“Kāpēc armēņiem ir četri patriarhi?” – ieskats Armēnijas Baznīcas vēsturē

2. martā sāksies Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Tarčizio Bertones vizīte Armēnijā un Azerbaidžānā, kur viņš tiksies ar ekleziālājām un valsts autoritātēm. Viena no šīm zemēm – Armēnija var lepoties ar senu kristietības vēsturi. Tā ir celta uz stingriem ticības pamatiem, kurus nav spējuši sagraut ne lielās otomaņu impērijas karapūļi, ne padomju ateisma ideoloģija. Reti kura tauta par savu ticību ir samaksājusi tik augstu moceklības cenu kā armēņi. Tiesa, gadsimtiem ilgušās vajāšanas daudzus šīs tautas piederīgos ir izkaisījušas ārpus savas dzimtās zemes robežām. Šodien armēņu kopienas ir sastopamas gan tuvākajās Armēnijas kaimiņzemēs, gan pavisam tālu no tās, tomēr dzīvojot svešatnē, armēņi cītīgi sargā savu nacionālo un kristīgo identitāti.

Baznīcu Armēnijā līdz XI gadsimtam vadīja viens patriarhs – Ečmiadzinas katolikoss, taču šodien Armēnijas Baznīcā ir veseli četri patriarhi. Lai to izskaidrotu, ir nepieciešams ielūkoties šīs Baznīcas vēsturē. Līdz ar lielo tautas izceļošanu uz Cilīciju, kur 1073. gadā tika nodibināta Mazās Armēnijas vietvaldība, Ečmiadzinas katolikoss atstāja savu sēdekli Kaukāzā un pārcēlās uz jauno armēņu apmešanās vietu. Šī pārcelšanās, kuras rezultātā Armēnija palika bez garīgā vadoņa, izraisīja dziļu plaisu starp vēsturisko armēņu dzimteni Kaukāzā un starp Cilīciju.

Savukārt, 1311. gadā, Jeruzalemes armēņu bīskaps, būdams neapmierināts ar Cilīcijas armēņu tuvināšanos Romai, pieņēma patriarha titulu. Simts gadus vēlāk, 1441. gadā, Armēnija Kaukāzā, izjūtot nepieciešamību pēc patriarha, iecēla jaunu katolikosu. Ceturtais patriarhāts izveidojās turku otomaņu kundzības laikā. Dažus gadus pēc Konstantinopoles iekarošanas, turki 1461. gadā ļāva nodibināt patriarhātu ar civilās un ekleziālās jurisdikcijas tiesībām pār visiem impērijā dzīvojošajiem armēņiem.

Tādējādi, Armēnijas Apustuliskā Baznīca līdz pat mūsdienām ir sadalīta četrās autonomās struktūrās: Ečmiadzinas, Cilīcijas (Sisas), Jeruzalemes un Konstantinopoles patriarhātos. Vienojošs elements starp šīm struktūrām ir tas, ka tās visas atzīst Ečmiadzinas katolikosa primātu.

Vēsturiskās precizitātes labad vēl ir jāpiemin, ka Sisas katolikosāts, kurš tika nodibināts 1293. gadā, turpināja šeit pastāvēt līdz 1921. gadam. Armēņu genocīds no 1915-1918 gadam patriarham lika pārcelties vispirms uz Alepo, bet vēlāk, 1930. gadā, uz Antelias, Beirūtas pilsētas ziemeļos. Šeit Cilīcijas armēņu patriarha sēdeklis atrodas joprojām. Viņa jurisdikcijā ietilpst Libānas, Sīrijas, Kipras, Irānas un daļa no citu diasporā dzīvojošo armēņu kopienām – pavisam 400 000 ticīgo.

Jeruzalemes armēņu patriarha jurisdikcijā, savukārt, ietilpst Svētajā Zemē un Jordānijā dzīvojošie armēņi -ap 4000 ticīgo. Šī patriarha sēdeklis atrodas Jeruzalemē, svētā Jēkaba Vecākā vārdā nosauktajā klosterī. Jāpiebilst, ka šī klostera apkārtnē ir attīstījies armēņu kvartāls ar savām baznīcām, skolām, garīgo semināru, dažādām apvienībām, bibliotēku, tipogrāfiju un armēņu sakrālās mākslas muzeju.

LRKBIC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti