Šī gada Lieldienās draudze pārcēlās no vecās baznīcas (lūgšanu nama) uz jaunbūvi, kur pagrabstāvā bija sagatavota telpa dievkalpojumu svinēšanai. Savukārt, šī gada Pēterdienā bija gatava jau galvenā baznīcas zāle, kur dievkalpojumi šobrīd notiek svētdienās un svētku dienās, bet pagrabstāva kapelā – ikdienas dievkalpojumi. Kā nozīmīgs atskaites punkts dažādiem notikumiem bija Pēterdiena, tāpēc arī jaunajai baznīcai par aizbildņiem tika izvēlēti svētie Pēteris un Pāvils.
Šos baznīcas iesvētīšanas svētkus atklās jau 31. augustā un tie ilgs līdz 14. septembrim, piedāvājot katru dienu interesantas koncertprogrammas, kā arī īpaši veltītas dienas ar Svētajām Misēm gan slimniekiem, māksliniekiem, uzņēmējiem gan jauniešiem un svētceļniekiem. 13. septembrī plkst. 18.00 būs starptautisks dievkalpojums veltīts Fatimas Dievmātei, kurā muzicēs vokālā grupa „Schola Cantorum Riga”.
LRKB IC
Plašāku informāciju par Saldus katoļu draudzes vēsturi ir sagatavojis Jāzeps Loņko.
Saldus katoļu draudzes vēsture.
Pēc Liepājas Romas katoļu diecēzes nodibināšanas katoļi Saldū un rajonā tika organizēti draudzē. Saldus katoļu draudze dibināta 1923.g. un pirmā Svētā Mise tika celebrēta Kalnmuižā „Kalnsētās”, ko vadīja priesteris J.Vaivods (tolaik viņš vēl bija priesteris). Priesteris dzīvoja Kuldīgā, kas atrodas 60 km no Saldus. Brauca ar zirgiem.
Pirms 2.Pasaules kara katoļi īrēja pusmāju „Purvakrogā” pie Blīdenes, pie paša Saldus-Rīgas ceļa, tāpēc mājas otrajā galā bija ierīkota atpūtas vieta Rīgas braucējiem, kas bieži traucēja celebrēt Sv.Misi.
Draudze pārcēlās uz Saldu, īrēja telpas Brīvības ielā 20. Te 1944.gadā krievi sāka bombardēt un draudze atkal pārcēlās uz laukiem. Pēc kara atkal 5 gadus lūdzās kādā privātmājā Robežu ielā 5 pie pensionāriem Jurčenko.
Pirmais mēģinājums Saldū uzcelt katoļu baznīcu.
Jau 1940.gadā Liepājas diecēze nopirka no Cieceres pagasta Saldus centrā apbūves zemes gabalu. Trīs mēnešu laikā tika savesti celtniecības materiāli, bet vēl pēc trim mēnešiem Latvijā nodibinājās Padomju vara, sākās karš. Celtniecības materiāli tika izvazāti un iestājās neziņa par rītdienu. Šajā laikā priesteris Samušs joprojām brauca noturēt Sv.Mises ar pajūgu no Lēnām (30 km no Saldus).
Otrais mēģinājums uzcelt baznīcu.
Karš beidzās, nostiprinājās Padomju vara, pastiprinājās arī spiediens pret reliģiski noskaņotiem cilvēkiem. Neskatoties uz to, Saldus katoļi neatmeta cerību uzcelt baznīcu. Katoļi atkārtoti turpināja lūgt Saldus pilsētas domi piešķirt zemes gabalu baznīcas celšanai.
1947.gadā zeme tika piešķirta Kalna ielā 11, kas atradās tuvu pilsētas centram un bija visaugstākā vieta pilsētā. Tas bija priecīgs notikums un deva cerību, jo tāda atsaucība, zinot Padomju varas nostāju, nebija gaidīta. Atkal draudzes locekļi ar pajūgiem saveda celtniecības materiālu kaudzes. Ar lāpstām tika izraktas bedres pamatiem, ielieti pamati un sāka celt sienas. Saldenieki priecājās: „Nu tagad gan būs katoļu baznīca Saldū”. Šis darbs tika veikts priestera Birkava vadībā.
Bet tad par baznīcas celtniecību Saldū uzzināja Latvijas komunistiskā partijas komiteja un pilsētas izpildkomiteja bija spiesta apturēt celtniecību. Uz partijas komiteju tika izsaukts priesteris Jāzeps Šnepsts, kas uz Saldu bija pārcēlies pavisam nesen. No viņa tika pieprasīts rakstisks solījums, ka ne prāvests, ne baznīcas valde nekad nepretendēs ne uz piešķirto zemi, ne arī uz pusuzceltajām sienām – ne tagad, ne nākotnē.
Dekāns Jānis Silevičs savās atmiņās rakstīja: „Mēs ar prāvestu L.Birkavu 1948.gadā divrocīgi apkalpojām Saldus draudzi. Es no Lēnām (30 km), bet L.Birkavs no Kuldīgas (60 km). Man palika vislabākās atmiņas no Saldus. Labi apmeklēja, labi dziedāja. Atceros, cik pēc kara Saldus apkārtne bija izpostīta. Es ar man uzdāvināto krievu armijas atstāto paklibo Sibīrijas mazo zirdziņu un divriteņu drošku braukāju no Lēnām uz Saldu, Silaiņiem un Vaiņodi. Nācās braukt pa pilnīgi izpostītiem apgabaliem, visur rēgojās postaža un „katjušu” metru augstumā sašautie koki un mājas.”
1956.gadā Saldū ieradās priesteris Alberts Leitāns. Viņš pārdeva savu „Moskviču” par 16500 rubļiem un draudzei nopirka vecu māju Lielā ielā 49 ar visiem tās mājas iemītniekiem. Baznīcas vecākam A.Gudakovskim pilsētas vadībai bija jādod „kukulis” lai iemītniekiem piešķirtu dzīvojamo plātību citur. Ēkā bija divas telpas, kurās kādu laiku dzīvoja arī pats prāvests. Vēlāk mājas starpsienu nojauca, zemos griestus pacēla uz bēniņiem, uzbūvēja koristu paaugstinājuma telpu (balkonu).
1958.gadā saldenieki sagaidīja prāvestu Viktoru Pentjušu, kurš Saldū nokalpoja piecus gadus. Viņa laikā ēkai (turpmāk tekstā – baznīca) tika uzcelta neliela piebūve, kur apmesties priesterim.
1965.gadā uz Saldus draudzi tika nozīmēts priesteris Jānis Lubāns. Viņa kalpošanas laikā baznīca stipri izmainīja savu iekšējo un ārējo izskatu. Logi tika pārtaisīti ar krāsainām vitrāžām, kā arī, ierīkojot slēģus, tika nodrošināti pret stiklu sasišanu. Daudz ko priesteris veica pats ar savām prasmīgajām un čaklajām rokām. Saldus draudzē viņš nokalpoja 18 gadus. Priestera uzticamā persona bija Viktors Gailītis, kurš par draudzes saimnieku nokalpoja 20 gadus.
1982. gadā uz Saldus draudzi tika atsūtīts priesteris Vladislavs Zavaļnuks, kurš dzīvoja Lēnās, bet apkalpoja arī Saldu un Vaiņodi. Baznīcā tika veikts kapitālremonts. Priesteris sutanā staigāja arī ārpus baznīcas, kas komunisma laikā bija stingri noliegts. Sutanā viņš gāja arī uz partijas komiteju kārtot baznīcas darīšanas. Pilsētas iedzīvotāji apbrīnoja priestera drosmi.
Taču jau 1985.gadā Saldus katoļus garīgi aprūpēt tika nozīmēts priesteris Jānis Kupčs, kurš no Kuldīgas ar vilcienu brauca līdz Saldus stacijai.
No 1988.gada piecus gadus uz Saldu no Kuldīgas brauca Viktors Grabeško. 1993.gadā tika atrasti dokumenti, kas apliecināja, ka draudzei pieder zeme, ko Kūrija pirkusi vēl 1940. gadā. Tā kā zeme jau bija apbūvēta, Saldus Dome piešķīra citu zemes gabalu Rozentāla ielā.
1996.gada 31.jūlijā Saldus katoļiem bija dubultsvētki, jo Svēto Misi celebrēja divi priesteri – Romans Grantovskis un Gatis Bezdelīga. Turpmāk draudzē priestera, vēlāk dekāna Gata Bezdelīgas vadībā tika ieviesti daudzi jauninājumi. Katoļi kopā ar luterāņiem organizēja Krusta gājienu pa Saldus ielām, draudze rīkoja Lieldienu balli, ražas svētkus jeb „Pankūku balli”, „Atmiņu vakaru”, Tēvu dienas pasākumus, draudzes sporta svētkus un vēl daudz ko citu. Pie draudzes nodibināja Maltas Palīdzības Dienests.
Trešais mēģinājums uzcelt Saldū katoļu baznīcu.
1999.gada 30.oktobrī tika ielikti pamati jaunajai baznīcai Rozentāla ielā. Tomēr baznīcas celtniecība ieilga, līdz apstājās pavisam.
2006.gada 20.novembrī Saldu sāka apkalpot dekāns Mārtiņš Vozņaks, bet jau 2007.gada 15.jūlijā uz Saldu tika pārcelts dekāns Andrejs Mediņš. Līdz ar viņa ienākšanu draudzē sākās trešais atmodas laiks, jo priesteris prata visus uzmundrināt un saliedēt tā, ka atplauka cerība, ka kopējiem spēkiem pabeigsim būvēt jauno baznīcu.
Īsā laikā baznīcas apkārtne tika uzkopta, novākti būvgruži, pasūtīti pirmā stāva logi un sākti priekšdarbi ūdens un kanalizācijas ievilkšanai. Draudzes pensionāri aktīvi piedalās dažādos palīgdarbos. Vēlēšanās pabeigt baznīcas būvniecību ir tik stipra, ka talkā nāk pat pensionāri, kam ir vairāk nekā 80 gadu.
Pateicamies par atsaucību pr. A.Mediņam un E. Liekmanei
Foto: M.Rautenberga
