Now Reading
Dvēseļu dārzs

Dvēseļu dārzs

13. jūnijā Rīgā, Sv. Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā tika atklāta piemiņas vieta, „Dvēseļu Dārzs”. Pastāstīt par to esmu aicinājis Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāni Leldi Titavu. 

Pastāstiet, lūdzu, kas šī ir par piemiņas vietu un kā Jums radās ideja tādu izveidot?

Šī piemiņas vieta ir domāta, pirmkārt, vecākiem, kuri ir zaudējuši bērniņus, kuru bērniņi ir piedzimuši nedzīvi, vai arī, nomiruši uzreiz pēc dzimšanas, kā arī, spontānajos abortos aizgājušajiem bērniņiem.

Ideja radās, kad es strādāju ASV Barnes – Jewish slimnīcā Sent Luisā un saskāros ar ikdienu, kad vecāki, emocionālu, materiālu, vai vēl kaut kādu iemeslu dēļ paši nevarēja apglabāt savus bērniņus. Tad slimnīca uzņēmās šo darbu un piedāvāja šiem vecākiem viņu bērniņus kremēt kopā ar citiem bērniņiem un apglabāt vienā vietā parkā. Vecāki tam piekrita un viņiem tagad vienmēr ir iespēja, kad varbūt sāpes ir rimušās, kad ir vēlēšanās, iet un pabūt kopā ar savu bērniņu, iespēja aiziet uz šo dvēseļu dārzu.

Tad es atbraucu uz Latviju. Sāku strādāt Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā par kapelāni un saskāros ar situāciju, ka šeit nav tādas vietas. Bija jau saskarsme ar ģimenēm un man bija grūti viņiem atbildēt, kas notiek tālāk ar bērniņiem. Tāpēc mēs, ar manu kolēģi Danu Kalniņu – Zaķi izmeklējām, kas īsti notiek. Gājām uz bērnu slimnīcu, braucām uz krematoriju un sapratām, ka tādas vietas nav. Tad radās ideja, ka šādam dvēseļu dārzam ir jāatrodas baznīcas tuvumā, lai vecāki būtu gan arī garīgi paši aprūpēti, gan arī, viņu bērniņi būtu tādā, kā aizgādnībā un drošībā. 

Šis ir starpkonfesionāls darbs?

Jā, jo pacientes, ar kurām es ikdienā sastopos un viņu tuvinieki ir gan luterāņi, gan katoļi, gan arī pareizticīgie. Cilvēki netiek šķiroti ne pēc ticības, ne pēc tautības. 

Mēs redzam, ka šo lietu ir atbalstījis gan mūsu pašu kardināls Jānis Pujats, gan Luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, prāvesti Aldis Ziemelis, Erberts Bikše, Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis, aktrise Rēzija Kalniņa. Tātad sabiedrības un starpkonfesionāla sadarbība šeit ir redzama. Kā iesaistījās vecāki un, kā viņi uzņēma šo ideju?

Pirmkārt, vecāki bija galvenais iemesls, kādēļ mēs vispār sākām domāt par šādu vietu, jo ikdienā, savā darbā saskaroties ar vecākiem, es redzu cik lielas sāpes rada šis bērna zaudējums, redzu to, ka šāds zaudējums atstāj ilglaicīgas sekas. Ir jādara viss maksimāli iespējamais, ko vien slimnīca un sabiedrība var izdarīt, lai šīs sāpes mazinātu.

Es domāju, šis gads bija ļoti labs un svētīgs laiks, lai mēs visi sastaptos, lai viens no otra mācītos, lai gan, likās, ka tas ir tik grūti un dažreiz mums zuda cerības, ka šī vieta tiks radīta, tam bija dažādi iemesli. Bet tagad es redzu, ka tas viss notika lēni un pamatīgi, tieši tā, kā Dievs to bija iecerējis.

Iedošu vārdu savai kolēģei Danai, varbūt viņa vēlas kaut ko piebilst. 

Dana Kalniņa – Zaķe: Runājot par tiem cilvēkiem, kas tika nosaukti un varbūt arī vēl netika nosaukti, ir jāsaka, ka bez šo cilvēku atbalsta, bez viņu intereses un pastāvīga uzmundrinājuma, arī mēs, iespējams, nevarētu šodien teikt, ka šis Dvēseļu Dārzs ir esamība. Esot klāt šiem vecākiem un redzot, cik ļoti viņu dvēselēm ir svarīga šāda vieta ir vienreizēja sajūta, ka visām tām vilšanām, nogurumam, vai bezcerībai, kas kādreiz uznāca, ka tam visam tā bija jābūt. Vairāki atzina, ka viņu dvēselēs ir ienācis miers, kas visu laiku nav bijis. Paldies vēlreiz visiem šiem cilvēkiem, ziedotājiem un pašiem vecākiem. Viss šis laiks, kas ir pagājis ir ļoti liela svētība! 

Lelde Titava: Piemiņas svētbrīži notiks katru gadu. Reizi gadā būs pasākums, kurā būs svētbrīdis un arī pelnu apbedīšana. Par datumu mēs acīmredzot vienosimies ar Svētā Alberta baznīcas priesteri Aldi Ziemeli. Es ceru, ka šis datums ieies nākotnē kā konkrēta diena, par kuru cilvēki jau iepriekš zinās. 

Liels paldies visiem cilvēkiem, kuri šeit tika pieminēti gan daudziem, kuri varbūt šinī sarunā netika pieminēti. Mēs bieži vien savā dzīvē piedzīvojam sāpīgus zaudējumus, bet jāatceras, ka Dieva žēlsirdība bieži mums pašiem ir neizprotama. Arī tie bērniņi, kas atrodas tur, pie Dieva, viņi par mums lūdzas. Liels paldies Jums, lai Dieva svētība jūs pavada! 

Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.

Scroll To Top