Ir paveikts liels darbs

Šā gada 1. martā Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas Rīgas svētā Jāzepa klosterī notika pateicības dievkalpojums. Uz sarunu esmu aicinājis klostera priori māsu Marjoleinu, kura pēc dažām stundām dodas projām no Latvijas. Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs ieradāties Latvijā?

Atbraucu pirms 13 gadiem. Mans darbs bija uzbūvēt klosteri, kura tad vēl nebija. Es labprāt šeit dzīvoju. Tagad varu nodot savu darbu jaunākām māsām.

Kā sākās Jūsu darbs Latvijā? Ar kādām problēmām Jūs saskārāties?

Problēmu bija diezgan daudz. Biju dzīvojusi Itālijā, Vācijā, Nīderlandē un Dienvidamerikā. Daudzi man pazīstami cilvēki, tajā laikā sūtīja apģērbus, kurpes un citas lietas. Tā mēs varējām materiāli palīdzēt. Bet vēl svarīgāk bija tas, ka cilvēki varēja braukt uz šejieni, palikt dažas stundas, vai vairākas dienas, dzīvot pie mums runāt, saņemt garīgus padomus.

Ko Jums izdevās paveikt?

No vienas puses, jūtos skumji, jo es labprāt šeit dzīvoju. Šeit paliek daudz draugu, daudz pazīstamu, mīļu cilvēku. No otras puses, es zinu, ka jaunās māsas var labi turpināt. Man sirdī ir miers. Es domāju, ka turpināsies ļoti labi.

Es varu teikt, ka te ir redzams ļoti skaists klosteris, ļoti skaista kapela. Kardināls un daudzi klātesošie Svētās Mises laikā izteica Jums lielu pateicību. Ir redzams, ka ir paveikts liels uz skaists darbs. Ir izveidojusies sava stabila draudze. Kāds ir Jūsu iespaids par tautu Latvijā?

Grūti pateikt par latviešu tautu. Politiķus es ļoti maz zinu. Mēs redzam, ka daudziem cilvēkiem dzīvē ir grūti, ir bezdarbs, ļoti maz naudas. Ceru, ka vadītāji vēlas darīt, lai cilvēkiem būtu labāk.

Vēl gribu pateikt par mūsu darbu. Tagad, kad ir latviešu māsas, kuras labāk runā latviešu valodā, būs plašākas iespējas. Mums ir svētdienas skola, ir radio lekcijas, rekolekcijas, meditācijas. Ir labāk, kad ir latviešu māsas, jo ar valodu nav tik grūti.

Kas paliks Jūsu vietā?

Manā vietā būs visa kopiena. Katrai māsai ir savs darbiņš. Viena atbild par finansēm, otra par ārējiem kontaktiem, trešā par kapelu un dievkalpojumiem. Tā būs kopīga atbildība.

Uz Kurieni jūs tagad dosieties?

Pagaidām došos uz pusgadu uz Nīderlandi. Pēc Nīderlandes būšu pusgadu pie jezuītiem Amerikā. Man būs darbs komgregācijā. Esmu vadības locekle un domāju, ka man būs ļoti daudz darba.

Ne tikai es esmu ievērojis, ka Jūs esat smaidīga, dzīvespriecīga. Kā Jums izdodas saglabāt savu optimismu?

Varu teikt, ka ļoti bieži manā dzīvē, kad es dodu kaut ko projām, man dod pretī daudz vairāk un daudz skaistāk. Es ticu Dievam, zinu, ka Viņš ir klāt un ka Viņš rūpējas par cilvēkiem un es nekad neesmu viena.

Paldies par sarunu! Es no savas puses varu teikt – mācīsimies saglabāt optimismu, jo mēs visi esam Dieva bērni, un nav nekā skaistāka un drošāka, kā atdot sevi Dieva rokās!

Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga
Foto: A.Brikmanis

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti