Pāvests Benedikts XVI: “Atgādināt par eksistences cēlajām vērtībām!”

Sestdien pāvests Benedikts XVI tikās ar Pontifikālās Kultūras padomes sanāksmes dalībniekiem, kas bija ieradušies 50 cilvēku lielā sastāvā minētās padomes prezidenta, arhibīskapa Džanfranko Ravazi vadībā. Kā jau informējām iepriekš, Pontifikālā kultūras padome šais dienās ir sarīkojusi tikšanos, lai pārdomātu par tematu „Sekularizācijas izaicinājumi Baznīcai un Baznīcā”. Atsaucoties uz šo tematu, pāvests teica, ka tas ir būtisks jautājums cilvēces un Baznīcas nākotnei. „Sekularizācija, kas bieži vien pārvēršas sekulārismā, tādējādi atmetot sekularitātes pozitīvos uzstādījumus, smagiem pārbaudījumiem pakļauj ticīgo un Baznīcas ganu dzīvi,” norādīja pāvests. Turpinot, viņš piebilda, ka šodien notiek savstarpēja kultūru atvērtība, un ka tas ir jāuztver kā labvēlīga augsne dialogam starp cilvēkiem, kas tiecas pēc patiesa humānisma. Sekularizācija, kas dažādās kultūrās parādās kā pasaules kārtība, kurā nav atsauksmes uz Transcendento, ielaužas katrā ikdienas dzīves aspektā un attīsta mentalitāti, saskaņā ar kuru Dievs daļēji vai pavisam nepastāv cilvēka eksistencē un apziņā. Benedikts XVI turpināja:

„Šāda sekularizācija ir ne tikai ārējie draudi ticīgajiem, bet jau ilgāku laiku izpaužas pašas Baznīcas iekšienē. Tā dziļi pārveido kristīgo ticību un līdz ar to arī dzīves stilu un ikdienas izturēšanos. Kristieši dzīvo pasaulē un viņus bieži vien iespaido un saviem nosacījumiem pakļauj tāda kultūra, kurā dominē pretrunīgi paraugi un impulsi, un kurā praktiski tiek noliegts Dievs. Pēc Dieva vairs nav vajadzības, par Viņu vairs nav ne jādomā, nedz arī jāatgriežas pie Viņa. Bez tam, vadošā hedoniskā un konsumiskā mentalitāte veicina gan ticīgo, gan Baznīcas ganu ieslīgšanu virspusējībā un egocentrismā, kas iedragā Baznīcas dzīvi.”

Pāvests atgādināja, ka aizvadītajos gadu desmitos daudzu intelektuāļu pasludinātā „Dieva nāve” dod vietu sterilam indivīda kultam. Šādā kultūras kontekstā pastāv risks ieslīgt garīgajā atrofijā un sirds tukšumā, ko nereti raksturo reliģiskās piederības surogātformas un vājš garīgums. Turpinot, Benedikts XVI uzsvēra:

„Tas atklāj, cik steidzami ir jāreaģē uz līdzīgām tendencēm, atgādinot par eksistences cēlajām vērtībām, kas piešķir jēgu dzīvei un var apmierināt cilvēka sirds centienus pēc laimes, kuru veido cilvēka cieņa un viņa brīvība, vienlīdzība ar visiem cilvēkiem, dzīves un nāves jēga, un tas, kas ikvienu gaida pēc tam, kad ir noslēgusies šīszemes dzīve.”

Benedikts XVI atgādināja, ka vadoties no šīs perspektīvas un apzinoties straujās un radikālās pārmaiņas sabiedrībā, Dieva kalps Jānis Pāvils II aicināja Baznīcu tikties ar cilvēku viņa kultūras augsnē, lai sludinātu Evaņģēlija vērtības. Tieši tāpēc viņš izveidoja Pontifikālo Kultūras padomi. „Pāvesta Jāņa Pāvila II intelektuālais jūtīgums un pastorālā gādība lika viņam izcelt faktu, ka industriālā revolūcija un zinātnes atklājumi ir ļāvuši atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem pirms tam daļēji atbildēja tikai reliģija. Rezultātā mūsdienu cilvēkam šķiet, ka viņam vairs neviens nav vajadzīgs, lai saprastu, izskaidrotu un valdītu pār universu. Viņš jūtas visa centrs un visa mērs,” teica pašreizējais pāvests.

Turpinot uzrunu, Svētais tēvs norādīja, ka globalizācija ar jauno tehnoloģiju un informātikas starpniecību pēdējā laikā visās kultūrās ir izplatījusi daudzas materiālistiskās un individuālistiskās Rietumu pasaules sastāvdaļas. Bieži vien formulējums Etsi Deus non daretur – „it kā Dieva nebūtu”, kļūst par dzīvesveidu, kas izriet no prāta „augstprātības”. Prāta gaisma, ko izcēla, bet patiesībā nabadzīgāku vērta Apgaismība, aizvieto ticības un Dieva gaismu. Tāpēc Baznīcas misiju gaida lieli izaicinājumi. Šai ziņā par nozīmīgu pāvests atzina Pontifikālās Kultūras padomes darbu, kas ir veltīts dialoga veidošanai starp zinātni un ticību. Benedikts XVI piebilda, ka šai dialogā ticība pilnveido prātu, un prāts, ticības apgaismots, rod spēku, lai paceltos līdz Dieva un garīgo realitāšu pazīšanai. Šis dialogs turpina atšķirt zinātnes un ticības specifiskās īpašības. Gan zinātnei, gan ticībai ir savas metodes, vide, pētniecības mērķi un ierobežojumi, un tām savstarpēji ir jārespektē un jāatzīst sava autonomā prakse. Tās abas ir aicinātas kalpot cilvēkam un cilvēcei, sekmējot katra cilvēka un visu cilvēku attīstību un izaugsmi.

LRKBIC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti