudzes locekli, ekumēniskā izdevuma „Kas mūs vieno” izdevēju. Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs iesaistījāties šāda izdevuma veidošanā un no kā nāk iniciatīva?
Jāsaka godīgi, iniciatīva nāk no manis. Pirmā šāda ideja īstenojās 2005. gada janvārī, kad uz lūgšanu nedēļu iznāca pirmais izdevums.
No kādām konfesijām piedalās šā izdevuma veidošanā?
Materiālus atlasu un izdevumu veidoju es pati. Man ir draugi, kuri mani atbalsta, vispirms garīgi. Ir draugi, kuri ziedo daļu no savas desmitās tiesas speciāli šim izdevumam, tādēļ ir iespējams to izplatīt bez maksas. Ir palīgi, kuri veido un palīdz veikt tehniskos darbus, vispirms tā ir maketa veidošana, arī pārlasīšana. Es pieminēju draugus. Ar draugiem bieži ir saistīta attēlu atlase, jo man ir kādas idejas par to, ko likt numurā, bet šajā vizuālajā laikmetā ir ļoti nepieciešami attēli, lai attēli nav tikai uzmanības piesaistīšanai, bet, lai tie ir arī uzrunājoši un papildinoši. Atrast piemērotus attēlus pie konkrētā materiāla, tas man vienmēr ir brīnums. Mani draugi fotogrāfi man palīdz, vai kāds no draugiem padalās, un es pēkšņi uzzinu kādu informāciju, tāpēc rezultāts man vienmēr pašai ir pārsteigums.
Ko jums pašai nozīmē ekumenisms un, kas Jums bija tas virzītājs spēks, kas rosināja darīt šo darbu?
Esmu kristīta un iesvētīta 1990. gadā un bija laiks, kad es apzināti Dievam pateicu „jā”. Tālāk jau ir grūti izšķirt, kur ir mūsu izvēle un, kur ir Dieva aicinājums. Es bieži esmu teikusi, ka ja es ar savu cilvēcīgo prātu domātu, kas ir svarīgi, es teiktu, ka svarīgi ir palīdzēt nabagajiem, vājajiem un trūcīgajiem šajā pasaulē, bet man pašai ir bijis pārsteigums, ka šis aicinājums bija tik stiprs, ka patiešām, šī kristiešu sašķeltība man ir sāpējusi. Tas, ka šobrīd tas materiālā formā izskatās kā žurnāls, tas man pašai joprojām ir pārsteigums un katrs numurs ir arī kā dāvana man pašai. Protams, ka no manas puses ir jāsaka „jā” un tas cilvēcīgais, kas tur ir jāieliek, tā ir mana izvēle. Bet lielais aicinājums, es tomēr uzdrošinos teikt, ir ārpus manis.
Ko Jūs pati esat ieguvusi darbojoties ar šo izdevumu un ekumenisma kustībā?
Esmu satikusi cilvēkus, kurus es citādā veidā nebūtu satikusi. Tie ir cilvēki, kuri saka – jā, man tas arī šķiet svarīgi. Tie nav tikai vārdi. To es jūtu no attieksmes un no dedzības, kā cilvēki atsaucas. Es satieku cilvēkus no dažādām konfesijām, viņu nav daudz, bet pārsteigums man ir tas veids, kādā es šos cilvēkus satieku vai, kuri sameklē mani un man tas ir liels stiprinājums, kad es arī redzu šāda veida atsaucību. Tad, kad iznāca pirmais numurs, es nebiju domājusi ne par kādu regularitāti. Es biju domājusi vienu reizi aktualizēt šo lietu, pievērst uzmanību, jo Luterāņu baznīcā Latvijā es tā īpaši nebiju dzirdējusi, ka būtu šī lūgšanu nedēļa atzīmēta un man gribējās tam pievērst uzmanību. Tas, ka šobrīd ir jau piektais numurs ir pārsteigums un citu cilvēku satikšana ir liels atbalsts un pamudinājums, ka nedrīkst apstāties. Es ļoti priecātos, kaut tas notiktu ātrāk, lai vairs nebūtu vajadzība pēc šāda izdevuma, jo kāpēc tas ir vajadzīgs? Mēs saprotam, ka mēs esam uz ceļa, bet tomēr, šis ceļš nav noiets. Ir tāds viedoklis, ka pilnīga vienotība būs tikai Debesīs, par to nav šaubu. Bet tomēr ir daudzi cilvēki, kuri saka, ka vēl uz šīs zemes līdz pēdējām dienām mums ir kāds uzdevums veicams un tas nav tikai saistīts ar pēdējiem laikiem. Ja šāds uzdevums mums joprojām ir, tad katram no savas puses kāds mazs solītis ir jāsper.
Paldies par sarunu! Jūsu piemērs rāda, ja cilvēks ar tīru sirdi, godīgi meklē Patiesību un ja pretī ir vēl otrs tāds cilvēks, šie cilvēki agri vai vēlu nonāk uz kopējā ceļa Jo Jēzus ir teicis „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”! Ja tikai mēs meklējam šo Patiesību un tiecamies pēc šīs Dzīvības, mums šis Ceļš parādās!
Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga
