Now Reading
Tālāk par draudzīgu sadarbību nedrīkst iet!

Tālāk par draudzīgu sadarbību nedrīkst iet!

Uz sarunu esmu aicinājis vēstures doktori Inesi Runci, kura pagājušā gada 24. septembrī aizstāvēja promocijas darbu „Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā no 1906. līdz 1940. gadam”. Pastāsti, lūdzu, kāpēc tu izvēlējies tieši šādu tematu.

Kad sāku studēt maģistrantūrā, man bija jāizvēlas temats, ko es rakstīšu savā maģistra darbā. Viens no maniem pasniedzējiem, kuru es pazinu jau no Rēzeknes augstskolas laika, Aleksandrs Gavriļins, zinādams to, ka esmu studējusi reliģiju, piedāvāja šāda veida tematu manam maģistra darbam. Jāsaka, ka tā bija tā tēma, kas man ļoti interesēja. Sākumā tas bija maģistra darbs, kas vēlāk pārauga doktora darbā.

Cik daudz vispār ir pētīta Baznīcas vēsture pie mums, Latvijā?

Jāsaka, ja salīdzina ar citām Rietumeiropas valstīm un Ameriku, tad Baznīcas vēsture pie mums ir ļoti jauna disciplīna. Daudz kas ir ļoti dziļi ierakts stereotipos, vai vēl nezināms. Ņemot vērā visus vēsturiskos apstākļus un dažādu veidu okupācijas, kas mums divdesmitajā gadsimtā ir bijušas, tā ir tēma, kurai nākotnē vēl ir viss priekšā.

Ko tu ieguvi sev strādājot pie šā pētījuma?

Pirmkārt, tika apmierināta manis pašas interese. No otras puses, pats būtiskākais, ko es atklāju, ir kontinuitāte, dažādu gadsimtu uzslāņojumi, kas parādījās divdesmitā gadsimta pirmajā pusē, parādījās dažādos veidos, dažādās ļoti dziļās diskusijās. Neskatoties uz to, ka jau divdesmitā gadsimta sākumā mūsu sabiedrībā bija vērojama diezgan liela sekularizācija, reliģiskās lietas, Baznīca un ticība bija tas, kas tik daudziem cilvēkiem bija aktuāls, kura dēļ bija vērts lauzt šķēpus politiskās diskusijās.

Ko mēs šodien varam mācīties no mūsu Baznīcas Divdesmitā gadsimta vēstures?

Valsts un Baznīca ir divas dažādas, ļoti bieži diametrāli pretējas varas, kuras nedrīkst saaugt kopā. Ja Baznīca pakļaujas valsts manipulācijai, Baznīca ir tā, kas cieš. Ja valsts ļoti vēlas manipulēt ar Baznīcu, arī valsts ir tā, kas cieš. Protams, šīm divām varām ir jāsadzīvo. Tad tas ir faktors, kurš veicina sabiedrības un valsts attīstību, bagātina visus sabiedriskos politiskos, kultūras, un reliģiskos procesus. Tālāk par draudzīgu sadarbību nedrīkst iet! Ja no vienas vai otras puses parādās manipulācija, tas ne pie kā laba nenoved.

Liels paldies par sarunu!

Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.

Scroll To Top