Gatavošanās pāvesta Benedikta XVI vizītei Francijā.
Atzīmējot 150.gadadienu kopš Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās Lurdā, 12.-15.septembrī gaidāma pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vizīte Francijā. Tās ietvaros Pāvests apmeklēs Parīzi un Lurdu. Gatavojoties svarīgajam notikumam, Francijas kristīgie mediji pievērš pastiprinātu uzmanību plašākas publikas iepazīstināšanai ar pāvesta personību un mācību.
Apustuliskās vizītes mērķi.
Pāvests Jānis Pāvils II savā laikā skaidri nodefinēja apustuliskās vizītes mērķus: sludināt Labo Vēsti, stiprināt savus brāļus ticībā, vienot Baznīcu, tikties ar tautu. Bīskaps Žans Ivs Namias, atbildīgais par Pāvesta vizīti Parīzē, norāda, ka šādi notikumi vienmēr nes lielus augļus. Tikšanās ar Dieva kalpu pāvesta personā palīdz cilvēkiem labāk atpazīt Kristus tēlu. Tā uzrunā plašas ļaužu masas, aicinot atgriezties un stiprinot katoliskās ticības un Baznīcas uztveri. Pāvesta Benedikta XVI vizītes programma Parīzē tiek veidota, vadoties pēc Svētā Tēva paustajām vēlmēm: uzrunāt kultūras pasauli; lūgties kopīgi ar priesteriem, diakoniem, konsekrētajiem brāļiem un māsām, semināristiem; kopā ar tautu svinēt Euharistiju. Lai apspriestu Baznīcas konstruktīvu dalību sabiedrības problēmu risināšanā, pāvests tiksies ar Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī. Bīskaps Namias pārliecināts, ka cilvēki būs patīkami pārsteigti par pāvesta dabisko vienkāršību, garīgo bagātību, teoloģisko bagāžu un mūsdienu problemātikas pārziņu, nerunājot nemaz par Francijā tik augstu vērtētajām franču valodas zināšanām. Francijas katoļi cer, ka apustuliskā vizīte atjaunos pirms vairākiem gadu desmitiem pāvesta Pāvila VI teikto: „Francija ir zeme, kurā tiek cepta kristietības intelektuālā maize.”
Kristiešu vienotība.
Jau nākamajā dienā pēc savas ievēlēšanas pāvests Benedikts XVI par sava pontifikāta vienu no galvenajām prioritātēm izvirzīja ekumēnisma veicināšanu. Pāvesta dzimtene ir Vācija, kur katoļu un protestantu līdzāspastāvēšana vienmēr bijis aktuāls jautājums. Svēto Rakstu un Baznīcas Tēvu darbu studēšana ļauj aizdomāties par mūsu kopīgo ticības avotu. Tomēr tas nenozīmē, ka pāvests ir gatavs atkāpties no Baznīcas principiem. Ekumēniskā dialoga pamatā jābūt Patiesībai; ne relatīvismam, ne mēmai piekrišanai tur nav vietas. Pāvests norāda, ka, neskatoties uz katoļu dažkārt atturīgo attieksmi apelēt pie ticības dogmām, lai neradītu iemeslu turpmākai šķelšanai, mums droši jāliecina par Jēzu Kristu kā Pestītāju un apustulisko mācību, kura balstās uz Dieva Vārda un aicina turpināt sakramentālo dzīvesveidu.
Pateicoties pāvesta Benedikta XVI senajām draudzīgajām attiecībām ar Konstantinopoles ekumēnisko patriarhu Bartolomeju I, tiek uzturēts abpusējs dialogs. Pāvests ar izpratni attiecas pret pareizticīgo vēlmi distancēties no jebkāda veida relatīvisma. Konstantinopoles patriarha dalība Svētā apustuļa Pāvila Jubilejas gada atklāšanā 29.jūnijā Romā ir zīme mūsu kopīgā garīgā mantojuma atzīšanā. Tajā pat laikā, 2006.gada martā pāvests Benedikts XVI stingri noraidīja pareizticīgo piešķirto titulu „Rietumu patriarhs”, tādejādi apliecinot, ka pāvesta pilnvaras neierobežo noteikta jurisdikcija.
Atkusnis vērojams arī attiecībās ar Krievijas pareizticīgajiem. 2007.gada oktobrī Krievijas pareizticīgo patriarhs Aleksijs II apmeklēja Franciju. Tā bija pirmā reize pēdējās tūkstošgades laikā, kad šāda veida vizīte notika tradicionālā katoļu zemē. Šī gada maijā Aleksijs II Maskavā uzņēma Kristiešu vienotības veicināšanas padomes priekšsēdētāju kardinālu Valteru Kasperu.
Sarežģītāka ir dialoga veidošana ar pareizticīgo konfesiju pārstāvjiem. Kā galvenais traucējošais faktors ir atšķirīgā vienotības koncepcijas izpratne. Pāvests veicinājis divpusēju deklarāciju noslēgšanu ar Luterāņu pasaules federāciju (1999.gada oktobrī), Metodistu pasaules padomi (2006.gada jūlijā), kā arī Anglikāņu baznīcas Kanterbērijas arhibīskapu Rovanu Viljamsu (2006.gada novembrī).
Pāvests Benedikts XVI uzskata, ka kristiešiem jāizmanto ikviena kopīgas sadarbības iespēja: miera veicināšana Tuvajos Austrumos un citās zemēs; dzīvības respektēšana; palīdzība nabadzīgajiem; ģimenes tiesības; bioētika; cilvēktiesības.
Dialogs ar Islāma pasauli.
Pāvests Benedikts XVI turpina savu priekšteču – Jāņa Pāvila II, Jāņa XXIII, Pāvila VI – uzsākto dialogu ar Islāma pasauli. 1964.gada Deklarācijā par Baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām (Nostra aetate) atzīts, ka citas reliģijas var ietvert sevī Patiesības elementus; tā pavēra iespējas starpreliģiju dialogam. Neskatoties uz pāvesta 2005.gada septembra uzrunas Ratisbonnā tendenciozo interpretāciju, tās galvenais aicinājums bija pietiekami skaidrs – atteikties no fundamentālisma. Pāvesta mērķis ir miers virs Zemes, un viņš lieliski apzinās, ka to iespējams sasniegt tikai veidojot atbilstošu saskarsmi. Tiekoties ar musulmaņiem, pāvests Jānis Pāvils II apelēja pie garīgās dimensijas. Pāvests Benedikts XVI vēlas to padziļināt, piedāvājot kopīgas darbības rezultātā rast kopīgus izpratnes elementus. Par panākumu šajā jomā uzskata šī gada novembrī Starpreliģiju dialoga pontifikālās padomes priekšsēdētāja kardināla Žana Luī Torēna vadībā Vatikānā gaidāmo nozīmīgo tikšanos ar Islāma valstu pārstāvjiem. To gatavot palīdz neskaitāmas nelielas aktīvistu grupas, kas darbojas draudžu ietvaros un veicina dialogu starp dažādām reliģijām piederīgajiem. Tomēr dialoga galvenais šķērslis ir tas, ka, atšķirībā no Katoļu Baznīcas, neviens musulmanis nav pilnvarots runāt visu vārdā.
Mūsdienu teoloģija
Pāvests Benedikts XVI ir viens no mūsdienu teoloģijas izcilākajiem pārstāvjiem. Savos darbos viņš balstās uz Svētajiem Rakstiem un Baznīcas Tēvu atziņām, atbildot mūsdienu pasaules izaicinājumiem kultūras un zinātnes jomā. Pildot Ticības doktrīnas kongregācijas prefekta pienākumus, kardināla Jozefa Racingera kā atzīta teologa loma bija neapstrīdama. Viņa vadībā tapa arī jaunais Katoliskās Baznīcas Katehisma izdevums.
Iepriekšējo gadsimtu teoloģijai raksturīga koncentrēšanās uz Kristus figūru, savukārt, pāvests Benedikts XVI savos darbos aizvien lielāku nozīmi piešķir Jēzus vietai Vissvētās Trīsvienības skatījumā. Šī pieeja veicina katoliskās vienotības izpratnes veidošanu, vienlaikus demonstrējot Dieva izpratnes kardinālu atšķirību kristietībā.
Pāvesta Benedikta XVI enciklikas par Mīlestību „Deus Caritas est” (2005.gada decembris) un Cerību „Spe salvi” (2007.gada novembris)[1], kā arī grāmata „Jēzus no Nācaretes” (2007.g.) ir aicinājums Baznīcai un kristiešiem droši rīkoties mūsdienu pasaulē.
Pēc žurnāla „Paris Notre-Dame” materiāliem sagatavoja Guna Angelika Vītola
