11. jūnijā Katoliskā Baznīca svin Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētkus

Kristiešiem Euharistija ir pasaules centrs. Euharistija ir viss, patiesi viss, jo Euharistija ir Jēzus. Tā ir dzīvais, darbojošies Jēzus, „patiesā debessmaize” (Jņ 6:32), kurā Tēvs ikvienam cilvēkam – visos laikos un visās vietās – personīgi dāvina savu Dēlu. Tēvs dāvina mums visu Dēlu, visu, kas Viņš ir un ko paveicis, paslēpjot to zem maizes zīmēm – galējā nabadzībā. Tā Viņš remdē savu izsalkumu mūsos ar Dzīvības Maizi, kas pārveido mūs par Viņu, ko mēs ēdam, kas ļauj mums dzīvot Viņa dzīvi, darot to, ko Viņš darīja, “un vēl lielākas lietas.” Caur Euharistiju mēs ne tikai saņemam visu, kas Jēzus ir un ko Viņš ir izdarījis, ne tikai nonākam saskarē ar Viņu, Dieva Dēlu un Pestītāju, saskarē ar Viņa iemiesošanos, saskarē ar Viņa ciešanām un nāvi, saskarē ar Viņa augšāmcelšanos, debesskāpšanu un Viņa Gara nosūtīšanu. Mēs kļūstam par visu, kas Jēzus ir, un sākam darīt to, ko darīja Viņš: Viņa darbi ienāk laikā ne tikai caur Euharistiju, bet arī caur mums, kas esam saņēmuši šo Euharistiju.

Mēs ne tikai ik dienu kļūstam par pashālā noslēpuma lieciniekiem, mēs paši ieejam šajā noslēpumā, ieejam Jēzus paša Euharistijā, mēs, kas „esam Cilvēka Dēla Miesu ēduši” (sal. Jņ 6:54), paši it kā kļūstam par Viņa Euharistijas un Viņa noslēpumu dzīvu paplašinājumu. Jēzus noslēpumi iemiesojas mūsu katra dzīves noslēpumā, jo savā dzīvē mēs atveidojam katru Dēla dzīves aspektu – izdzīvojot vienotību, turpinot Viņa žēlsirdības darbus, kuru visaugstākā izpausme bija Viņa ciešanas un nāve, kuras faktiski ir tas pats, kas Euharistija, kura ik dienu uztur mūsu žēlsirdību tajā pašā pashālajā noslēpumā. Patiesībā tas ir pats Jēzus, kas veic šos žēlsirdības darbus, jo caur Dzīvības Maizi „ne mēs dzīvojam, bet mūsos dzīvo Kristus” (sal. Gal 2:20). Kad mēs ieejam Viņa Euharistijas žēlsirdībā un Viņa žēlsirdība ienāk gan mūsos, gan, caur mūsu mīlestības darbiem, arī pasaulē, tad mēs līdz ar Jēzu pārtopam vienā dzīvā Euharistijā. Šajos mīlestības darbos, kuri turpina Viņa Kalvārijas mīlestības noslēpumu, savu piepildījumu sasniedz Viņa Euharistija un viss, ko Viņš darījis cilvēka dievišķošanai un Tēva godam. Šajā žēlsirdībā mēs kļūstam līdzīgi Kristum, un tā Dēls turpina godināt Tēvu mūsos.

„Katru reizi, kad ēdam šo Maizi”, mēs pasludinām un izdzīvojam Viņa nāvi, pasludinām un izdzīvojam Viņa mīlestību uz cilvēku un paklausību Tēvam, Viņa nabadzību, kura mūs joprojām piepilda, Viņa vienotību ar mums un Viņa slāpes – „iekams Viņš nāks” (sal. 1 Kor 11:26).

Euharistijas bezgalības un mazuma priekšā, Dieva lieluma un visvarenības priekšā mēs varam tikai klusēt. Šī klusējošā dāvana izsaka visu, kas vispār var būt izteikts, šis neaptveramais lielums paslēpts neaptveramā pazemībā. Dievs ir kļuvis mazs, lai, paliekot uzticīgi savam mazumam, mēs varētu „kļūt kā Dievs”, lai mācītu mums, ka harmonijā ar Euharistijas nabadzību mūsu šķietami mazie darbiņi, mūsu necilo dāvanu nabadzība var saturēt pat Kalvārijas mīlestības bezgalību, ka aiz tiem kā Euharistiskā Maize var slēpties Visaugstākā Sirds. Tieši tāpēc, ka Euharistija ir tik maza, tās lielums var atspoguļoties mūsu mazajos darbiņos un mūsu visnenozīmīgākajos brīžos. Tā vienlaicīgi var būt gan pasaules centrs, gan mūsu mazo dzīvju, mazo darbiņu centrs.

Tomēr Euharistija būs mūsu dzīves centrs vienīgi tad, ja mēs to gribēsim, ja mūsu sirdis būs pietiekami pazemīgas, lai saņemtu Viņa pazemību, pietiekami tīras, lai saņemtu Viņa neaptraipīto dāvanu, pietiekami sakņotas ticībā, lai redzētu, kas slēpjas aiz maizes zīmēm, un alktu pēc ieraudzītā. Jo lielāka būs mūsu ticība, jo lielāks būs mūsu izsalkums, un jo lielāks būs mūsu izsalkums pēc Kunga aiz šīs necilās ārienes, jo vairāk mūsos – aiz mūsu ikdienas dzīves necilās ārienes – būs Kungs. Caur šo izsalkumu, šo Euharistijas izdzīvošanu un došanu mūsu dzīves kļūst „tik ļoti saaudušās ar Euharistiju, ka dod tikai Jēzu” (MT). Šī saaušanās notiek abos virzienos: ne tikai Jēzus ienāk mūsos, bet arī mēs ienākam Viņā, mēs apzināti un patiešām ienākam Viņa pashālajā noslēpumā, Viņa nedalītajā mīlestībā, Viņa nabadzībā, pazemībā un paklausībā, Viņa pilnīgajā kalpošanā Tēvam un cilvēcei – tas ir, Viņa Euharistijā. Tā ir mūsu dzīve, kas godina Dievu, ne tikai mūsu vārdi: „Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā” (Mt7:21). Euharistija ir liturģija, jo tā satur sevī Jēzus dzīvi un Viņa upurēšanās aktu. Visa Viņa dzīve bija liturģija, vispilnīgākā Tēva godināšana. Un tā, ar dedzīgu celebrēšanu un dedzīgu dzīvošanu ieejot Viņa Euharistijā, mēs kļūstam par to, ko celebrējam: ar Jēzu mūsu dzīves kļūst par dzīvu liturģiju, par dzīvu „slavas upuri” Tēvam, par dzīvu Euharistiju, kas tiek lauzta priekš citiem.

„Katra no mums dzīvē Jēzus ienāk kā Dzīvības maize, lai mēs to ēstu, no tās pārtiktu. Tā Viņš mīl mūs, tā ienāk mūsu cilvēciskajā dzīvē kā Izsalkušais, kā Cits, kurš cer, ka mēs Viņu pabarosim ar mūsu dzīves maizi, ar mūsu mīlošajām sirdīm, ar mūsu kalpojošajām rokām” (MT). Jēzus kļūst par mūsu Euharistiju, lai mēs kļūtu par to pašu pilnīgo dāvanu citiem – nabadzībā un vājumā. Līdz ar Maizi mums jātiek lauztiem, līdz ar Biķeri mūsu dzīvēm jātiek izlietām.Kontemplējot Jēzu Euharistijas absolūtajā nabadzībā, mēs labāk saskatām Viņu mūsu apkārtējo nabadzībā, līdz ar Emmausas mācekļiem labāk saprast Euharistijas salauztās maizes sakaru, vienotību ar Kalvārijā salauzto Miesu. Šajos intīmās kontemplācijas brīžos arī mūsu sirdis „iedegas”, un mēs saucam „Paliec ar mums, Kungs!” – un Viņš atbild uz mūsu lūgšanu tik neizmērojamā un skaistā veidā. Viņš nozūd mūsu acīm, lai paliktu zem zīmēm, kuras dara Viņa izsalkumu un ciešanas joprojām klātesošus: tās ir gan Euharistija, gan nabagi un cietēji. Abas šīs lietas ir savienotas noslēpumainā veidā, Jēzus pats tās ir sakausējis kopā. Mums tajās jāiedziļinās un tās jāizdzīvo, ja mēs patiešām gribam turpināt Viņa Euharistiju. Nabagi un cietēji izdzīvo tās Kristus ciešanas, kuras mēs celebrējam. Ja viņos Viņš turpina savas ciešanas, tad viņos Viņš turpina arī savu Euharistiju. Ja mēs savās dzīvēs apvienojam to, ko Jēzus jau ir savienojis, tad priesterība un nabagi var papildināt un pilnveidot viens otru: kopā mēs kļūstam par vienu Euharistiju, vienu Jēzu. Ja Jēzus par Euharistiju un par katru cilvēciskās nabadzības izpausmi saka: „Tā ir Mana Miesa”, tad mums jāsaka to pašu. Mums sevī jāveido to pašu vienotību, to pašu identificēšanos ar Euharistiju un Viņa Miesas locekļiem – nabagiem un cietējiem. Lai izdzīvotu Euharistiju, priesterim nepieciešami Jēzus nabagi, Jēzus vientuļie un bezpalīdzīgie, Jēzus salauztie.

Lai izdzīvotu Kristus Ciešanas, nabagiem un cietājiem ir vajadzīgs Jēzus priesteris. Izdzīvojot šo noslēpumu tā pilnībā, izdzīvojot šo noslēpumu, kuru mēs kontemplējam un kontemplējot šo noslēpumu, kuru mēs celebrējam, mēs arvien no jauna atklājam, ka Euharistija patiešām ir centrs, ka Euharistija patiešām ir viss, jo Euharistija ir Jēzus mūsu vidū. Bet tikai Jēzus dod Garu un veldzē to slāpes, kuri ir izslāpuši pēc mums, tikai Jēzus ir mūsu priesteriskās iesvaidīšanas un atjaunotnes dzīvais avots.

LŪGŠANA: EUHARISTIJAS TURPINĀJUMS

Euharistijas absolūti centrālais raksturs nekādi nemazina ne kalpošanas, ne personīgās lūgšanas nozīmi. Tas drīzāk piešķir tām abām jaunu un dziļāku jēgu. Tas, ka Euharistija ir visa centrā, nav pretrunā ar to, ka centrā jābūt arī kalpošanai un lūgšanai, jo Euharistija iekļauj un satur sevī tās abas. Kalpošana un lūgšana tāpat kā Euharistija ir centrā, jo tās vienkārši ir euharistiskās dzīves divi poli, caur kuriem mēs paši Jēzū kļūstam par dzīvu upuri Dievam un cilvēkiem. Apzināts iekšējs Euharistijas turpinājums ir lūgšana. Apzināts ārējs Euharistijas turpinājums ir kalpošana.

Praksē tās abas atkal kļūst par vienu: lūgšana kļūst par kalpošanu, jo tā ir slavēšana un iestāšanās par citiem, bet kalpošana kļūst par lūgšanu, jo tā ir Dieva ieraudzīšana cilvēkos un pieskaršanās Dievam cilvēkos. Kalpošana nebūs Euharistijas izpausme, ja tā vispirms jau nebūs patiesa lūgšanas izpausme, ja tā netiks veikta lūgšanu gaisotnē. Tāpēc arī mūsu Kustība piešķir personīgajai lūgšanai absolūtu prioritāti, dod tai pirmo vietu: lūgšana ir Euharistijas izdzīvošana, sagatavošanās un priekšnoteikums, lai ienestu Euharistiju kalpošanā.

Lūgšana nav kaut kas, ko mēs darām, tā ir kaut kas, kur mēs ienākam. Jau no mūsu kristīšanas brīža Jēzus Gars klusumā nemitīgi sauc kopā ar mums: „Abba, Tēvs” (Rom 8:15). Tas ir lielais lūgšanas noslēpums: pats Jēzus vienmēr lūdzas mūsos. „Patiesībā ir tikai viena lūgšana, tikai viena lūgšana pēc būtības – pats Jēzus” (MT). Mums ne tik daudz jāspiež uz savu pašu lūgšanu, mums vienkārši jāienāk Viņa lūgšanā, jā ienāk Viņā, kurš mūsu sirds tabernakulā turpina savu Euharistiju. Mēs esam Dieva nams, Viņa lūgšanu nams. Lūgšana ir kā avots, kurš vienmēr plūst mūsos. Mums tikai „jānoveļ akmeni”, kas aizklāj, aiztur Gara lūgšanu mūsos – lai ļautu tai pacelties līdz ar Augšāmcēlušos, „jāļauj, lai lūgšana lūdzas mūsos” (J. LaFrance).

Alkstot ienākt tā Jēzus noslēpumā, kurš lūdzas Euharistijā un kurš turpina savu euharistisko lūgšanu mūsos, Kustība no sirds iesaka ik dienu atvēlēt laiku adorācijai šī noslēpuma fiziskā klātbūtnē – kā līdzekli nepieciešamajam kontaktam ar realitāti, kas ir avots mūsu priesterībai, mūsu lūgšanai, mūsu personīgajai atjaunotnei un mūsu kalpošanai. Mūsu vērtējumā tā ir nepārspējama izdevība ienākt Jēzus lūgšanā, aizbilst Viņam par mūsu ļaudīm, kļūt dziļākiem un izaugt visā, kam mums kā Jēzus līdzstrādniekiem priesterībā jābūt – priekš Viņa un priekš citiem.

Ja katru dienu esam uzticīgi šai vienotības stundai, pieaug mūsu izsalkums pēc Dieva un Viņa gribas. Jo vairāk izjūtam izsalkumu, jo vairāk tas tiek remdināts. Un jo vairāk mūsu izsalkums tiek remdināts, jo vairāk atkal jūtam izsalkumu. Šis sirds izsalkums paaugstina mūsu jutīgumu, attīsta Dieva un viņa klātbūtnes apzināšanos dziļi mūsos, aicina caur lūgšanu satikt Viņu šajā dziļākajā līmenī. Mums ir nepieciešama dziļa lūgšana, mums ir nepieciešama drosme nokāpt cauri mūsu izklaidībai līdz pat „sirds vietai” mūsos, kā to aicina grieķu Baznīcas Tēvi. Mums jāatsakās apmierināties ar virspusēju lūgšanu, kura nenes mierinājumu un nevar mūs izmainīt. Dziļa lūgšana ir pieskaršanās mūžībai. „Agrāk vai vēlāk tā liek apzināties, ka tā ir ķīla piepildījumam, kas šeit apakšā nemaz nav sasniedzams. Šāda lūgšana rada tūlītējas ilgas pēc mūžības, jo tā pati jau ir noslēpumains mūžīgās dzīves iesākums… Lūgšanā mums jāieliek visu sevi, tai jābūt absolūtai pašatdevei, lai vismaz tajā brīdī mēs varētu teikt, ka Jēzus mums ir svarīgāks par absolūti visu citu pasaulē. Kontemplatīva lūgšana iespējama tikai ar šādu nostāju. Tikai sirdī nabadzīgajiem Jēzus var būt svarīgāks par visu citu” (Voillaume). Sirds nabadzība lūgšanā ir klusums, vēlmju klusums un vārdu klusums, pilnīgs klusums un tukšums, lai mēs varētu sadzirdēt, lai varētu tikt piepildīti, lai varētu atbalsot Vārdu savā iekšienē. „Priesterim ir jāpasludina Kristu. Bet viņš nevar pasludināt, ja viņa sirds nav pilna ar Dievu. Tieši tāpēc viņam ir nepieciešams savas sirds klusumā sadzirdēt Dieva vārdus, jo tikai tad, no savas sirds pārpilnības, viņš varēs runāt Dieva Vārdu… Lūgšanas dvēseles ir liela klusuma dvēseles” (MT).

Mēs nākam lūgšanas klusumā, lai apzināti identificētos ar Jēzu, kurš caur šo lūgšanu pārveido mūs par Viņu, gan mūsu apziņā, gan pašā mūsu būtībā: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus.” Šī apzinātā identificēšanās ar Kristu ne tikai izpaužas, bet arī tiek uzturēta caur to, kā mēs izdzīvojam lūgšanu, it sevišķi – mazās lietās. „Nekas cits nevar darīt mūs svētus, kā tikai Dieva klātbūtne, bet priekš manis Dieva klātbūtne izpaužas uzticībā mazās lietās” (MT). Par spīti tam, ka ikdienas kalpošana uzstāda savas prasības un novērš mūsu uzmanību, šī lūgšanā iegūtā sajūta, ka esam vienoti ar Jēzu un turpinām Viņa Euharistiju, var pakāpeniski novest mūs pie tā, ka lūdzamies ar darbu, ka apzināti visu darām „priekš Jēzus, ar Jēzu un Jēzum” (MT), var atjaunot kalpošanas un lūgšanas harmoniju, to Euharistijas vienotību, no kuras tās abas rodas.

Mums jādod cilvēkiem ne tikai mūsu darbs, bet arī lūgšana, kuru mūsu darbs izsaka, lūgšana, kura var nest Jēzus mieru un klātbūtni arī viņu dzīvēm. Mums jāmāca mūsu ļaudis lūgties, pat dziļi lūgties. Mums jāmāca viņiem lūgšanā izbaudīt Vārdu, kuram viņi ieticējuši caur mūsu sludināšanu, kuru viņi saņēmuši caur mūsu Euharistiju. Un, protams, mums viņiem jāmāca lūgšanas prakse – mums pašiem taču jāzina, kas ir lūgšanas prakse.

Cilvēkiem jāredz un jājūt, ka mēs esam lūgšanas cilvēki, viņiem tāpat kā Jēzus mācekļiem jājūt vēlme teikt „Māci mūs Dievu lūgt” (Lk 11:1). Tāpat kā Jēzum, kurš juta vajadzību cauras naktis pavadīt klusā kopībā ar Tēvu, mums jāmeklē laiks lūgšanai. Un, tāpat kā Jēzum, mums jābūt uzticīgiem lūgšanai, uztverot to nevis kā pienākumu, bet kā dāvanu: „Mīliet lūgšanu! Biežāk izjūtiet vajadzību lūgties un uzņemieties pūles lūgties! Ja gribat lūgties labāk, jums jālūdzas vairāk” (MT). Ja mēs reiz esam atbildējuši Viņa aicinājumam „lūgties vairāk”, „nākt un redzēt, kur Viņš mājo” – Euharistijā un mūsu sirds nabadzībā – tad nekādas maskas, nekādi aizplīvurojumi, nekāda cita nabadzība nekad vairs neaizsegs mums Viņa vaigu. Lūgšana ir viss, jo Euharistija ir viss. Lūgšana piesaista mūs Euharistijai, tā ir arī saite starp Euharistiju un mūsu darbu, starp Euharistiju un visu, ko darām. Lūgšana garantē, ka Euharistija ir mūsu dzīves centrā: ja lūgšana mums ir viss, tad Euharistija būs un paliks mums viss un, ja Euharistija ir mums viss, tad mēs iedzīvināsim šo Euharistiju mūsu kalpošanā. Bet pirmais solis ir – lūgties. Lūgties labāk. Lūgties vairāk.

IZSTAROT KRISTU

Mūsu atjaunotne, tas, ka dziļi smeļamies mūsu konsekrācijas avotos tā, ka iekšējā iesvaidīšana, kurā dalāmies ar Jēzu, ārēji izpaužas mūsu dzīves un kalpošanas veidā, nes augļus – mēs kļūstam par Jēzus un Viņa Evaņģēlija aizvien uzticīgākiem pārstāvjiem, par aizvien iedarbīgākām un skaidrākām zīmēm. Kopība ar Jēzu ved pie Jēzus nešanas citiem. Tāpat kā Jēzus bija tik vienots ar Tēvu, ka kļuva par Tēva spožumu un attēlu („Kas mani redz, redz arī Tēvu” (Jņ 14:9)), arī mēs caur mūsu vienību ar Jēzu kļūstam par Viņa starojumu, par Kristus atspīdumu tā, ka tie, kas redz mūs, zināmā mērā ir redzējuši Viņu. „Tas ir tas, ko nozīmē mīlēt Kristu, un tas ir tas, kam jābūt priesterībai: šī pilnīgā vienotība ar Kristu” (MT).

Cilvēki nemeklē mūsu talantus, bet Dievu mūsos. Tāpat kā grieķi Jāņa evaņģēlijā lūdza mācekļiem, arī pasaule lūdz mums: „Mēs gribam redzēt Jēzu…” (Jņ 12:21). „Gribot redzēt Jēzu” mūsos, mūsu ļaudis tikai prasa, lai mēs būtu tie, kas esam, lai mēs attīstītu un padziļinātu mūsu apzināto identificēšanos un vienību ar Kristu. Tikai šādā veidā mēs būsim spējīgi „dot vienīgi Jēzu”, nevis paši sevi.

„Velciet viņus pie Dieva, bet nekad, nekad pie sevis! Ja jūs nevelkat viņus pie Dieva, jūs meklējat sevi, un ļaudis mīlēs jūs vienīgi jūsu pašu dēļ, nevis tāpēc, ka jūs atgādināt par Kristu” (MT). Ļaudis cer un pamatoti cer atrast mūsos kaut ko no Kristus, atklāt mūsos šo Dieva sajūtu, kuru mums jādara tuvāku un taustāmāku ne tikai caur mūsu kalpošanu, bet arī visā mūsu pašu personā. „Protams, es vēlos sludināt Dieva Vārdu, cik labi vien tas iespējams”, rakstīja lielais franču dominikāņu tēvs Granmezons, „bet ne jau tas mani atveda šurp. Kad es vēl biju pasaulē, es nekad netuvojos priesterim bez karstas cerības atrast viņā kaut ko no Dieva, atrast Kristus dzīvas klātbūtnes izjūtu. Taču, kad es šādā veidā meklēju Dievu un atradu tikai cilvēku, es piedzīvoju rūgtu un sāpīgu vilšanos. Kad nu esmu ordinēts, mana visupirmā rūpe ir, lai es nekad nevienā dvēselē neizraisītu šādu vilšanos.”

Būt vienībā ar Jēzu, dot vienīgi Viņu un likt ļaudīm mūsos redzēt vienīgi Viņu – tas ir tas, ko nozīmē „izstarot Kristu”. „Kas tiek sagaidīts no manis kā no līdzstrādnieka? Lai Kristus staro un izdzīvo savu dzīvi tevī un caur tevi… Kam kalpo mūsu darbs? Dot Kristu. Tava smarža, Kungs, nevis mana – lai viņi skatās uz mani un redz vienīgi Jēzu. Viņš vēlas izdzīvot savu dzīvi tevī, skatīties ar tavām acīm, staigāt ar tavām kājām, mīlēt ar tavu sirdi…” (MT).

Jēzus lūdzās un vēlējās tikt pagodināts savos mācekļos (sal. Jņ 17:10), tas ir, arī mūsos. Tāpēc mūsu misija ir būt šim Kristus godam, Kristus starojumam, Augšāmcēlušies Kristus spožumam. Mums ir uzticēts turpināt Kristus misiju zemes virsū, misiju rādīt citiem Tēvu un Viņa mīlestību: „Kas mani redz, redz arī Tēvu”. Tieši tāpat kā Jēzus ir „neredzamā Dieva attēls” (Kol 1:15), arī priesterim jābūt neredzamā Kristus attēlam, dzīvam Tā attēlam, kurš viņu sūtījis. Dieva slāpes veldzēt cilvēkus, slāpes, par kurām liecināja visi pravieši, slāpes, kuras piepildīja Jēzus un kuras Viņa valstībā īstenojas caur Svēto Garu, šīs slāpes turpinās, mums izdzīvojot savu konsekrāciju. Veldzējošais Gars patiešām ir pār mums, Viņā katrs no mums tikām „tērpti spēkā no augšienes” (Lk 24:49) tā, ka Jēzus, kurš vēl joprojām ilgojas nest labo vēsti nabagiem, atdot redzi sirds aklajiem, dziedēt Viņa apmaldījušās tautas brūces – kā to pravietoja Isajs, Jēzus, pateicoties tam, ka mēs dalāmies Viņa priesterībā, cauri gadu simtiem var priekā teikt pasaulei: „Šodien šie Raksti izpildījušies” (Lk 4:21) – mūsos.

no grāmatas SVĒTĪGĀS KALKUTAS TERĒZES DIBINĀTĀ CORPUS CHRISTI KUSTĪBA PRIESTERIEM

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti