Now Reading
Saruna ar Montekassino abatijas abatu P.Vittorelli

Saruna ar Montekassino abatijas abatu P.Vittorelli

Pāvesta vizītes priekšvakarā Montekassino benediktiešu abatijā, piedāvājam fragmentus no sarunas ar šīs abatijas abatu Pjetro Vittorelli:
Jozefam Ratcingeram šī nebūs pirmā Montekassino apmeklējuma reize. 2001. gadā, kad viņš vēl bija kardināls, tieši šeit, abatijā, uzrakstīja savu grāmatu „Dievs un pasaule”. Ko jūs varētu pastāstīt par to laiku?
Ļoti labi to atceros, jo es toreiz biju sava priekšgājēja sekretārs un tēvs abats man bija uzticējis apkalpot kardinālu Ratcingeru. Īpaši atmiņā ir palicis viņa dziļais, mūkiem līdzīgais garīgums. Brāļi pat jokoja, ka mājās nav jūtama kardināla klātbūtne. Parasti, kad pieņemam plaši pazīstamus ciemiņus, pastāv zināms uztraukums, saasināta uzmanība pret ciemiņa vajadzībām. Taču Ratcingeram viesojoties abatijā, viss noritēja ļoti mierīgi un klusi. Kardināls savu režīmu pilnībā saskaņoja ar mūku dienas ritmu.
Svētais Benedikts savā Regulā ir teicis: „Neko nelieciet augstāk par Kristu!” Kāda ir šo vārdu aktualitāte šodien?
 
Šodien, mums, kristiešiem, vairāk nekā jebkad ir jāapzinās, ka ir jāatjauno šis primāts, kas piešķirts Jēzum Kristum. Dažreiz rodas iespaids, ka arī Baznīcā notiek savdabīgs „notikumu patēriņš”. Taču tas, kam patiešām ir nozīme kristiešu dzīvē, ir Jēzus Kristus. Viņam ir absolūtā prioritāte pār visu. Domāju, ka ir jāveic jauna evaņģelizācija attiecībā arī uz mūsu pastorālajām iniciatīvām, pakārtojot tās Jēzus Kristus primātam – gluži tāpat, kā to ir mācījis svētais Benedikts un šodien māca pāvests Benedikts XVI. Šodien, mums, kristiešiem, vairāk nekā jebkad ir jāapzinās, ka ir jāatjauno šis primāts, kas piešķirts Jēzum Kristum. Atmiņā nāk pāvesta uzruna, ko viņš pagājušā gada septembrī teica savas pastorālās vizītes laikā Parīzē, Bernardīņu kolēģijā, vēršoties pie Francijas zinātniekiem. Tā visa bija piesātināta ar mūku dzīves garīgumu.

Esam 2009. gadā. Kā benediktieši mūki dzīvo šodien un kāda ir viņu loma sabiedrībā?
 
Es teiktu, ka benediktiešiem ir savs precīzs piegājiens evaņģelizācijai. Kad es vēl biju noviču skolotājs, teicu viņiem, ka benediktiešu evaņģelizācijai vairāk ir raksturīga centrtriece, nekā centrbēdze. Tas nozīmē, ka benediktiešu klosteri var apmeklēt ikviens un iepazīties tajā ar mūki dzīvi, kas ik dienas tiek dzīvota tā, lai Dievam piešķirtu svarīgāko lomu.

Šogad aprit 65 gadi, kopš Kassino pilsētas un Montekassino abatijas sabombardēšanas. Kādu mācību ir atstājis šis briesmīgais notikums?
 
Šī mācība man šķiet viegli „ikonizējama” – ja drīkstu lietot šo neoloģismu – vienā no attēliem, kas ir reproducēts un attēlots vienā no mūsu grāmatām, kas vēstī par šo traģisko notikumu: beidzoties II Pasaules karam, divi bijušie Montekassino kareivji, kuri karoja pretējās pusēs, viens otram sniedz roku pie ieejas abatijā. Fonā, kā aculiecinieks šim izlīgšanas žestam, ir redzams mūks. Manuprāt, mācība ir tieši tāda, kā to savulaik, uzstājoties ANO, noformulēja pāvests Pāvils VI: „karā viss tiek zaudēts, bet mierā viss iegūts”. Esam pateicīgi Itālijas valdībai, ka tā atļāva abatiju atjaunot. Šodien abatijas moto ir Succisa virescit – „nocirsts stumbrs atplaukst”. Patiešām, neraugoties uz tiem briesmīgajiem gadiem, šodien abatijā dzīvo 25 mūki, kas septiņas reizes dienā slavē Kungu, lūdzas, iztiek gandrīz no savu roku darba un pieņem visus, kas vēlas iepazīties ar šo dzīvi, lai izbaudītu to valdzinājumu, kas nāk no Jēzus Kristus.

I. Šteinerte/Vatikāna radio

Scroll To Top