Pāvilam VI bija taisnība

Astoņu Svētību kalnā pie Galilejas Ezera, Neokatehumenāta Ceļa formācijas centrā 2008.g.24.-29.martā notika Eiropas bīskapu tikšanās, ko bija noorganizējis Neokatehumenāta Ceļš.

(kard. Kristofs Šēnborns, Vīnes arhibīskaps)

Es vēlētos jums atklāt to, ko glabāju sirdī. Man šķiet, ka tas ir Svētā Gara iedvesmots vārds, kas man ir jāpasaka. Kāda ir Eiropas vaina? Eiropas vaina, galvenā vaina ir dzīvībai pateiktais „nē”. Pirms dažām dienām, atbildot uz žurnālista jautājumu austriešu televīzijā, es pateicu: „Eiropa trīs reizes ir izteikusi „nē” sevis pašas nākotnei.

Pirmo reizi 1968.gadā – tagad mēs atzīmējam jau četrdesmitgadi – atmetot pāvesta Pāvila VI encikliku „Humanae vitae” („Cilvēka dzīvībai”). Otro reizi 1975.gadā, kad aborciju atbalstošā likumdošana pārpludināja Eiropu. Un trešo reizi… tikko saņēmu ziņu, ka Austrijas valdība ir atzinusi homoseksuāļu laulības, tas ir trešais „nē” nākotnei un „nē” dzīvībai. Un tas nav tikai morāles jautājums, tie ir fakti: Eiropa mirst, jo ir pateikusi „nē” dzīvībai.

Tas ir mūsu, bīskapu, grēks

Man ir svarīgi to pateikt šeit, tajā vietā, kurā Jēzus mums pasludināja, ka mēs saņemam mūsu grēku piedošanu, jo es uzskatu, ka tas ir arī mūsu, bīskapu, grēks, pat arī tad, ja neviens no mums vēl nebija bīskaps 1968.gadā. Šodien Vācijā 100 vecākiem ir 64 bērni un 44 mazbērni; tas nozīmē, ka vienas paaudzes laikā vāciešu populācija – neskaitot imigrāciju – samazināsies uz pusi. Mēs pateicām „nē” enciklikai „Humanae vitae” („Cilvēka dzīvībai”). Mēs nebijām bīskapi, bet mūsu līdzbrāļi tādi bija. Mums nepietika drosmes pateikt skaidru „jā” pāvesta vēstījumam „Humanae vitae”. Ir daži izņēmumi – tālaika Berlīnes kardināls (griežoties pie kard.Meisnere: ne tu, bet tavs priekšgājējs, to tu pateici vēlāk, 1968.g.). Kardināls Bengšs sagatavoja tekstu Vācijas Bīskapu konferencei. Tas bija pravietisks teksts. Šis teksts pagaisa un tā vietā parādījās „Deklarācija no Kēnigšteinas” („Die Königsteiner Erklärung”), kas panāca to, ka katoliskā Baznīca Vācijā bija par vāju, lai pateiktu „jā” dzīvībai.

Bija arī cits izņēmums, Krakovā: teologu grupa 1966.gadā Krakovas arhibīskapa kardināla vadībā, kurš vēlāk bija tik ļoti mīlētais pāvests Jānis Pāvils II, uzrakstīja memorandu un šo tekstu aizsūtīja Pāvilam VI. Es domāju, ka šī moceklības apstākļos esošās Baznīcas, klusējošās Baznīcas bīskapa liecībai bija lielāks svars nekā visām ekspertīzēm, kuras Pāvils VI bija uzdevis veikt par šo tematu. Un tas bija iemesls, ka viņš pieņēma to drosmīgo lēmumu, kurš vēlāk viņu piespieda palikt šausmīgā vientulībā. Šis teksts no Krakovas – es esmu par to pārliecināts, man nav vēsturisku pierādījumu, bet esmu par to pārliecināts garīgi – palīdzēja, iedeva drosmi Pāvilam VI uzrakstīt „Humanae vitae” („Cilvēka dzīvībai”).

Mums jānožēlo šis „nē” dzīvībai

Pēc tam bija kāds „jukušais” Spānijā, barakās, ar kādu „jukušo” sievieti, kuriem bija drosme pateikt „jā” dzīvībai, „jā” priekš „Humanae vitae”. Pret straumi, un tik spēcīgu straumi! Atceros publikāciju žurnālā „Spiegel” Vācijā: uz vāka pāvests Pāvils VI ar tabletīti rokā un uzrakstu „nē”, apsmiets! Bet no šiem jukušajiem Kristū iesākās kaut kas tāds, kas ir tikpat nenoliedzams fakts kā demogrāfiskais kritums Eiropā – tās ir Neokatehumenāta Ceļa ģimenes, kas sniedz mums Eiropā liecību, ka Pāvilam VI bija taisnība, ka dzīvība ir liela Dieva dāvana un ka „jā” dzīvībai ir patiesas dzīves nosacījums, ir neizbēgams nosacījums dzīvai Eiropai.

Bet mums, bīskapiem, kas aizslēgušies aiz durvīm no bailēm, no bailēm nevis Žīdu priekšā, bet aiz bailēm no preses, no bailēm no neizpratnes no mūsu ticīgo puses, mums nepietika drosmes! Austrijā mums bija „Deklarācija no Mariatrostas” – tāpat kā Vācijā bija „Deklarācija no Kēnigšteinas”. Un tas Dieva tautā novājināja dzīves jēgu, tas atņēma drosmi atvērties uz dzīvību. Kad atnāca abortu vilnis, Baznīca bija novājināta, jo netika mācījusies to drosmi, kādu redzējām Krakovā, un kuru Jānis Pāvils II rādīja visā sava pontifikāta laikā. Tādu drosmi, lai pateiktu „jā” Dievam, Jēzum, arī par paša pazemošanas cenu. Mēs bijām aiz aizslēgtām durvīm baiļu dēļ. Es domāju, kaut arī mēs nebijām bīskapi tajos gados, tomēr mums ir jānožēlo šis Eiropas episkopāta grēks. Mums jānožēlo tas, ka episkopātam nebija drosmes ar dedzību atbalstīt Pāvilu VI, jo šodien mēs visi nesam mūsu Baznīcās, mūsu diecēzēs šī grēka seku smagumu.

„Brāļi, es zinu, ka jūs rīkojāties neapzinādamies”, apustulis Pēteris saka Žīdiem, saviem brāļiem. „Jūs rīkojāties neapzinādamies”. Ja mēs būtu zinājuši šī „nē” dzīvībai sekas, mēs nekad nebūtu pateikuši „nē” iepretim „Humanae vitae”, mums būtu pieticis drosmes pateikt mūsu ticīgajiem: „uzticieties, ieticiet dzīvībai”, bet mums nebija šīs drosmes. „Es zinu, ka jūs rīkojāties neapzinādamies, tāpat kā jūsu priekšnieki”. „Bet Dievs šādā veidā piepildīja to, ko bija pasludinājis ar visu praviešu lūpām”: šīs ciešanas, par kurām mēs esam līdzatbildīgi, ciešanas „nē” dzīvībai dēļ. Mēs visi zinām no grēksūdzes, cik daudz sāpju, kad tiek atzīts aborta grēks, un pēc tam skumīga dzīve, kas radusies šīs pretošanās dzīvībai dēļ. Mēs esam līdzatbildīgi par šīm Eiropas skumjām. (…)

Kur ir cerība?

Kāds mums būtu iepriecinājums Eiropai? Padalīšos ar jums savā bīskapa, nabaga grēcinieka, pieredzē. Es redzu ar Neokatehumenāta Ceļu saistītās ģimenes, personas no kopienām, kas caur katehēzi un atgriešanos ieguva drosmi pateikt „jā” dzīvībai. Šodien pateicoties harizmai, kādu tie divi „jukušie” (Neokatehumenāta Ceļa dibinātāji: Kiko Arguello un Karmena Hernandesa) saņēma no Kunga – un viņi to pieņēma, un viņiem ir drosme panest ciešanas šīs harizmas dēļ – un cik daudz ciešanu! – mums Baznīcā ir privilēģija, dāvana, ka mums iespējamas kopienas, kas sastāv no ģimenēm, no patiesām ģimenēm, lielām ģimenēm, kādas daudzi no mums pazinām savā jaunībā. Ģimenē ir 6,10,12 bērni! Tas bija normāli. Šodien mēs atrodamies eiropeiskajā tuksnesī, bet šeit redzam kopienas ar ģimenēm! Es redzu augļus. Redzu mūsu „Redemptoris Mater” – „Pestītāja Māti”. Ja mums nebūtu šā semināra, kāda gan mūsu diecēzē būtu bēda aicinājumu samazināšanās dēļ – jūs, acīmredzot, varat mums atsūtīt kārtējos paaicinājumus! Šeit mums ir tie paaicinājumi un es redzu, ar kādu rūpi tie tiek glabāti. Pazemīgi un sirsnīgi vēlos pateikt, ka neraugoties uz visādām pūlēm mums diecēžu semināros neizdodas tā veidot mūsu semināristu formāciju, kā tas notiek Neokatehumenāta Ceļa kopienās. Kāpēc? Tāpēc, ka ģimenēs tiek gūta pieredze tam, kas ir tēvišķums. Pats es esmu nācis no izšķirtas ģimenes, mani vecāki bija šķīrušies, mans vectēvs bija šķīries, mani divi brāļi ir šķīrušies. Es pazīstu šķiršanās īstenību. Bet kur gan lai iemācās priesterisko tēvišķumu, ja nav tēvišķības piemēra ģimenēs? Šeit tie semināristi mācās šo paraugu. Nesen man bija gadījums ar jaunu priesteri, pēc „Redemptoris Mater”, kurš sagrēkoja ar sievieti. Visi mēs, bīskapi, zinām tamlīdzīgas situācijas: allaž kāds aiziet, pamet priesterību, jo pakrīt. Šīs draudzes ģimenes, Ceļa ģimenes, uz šo situāciju atbildēja ar patiesību un labestību, un šis paaicinājums tika saglābts. Pirms Lieldienām šis priesteris atnāca pie manis priecīgs: „Jā, es sagrēkoju, bet manī radās drosme pārtraukt šīs attiecības un atgriezties”. Šīs ģimenes izglāba šo aicinājumu, šo priesteri!

Esmu pārliecināts, ka Kungs Dievs mums ir dāvājis Baznīcā šo harizmu. Tā nav vienīgā, ir daudz harizmu, bet šī ir tā harizma, kas mums parāda, ka bez ģimenes, bez „jā” dzīvībai nav nākotnes arī Baznīcai. Tāpēc es vēlētos pateikties mūsu ģimenēm no Neokatehumenāta Ceļa par viņu liecību, par to drosmi, ka viņas ļāvās tikt sūtītām uz visurieni. Kāda ģimene no Vīnes, ar deviņiem bērniem, aizbrauca misijās uz Stambulu! Šīs ģimenes mums ilustrē to, kas ir augšāmcelšanās.

Miesa bez saspringuma ir mirusi

Es negribu jūs, brāļi, aizkavēt pārāk ilgi. Tomēr šai vietā es gribētu pateikties pāvestiem Pāvilam VI, Jānim Pāvilam II, Benediktam par to, ka viņi izdarīja to, kas ir bīskapa darbs, kā to raksta svētais Pāvils Pirmajā vēstulē Korintiešiem četrpadsmitajā nodaļā, lai mēs pamanītu harizmas, pamanītu un sacītu: „tas nāk no Dieva”. Tas nenozīmē, ka dibinātāji ir svētie, par tādiem viņi varbūt kļūs, jo arī svētais Akvīnas Toms mums skaidroja, ka harizmas ir žēlastības, kas dāvātas par velti, dāvātas Baznīcai, Baznīcas būvēšanai. Tās nenozīmē automātisku svēttapšanu tam cilvēkam, kurš ir harizmas nēsātājs. Tas ir ielūgums tapt svētam arī pašam harizmas nesējam, bet pirmām kārtām tas ir dāvana Baznīcai. Un es redzu, ka šeit ir dāvana Baznīcai.

Noslēgumā vēlos pateikt par īstenību, kādu pazīstam visās mūsu diecēzēs, kurās ir Neokatehumenāta Ceļš. Šis Ceļš ne vienmēr ir labi uzņemts. Eksistē spriedze, tiek stāstīts, ka tas šķeļ draudzi. Man nav tik daudz drosmes, lai pastāvīgi balstītu vājos, vajātos, bet vienu gan varu pateikt: miesā vienmēr ir saspringumi, tikai mirusi miesa tādus nepazīst. Šie saspringumi ir daļa no pilnas atgriešanās. Sacītais neattaisno cilvēku kļūdas, kādas atgadās, bet kad Evaņģēlijs tiek sludināts, lai atgrieztos, tad neizbēgami ceļas spriedze! Un mums, bīskapiem, nākas pašiem sev uzdot jautājumu, vai šie saspringumi nav dziedinoši? Tādēļ ka tie modina no miegainības. Tādēļ ka atļauj mums vaicāt: ko Kungs Dievs no mums vēlas? Šajā svētajā vietā es vēlētos lūgt, kaut Kungs ienāktu caur aizslēgtām durvīm un iedotu mums drosmi, pretēji tam, ka pēdējos četrdesmit gadus mums tās bija pietrūcis, lai mēs spētu pateikt „jā” dzīvībai. Mēs to jau pateicām, bet mums nākas to pateikt ar lielu spēku. Lai Viņš mums piedod mūsu drosmes trūkumu un lai mums iedod to spēku, ar kādu Viņš apdāvināja apustuļus, sūtot viņus no šīs vietas pasaulē.

Raksts no „Gosc Niedzielny” Polija, nr.24/2008
http://www.goscniedzielny.wiara.pl/?grupa=6&art=1213366112&dzi=1104785534

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti