“Sekularizācijas izaicinājumi Baznīcai un Baznīcā”. Saruna ar arh. Dž. Ravazi

6. martā Vatikānā sākās Pontifikālās Kultūras padomes plenārsesija par tematu „Sekularizācijas izaicinājumi Baznīcai un Baznīcā”. Kas tad īsti ir sekularizācija? Uz šo jautājumu atbild minētās padomes prezidents, arhibīskaps Džanfranko Ravazi:

„Iespējams, ka vislabāk to varam izskaidrot, vispirms rūpīgi aplūkojot un cenšoties izprast dažus vārdus. No vienas puses, ir „sekularitāte”, tas ir, tā dēvētais „laiciskuma apvārsnis”, kur pastāv kultūras, ekonomiskās un sociālās vērtības. No otras puses, ir vārds „sekulārisms” un „sekularizācija”, kas arī atrodas tai pašā apvārsnī, taču visādā ziņā tiek uzskatīts par autonomu un pašpietiekamu, un tāpēc tas nav spējīgs saņemt jebkādu gara ieguldījumu, kas pārspēj vienkāršo sekularitātes vidi.”

 

Sekularizācija ietekmē Baznīcu un nesaudzē pat reliģiskās kopienas, kā to nesen atzina pāvests. Kā stāties pretim šim izaicinājumam?
 
„Bez šaubām, vispirms ir nepieciešams atgādināt, ka sekularizācijas vidē ir tieksme attālināt jebko, kas attiecas uz transcendento. Tajā apmierinās vienīgi ar konkrētu, tūlītēju un tiešu vērtību pieņemšanu. Bieži vien tās ir modes un uzvedības veidu izvēles. Šīs izvēles tiek uzticētas dotajā brīdī esošās situācijas morālei, dažreiz pat savām interesēm, vai vēl ļaunāk, tiek orientētas uz jebkādas garīgas un transcendentas vērtības atgrūšanu. Tāpēc ir jāatgriežas vidē, kas ir raksturīga cilvēkam, kurš, kā teica Blēzs Paskāls, „vienmēr pārvar sevi pašu un kuram vienmēr rodas papildus jautājumi.” Vēlreiz ir jāpiedāvā lielās vērtības, tās vērtības, kuras veido autentisku cilvēku. Šīs vērtības paveras uz noslēpumu, transcendenci, uz dievišķo.”

Kā uzsākt dialogu ar kultūru, kas kļūst aizvien sekularizētāka, nezaudējot savu identitāti un nekrītot irēniskā, jeb nepatiesā dialogā?

„Bez šaubām, redzot šīs pasaules virspusējību un tās eksistences sastāvdaļas, kristīgā kopiena var izjust kārdinājumu ierauties sevī un izveidot sev mierīgu oāzi, kurā svinēt savus ritus un veidot savu esksitenci saskaņā ar garu. Taču patiesībā, kristieša aicinājums ir būt pasaulē un no šīs pasaules. Par to, vēršoties pie saviem mācekļiem, Pēdējo Vakariņu laikā runāja Jēzus. Lūk, no kurienes izriet nepieciešamība ienākt pasaulē, pie tam, ienākt ar savu identitāti, neko no tās nepazaudējot, nenoslēpjot savu personību, bet gan augstu nesot savu vērtību lāpu. Šīs ir gan galējās vērtības, gan tās, kas seko pirms galējām vērtībām, proti, solidaritātes un sociālā darba vērtības.”

Šodien nav iespējams apiet laiciskuma jautājumu. Daži reliģisko dimensiju cenšas atstumt privātajā sfērā, it kā kristiešu principi būtu mazāk vērti par tā dēvētajiem laicīgajiem principiem…
 
„Kā jau teicām sākumā, sekularitāte lielā mērā ir sinonīms veselīgam laiciskumam. Pastāv iespēja atzīt tādu autonomiju pastāvēšanu, kas ir raksturīgas sekulārai videi. Tikai pastāv kārdinājums, pie tam – gan laicīgajā, gan sekulārajā vidē, izspiest no šīs vides jebkādu zīmi, emblēmu, simbolu, bet vēl jo vairāk, jebkuru vērtību, kas pieder garīgajai dimensijai, dziļajai reliģiskajai, un tai pašā laikā arī ētiskajai dimensijai, vedot pie vienkāršotām un tūlītējām „ētikām”. Lūk, kur rodas nepieciešamība, lai šai vidē ieskanētos gara balss, un šai balsij ir jāskan ielās un laukumos, tas ir, vietās, kur noris ikdienas dzīve, nevis telpās, ko apvij vīraka dūmi, neraugoties uz to, ka šīs telpas ir privileģēta šīs balss skanēšanas vieta.”

Kā, ievērojot jūsu izdarītās atziņas, sludināt Evaņģēliju šodien?
 
„Šis ir liels izaicinājums, jo pasaule, kurā vairs nevalda lielie, fundamentālie vārdi, kurā vairs nevalda lielie, no sirdsapziņas izrietošie jautājumi, kurā vairs nav pieņemts ētiskā veidā izvērtēt savu uzvedību, ir nepieciešams spēcīgi likt ieskanēties Evaņģēlija Vārdam, lai arī šī ieskanēšanās izraisītu zināma veida provokāciju. Diemžēl, lielas pūles saistās ar tādas valodas atrašanu, kas ir piemērota šai sekulārajai pasaulei. No otras puses, ir nepieciešams, lai šie vārdi tiktu izrunāti saistībā ar cilvēka problēmām, lai tie netiktu uztverti vienīgi kā abstrakta vēsts, kas ir atrauta no realitātes un ietiecas mītiskos un mistiskos augstumos. Dieva Vārds ir kā sēkla un kā lietus, kas ļauj atplaukt banalitātes, virspusējības un mūsdienu sekulārisma tuksnesim.”

LRKBIC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti