Now Reading
Uz Briseli pēc garīguma…

Uz Briseli pēc garīguma…

Tas izklausās vēl skarbāk kā Evaņģēlijā vēstītais ‘vai kas labs var nākt no…’…Jā, vai kas labs var nākt no Briseles…Jo īpaši gara lietu ziņā. Tomēr šoreiz var. Un vainīgi atkal bija Taizē brāļi un no citas dimensijas joprojām netiešiklātesošais brālis Rožē. Katrā ziņā viņa gars te bija tik jūtams. Šajās dienās (no 29.decembra līdz 2.janvārim) tā bija labā Briselē. Un gan jau arī kādas sekas paliks šai pilsētā arī uz tuprmāko laiku…Šis gads Taizē kontekstā ļoti zīmīgs arī Baltija valstīm – no 1.līdz 3.maijam Viļņā notiks pirmā Baltijas jauniešu tikšanās, bet 4.maijā brāļi būs arī Latvijā… Par visu ko vairāk mēģināju saprast, runājot ar trim no Taizē brāļiem.

Ar brāli Emīlu, kas atbildīgs par attiecībām ar masu medijiem, ar brāli Robu, kas piedalās Viļņas tikšanās organizēšanā un ar brāli Mateju, kas jau 15 gadus aprūpē Taize svētceļniekus arī no Latvijas…

Kādas ir jūsu sajūtas šogad Briselē, salīdzinājumā ar Ženēvas notikumu pirms gada?

Brālis Emīls : Ļoti atšķirīgas, jo šeit taču ir Eiropas Savienības sirds, ļoti daudz ES institūcijas, kā arī ļoti plaša musulmaņu kopiena. Pagātnē te arī bija ļoti stipra katoļu baznīca. Daudzu gadu laikā Beļģijas baznīca pārdzīvoja dažāda veida grūtības un patlaban baznīcās te vairs nevaram sastapt ļoti daudz jauniešu. Ir gan arī visai daudz līdzību ar Ženēvu – gan tur, gan te patlaban ir ļoti sekulāra sabiedrība, taču abām vietām ir ļoti atšķirīga vēsture. Te pastāv zināma spriedze valodu ziņā – starp franču un flāmu valodām. Ir gan atšķirīgais, gan kopīgais…

Bet patlaban, atrodoties savā ziņā Eiropas sirdī, ir sajūta, ka kristietībai Eiropā tomēr ir nākotne?

Tas, kas šeit mūs patiesi pārsteidza bija, ka mums bija iespējams padarīt tik daudz tikai ar mazumiņu. Te pie katras baznīcas bija tikai daži jauni cilvēki, bet viņi bija spējīgi iesaistīt un  mobilizēt tik daudzus.

Dažas no kristietības izpausmēm visā pasaulē patlaban mirst. Mēs to varam sajust arī draudžu dzīvē. Taču tā nav kristietība, kas mirst. Tā ir tikai tā kristietība, kas mirst, kas kādā veidā ir saistīta ar konkrēto civilizācijas formu. Taču kristietība nav tikai vienas kultūras vai vienas civilizācijas cietumniece. Kristietība ir spējīga vienmēr sevi atjaunot dažādos kontekstos. Šodien mēs dzīvojam individuālisma, fragmentārisma kontekstā. Taču kristietība no saviem dziļākajiem avotiem ir spējīga atklāt arvien jaunas izpausmes. Atklāt to pašu Evaņģēliju jaunos kontekstos. To mēs varējām redzēt arī šeit Briselē, kur ir visai neliela kristiešu kopiena, bet kas dažkārt dzīvo ļoti dziļu un autentisku ticības dzīvi.

Tad entuziasms nebija tik liels kā Ženēvā?

Entuziasms bija ļoti liels, bet aktīvo kristiešu skaits te ir ļoti mazs. Un tas bija liels izaicinājums sagatavot visu, lai Briselē sagaidītu 40 000 cilvēkus… Tādēļ arī vairākus gadus Brisele gaidīja, lai gan kardināls Daniēls jau sen bija atsūtījis uzaicinājumu, bet vietējie priesteri vēl sacīja, ka nav spēka un resursu…Bet tad pirms diviem gadiem viņi sacīja: ‘Jā, tagad tas ir iespējams…’.

Kas mani pārsteidz, cik daudz garīgas dzīvības ir joprojām, kad cilvēki saprot, ka baznīcas ir tikai starta punkti, ne finiša punkti…Draudze, kas nepulcējas kopā, neattīsta savu kopību, nepieaug -tā izbeigsies. Bet tie, kas šobrīd ir kopā un pat ir spējīgi doties ārā pie pārējiem, tie iegūst dzīvību…Tas te notika pēdējo nedēļu laikā, kad savu spēku parādīja kristieši, kam ir stipra pārliecība un kas ir spējīgi arī pieklauvēt pie nekristiešu durvīm un vaicāt, vai arī viņi nevarētu kļūt par ģimenēm, kas savās mājās uzņem svētceļniekus. Tā bija iespējams iegūt 10 000 ģimeņu, kas savās mājās uzņēma viesus. Nebija grūti noorganizēt 2 vai 3 tūkstošus apmešanās vietu, bet pie lielāka skaita bija vajadzīgs speciāls organizatorisks darbs. Tas bija izaicinājums un iespēja doties pie citiem un tas notika.

Un nākošā gadā pulcēšanās vieta būs Polijas Poznaņā…

Jau pirms daudziem gadiem, gluži kā tas notika Briselē, Poznaņas arhibīskaps mūs ielūdza, iesaistot arī protestantu baznīcas un arī pareizticīgos…Arī Briselē – kardināls Daniēls izteica ideju, bet protestantu un pareizticīgo baznīcas to atbalstīja, sakot, ka tas būs patiesi skaists ekumisks notikums.   

Bet par Baltijas valstīm? Vai kaut kad nākotnē kas tāds nevarētu notikt arī tur ?

Patlaban ir plāns šī gada maijā noorganizēt satikšanos Lietuvā, kas gan nebūs Eiropas līmeņa, bet uz kuru īpaši tiks aicināti Baltijas valstu jaunieši.

Par mūsu laiku…Daži saka, ka krīzes laiks arī ir īpašo iespēju laiks…

Tā ir taisnība. Arī šajā satikšanās reizē brālis Aloīzijs runāja par krīzi. Tā noteikti ir iespēja pārdomāt, kas ir darīts nepareizi…

Un kas jūsuprāt ir darīts nepareizi?

Ir bijušas kļūdainas cerības uz lietām, kas nav atnesušas solīto…Mums jābūt ekonomiskai sistēmai, kas dod cilvēkiem darbu, cilvēkiem ir jājūt atbildība par pasaulē notiekošo, taču kristiešiem arī ir reizē jāsniedz sava liecība pasaulei par savu dzīves veidu, par taisnīgumu, par savstarpēju dalīšanos…Par šīm lietām būtu jādzird arī tai sabiedrības daļai, kas šobrīd sevi neuzskata par kristiešiem. Par to arī brālis Aloīzijs runā tajā savā vēstules no Kenijas daļā, kas tika iesniegta Eiropas Savienībai. Viņš runā par diviem būtiskiem kristiešu ieguldījumiem – viens ir evaņģeliskās dzīves vienkāršība. Iespējams, ka ne tik daudz cilvēku pašreiz par to runā, dažkārt izskanējošo aicinājumu virziens ir pat gluži pretējs… Otrs ir piedošana, domājot par mūsu sabiedrību nākotni. Tam īpaši liela nozīme bija un ir Āfrikā, Nairobi tikšanās laikā to īpaši pārdomājām kopā ar Āfrikas kristiešiem…Cilvēki Taizē brāļu aicināti pagājušā gadā pulcējās kopā no dažādām Āfrikas zemēm un ciltīm. Tikai viena gada laikā Āfrikā tika savstarpējās cīņās nogalināti vairāk kā  1500 cilvēku…Viņi paši bija pārsteigti par šo iespēju būt kopā un vēl vairāk par šo savstarpējo naidu pirms gada…Ar arhibīskapu Tutu brālis Aloīzijs pārrunāja, ka kristības saiknes ir daudz dziļākas par cilšu naida saiknēm. Šajās savstarpējās cīņās bieži piedalījās arī kristieši …Mēs pārdomājām, ka tas, kas mūs visus vieno ir daudz spēcīgāks par to, kas mūs šķir…Kad jūs pārdomājat piedošanu, jūs redzat daudzas konsekvences, kas skar dažādu sabiedrību nākotni. Piedošana var būt ļoti personisks akts, bet tā arī tiešām ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Un tas ir kas tāds, kas var būt labs kristiešu ieguldījums. Eiropas vēsturē ir bijis daudz ciešanu, ļaunuma, arī citos kontinentos un tas ir kristiešu aicinājums- saņemt spēku, lai pārtrauktu šo ilgstošo savstarpēja naida ļaunumu.

Varbūt , varat dāvāt Latvijai kādu vēlējumu šai gadā ?

Es gribētu aicināt Latvijas cilvēkus pārdomāt par kādu lietu, par kuru brālis Aloīzijs raksta arī savā vēstulē no Kenijas. Kā gan mēs varam atbrīvot sevī iekšējo garīgo avotu…Franču valodā ir izteiciens, kas saka, ka dažkārt iekšējais avots ir aizslēgts…Avots, no kura mēs smeļam mieru, cerību, prieku…Kā gan mēs varam atļaut šim avotam sevī brīvi plūst? Ja jūs iekšēji to pārdomāsit un atrisināsiet sev šo jautājumu- tam tiešām būs ļoti daudz  pozitīvu konsekvenču… 

Kāds ir šī Lietuvas Taizē pasākuma mērķis ?

Brālis Robs:

Tikšanās notiks no 1.līdz 3.maijam, tā ir nedēļas nogale no piektdienas līdz svētdienai…Cēlonis, kādēļ notiek šī tikšanās, ir, ka tik daudz jaunu cilvēku- ne tikai no Lietuvas, bet no visām Baltijas valstīm daudzus gadus dodas gan uz mūsu Taizē kopienu Francijā, gan arī uz Eiropas ikgadējiem tikšanās notikumiem, bet Baltijā ne reizi nav bijusi šāda veida tikšanās…Pirmo reizi arī kādā no bijušajām padomju republikām. Tas notiks Viļņā un Viļņa turklāt nākamgad būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tas bija viens no iemesliem kādēļ kardināls Bačkis mūs ielūdza, viņš teica: ‘Šī tikšanās Viļņā būs vienīgais reliģiskais notikums šī gada laikā, kad Viļņa būs kultūras galvaspilsēta. Tādējādi tas arī būs galvenais apliecinājums pašā pilsētas vidū baznīcas klātbūtnei Viļņā…’ Kopīgas lūgšanas dažādās baznīcās. Vēl īsti, protams, nav precīzi zināms, bet sagaidām ap 5000 cilvēku uz šo tikšanos. Ļoti daudz no Lietuvas, bet mēs ceram arī no Polijas, Latvijas un Igaunijas. Varbūt, Latvijas cilvēkiem, kuriem Taizē kopiena ir pārāk tālu, šī būs lieliska iespēja.

Bet šai laikā brālis Aloīzijs apmeklēs arī Latviju un Igauniju?

Pirmdien – 4.maijā viņš apmeklēs Latviju, kur piedalīsies vakara lūgšanā, bet nākamajā dienā viņš dosies uz Igauniju.

Bet vismaz teorētiski jau būtu iespējams, ka Baltijas valstīs kādreiz notiktu arī lielā Eiropas Taizē tikšanās? Piemēram, Rīgā, kas atrodas pa vidu visām Baltijas valstīm?

Teorētiski, protams, bet par to būtu jāvaicā brālim Aloīzijam…

Dažkārt par Eiropu un ASV runā kā par pēckristīgajām zemēm…lūkojoties uz notikumiem šeit, šķiet, tā tomēr nav taisnība…

Kad lūkojamies uz šiem jaunajiem cilvēkiem, mēs redzam, ka viņos ir dziļš Dieva avots…Bet viņos ir arī daudzas citas lietas- bizness, viņiem ir aktīvi jāmācās, jāstrādā…Taču šīs tikšanās apliecina, ka viņos joprojām ir arī šī otra puse- viņu atvērtība Dievam, vēlme saprast savas dzīves jēgu…

Kā attīstās kopienas dzīve pēc brāļa Rožē…

Mēs esam ļoti pateicīgi, redzot kā lietas attīstās…Brālis Rožē atvēra mūsu ceļu, līdz pat savai nāvei -viņš mūs stimulēja un sacīja – ‘jums būs jāturpina’.

Tas ir liels izaicinājums mūsu kopienai, kā pārtulkot Kristu jauniešiem mūsdienu valodā Eiropas kontekstā…

Es gribētu īpaši aicināt Latvijas jauniešus doties uz Viļņu, mēs šo tikšanos patiešām gatavojam kā ļoti īpašu un ļoti jūs gaidām! Bet šai Jaunajā gadā es vēlu katram iekšēju izlīdzināšos un sirds mieru ! Izlīdzināšos ar Dievu un tiem, kas ir mums tuvumā…

Bralis Matejs:

Tā būs pirmā reize, kad mums būs tikšanās bijušajā Padomju Savienības teritorijā. Tas patiesi ir liels prieks. Un Viļņa ir tiešām īstā vieta, jo tik daudz Lietuvas jauniešu ir bijuši Taizē, tādēļ bija tik sirsnīgs ielūgums no vietējā arhibīskapa un baznīcas. Gatavojot tikšanos arī ir ļoti dziļa sadarbība ar luterāņu baznīcu, pat ja viņa Lietuvā ir ļoti maza.

Brālis Aloīzijs ar prieku sacīja ‘jā’ šim ielūgumam. Un mēs ceram, ka ieradīsies arī daudz dalībnieku no Latvijas un Igaunijas, no kaimiņvalstīm, kopīgi pavadot šo nedēļas nogali lūgšanā…

Un Viļņā viss notiks tieši tāpat kā šeit Briselē – tikai mazākā mērogā?

Jā. Patlaban mēs vēl nezinām, cik cilvēku ieradīsies…Bet durvis ir atvērtas katram – vispirms jauniešiem vecumā no 17 līdz 35 gadiem, mēs ļoti ceram, ka ieradīsies arī jaunieši no Kurzemes un Zemgales draudzēm, jo viņi taču atrodas tik tuvu. Un tā taču ir tik lieliska iespēja !

Un 4.maijā brālis Aloīzijs ieradīsies Rīgā ?

Jā, būs kopīga lūgšana ar jauniešiem Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcā. Šo baznīcu izvēlējāmies, jo tur notiek regulāri Taizē lūgšanu vakari ļoti ilgā laika posmā, taču uz šo lūgšanu ir aicināti jaunieši no visām baznīcām. Tā būs vienkārša kopīga lūgšana ar Taizē dziesmām un lasījumiem no Svētajiem Rakstiem. Brālis Aloīzijs sacīs dažus uzrunas vārdus. Un mēs patiesi ceram, ka tajā vakarā baznīca būs pilna…Mēs šobrīd vēl nevaram pateikt precīzu laiku, bet tas varētu būt ap 18.00- 19.00 vakarā. Nākamajās nedēļās Taizē interneta lapās būs izlasāmas visas detaļas…

Cik gadus jūs jau esat savā ziņā garīgi saistīts ar Latviju?

Es vienmēr šajā sakarā atkārtoju stāstu, ka tad, kad es Anglijā mācījos pamatskolā, manā klasē bija zēns, kur vārds bija Ēriks, viņam vēl bija māsas, brālis…Ēriks bija ieradies no Latvijas pagājušā gadsimta 40.tajos gados…Tolaik es nezināju, kur tāda Latvija atrodas…Bet, kad es Taizē to stāstu, visi smaida, cik senas ir manas saiknes ar Latviju…Un tagad jau ir 15 gadi, kad rūpējos par latviešu jauniešiem Taizē…  

Un kāda ir jūsu sajūta par Latvijas garīgo atmosfēru ?

90.tajos gados – iesākoties neatkarībai bija liela interese par garīgajiem jautājumiem. Daudzi cilvēki devās uz baznīcām, tika kristīti, saņēma sakramentus. Patlaban šī interese ir mazliet noplakusi, taču mēs redzam arī to, ka tie, kas ir saistīti ar baznīcu patlaban, viņiem šī saikne ir ļoti dziļa…Svarīgi, lai saknes patlaban ietu vēl dziļāk un lai baznīca būtu atvērta un gatava nākotnei. Tas ir patiess izaicinājums mūsdienu modernajā pasaulē, kurā parasti ir vēlme redzēt acumirklīgus rezultātus, bet ticības lietās tas nav iespējams. Mēs redzam, kā tas bija ar Taizē – šobrīd pulcējas ļoti daudz jaunu cilvēku, kas viss bija brāļa Rožē plānos…Taču brālis Rožē ap 20- 25 gadiem pamatā bija viens pats…Vienīgi ievērojami vēlāk parādijās Taizē redzamās zīmes. Līdz tam tā bija lūgšanu dzīve, vienkārša kristieša dzīve un tas bija pamats nākotnei. Man, šķiet, tā ir ar baznīcu daudzās zemēs. Arī Baltijas valstīs, Latvijā. Tagad ir laiks atkal atgriezties pie ticības un tas sagatavos kaut ko patiesi skaistu nākotnē.

Vai Eiropa joprojām vēl ir kristīgs kontinets…?

Ir grūti šīs lietas socioloģiski analizēt, bet kas ir noteikti- kristīgās vērtības te savā veidā joprojām ir klātesošas. Šeit Briselē mēs, piemēram, izjutām neaprakstāmu cilvēku viesmīlību. Un tas ir kas tāds, kas nāk tieši no Evaņģēlija. Mīlēt savu tuvāko, uzņemt ceļotāju…tādējādi uzņemot eņģeļus…Pat ja Rietumeiropā šobrīd cilvēki mazāk praktizē kristietību, tomēr šeit joprojām dziļi sirdīs ir kaut kas no kristīgajām vērtībām, kas ir saistītas ar Evaņģēliju. Tas ir Rietumeiropas baznīcas izaicinājums- palīdzēt cilvēkiem to atkal saskatīt.

Un krīze šai ziņā pat ir kaut kas labs?

Jā, krīze ir izaicinājums.

Kā sapratu, tad Taizē brāļi dzīvo tikai no sava darba…

Jā, brāļu dzīves laikā nav dāvanu, nav ziedojumu no ārpuses…Tas brālim Rožē vienmēr bija ļoti svarīgi. Būtu bijis tik viegli pieņemt…taču tad mēs savā ziņā kļūtu atkarīgi no atbalstītājiem. Un pašiem strādāt arī ir tik svarīgi. Būt radošiem! Tā arī ir solidaritātes zīme ar tiem, kuriem, lai izdzīvotu, ir jāstrādā.

Savā ziņā, jūsu kristīgais ceļš, tāpat kā Mātes Terēzes māsu ceļš ir īpašs, atšķirīgs no tā, kā dzīvo citi kristieši, pat citas kopienas…

Jā, bet mēs esam vienkārši cilvēki, mēs cenšamies katru jaunu dienu izdzīvot savā dzīvē savu ticību… Un lēmums to darīt ir jāpieņem katru jaunu dienu no jauna…Jāsaka ‘jā’ Kristum, izdzīvojot šo apņemšanos…

Jaunajā gadā es novēlu, lai katrs no mums atpazītu Kristus aicinājumu savā dzīvē. Dažreiz pagātnē bija domas, ka tikai priesteriem, māsām un brāļiem ir īpašais Dieva aicinājums. Taču  aicinājums ir katram ! Kristus sastop katru cilvēku, lai kur viņš arī nebūtu! Un tas ir izaicinājums uzklausīt šo balsi un patiesi atbildēt savam aicinājumam.

Man bija liels prieks, ka šogad, man apciemojot Latviju, braucot no Parīzes man ne reizi nevajadzēja uzrādīt savu pasi…Un ja mēs pārdomājam, kā lietas bija pagātnē, ir notikušas patiesi lielas pārmaiņas…Savā ziņā tas ir brīnums, un tas mums ir jāatceras un arī jābūt pateicīgiem par to, par brīvību, kuru esam sanēmuši. Brīvība reizē nozīmē arī atbildību. Un atbildība nav tikai valdībai, katrs no mums ir atbildīgs.

Savā ziņā mums ir arī jādomā par politiskām lietām un jāaizlūdz arī par tām.

Protams. Ja kristieša ticība kļūst tikai par kāda privātu ticību, par attiecībām tikai starp mani un Dievu, tad kāds ļoti būtisks elements ir iztrūcis, par ko liecina Evaņģēlijs…

Ar brāļiem tikās

Arnis Šablovskis,
autora un Taizē kopienas foto
http://www.taize.fr/en_article7671.html?lang=lv

Scroll To Top