Now Reading
Krīze Pakistānā: palīdzības sniegšana iedzīvotājiem

Krīze Pakistānā: palīdzības sniegšana iedzīvotājiem

Autors: Žoss de Vūgds (Jos de Voogd), Caritas komunikācijas ierēdnis Pakistānā.
Caritas Šveice ir viens no operatīvākajiem Caritas Internationalis partneriem palīdzības sniegšanā Pakistānai. Tā uzsāka ēdiena saiņu, virtuves un ēdiena pagatavošanas priekšmetu un higiēnas preču izplatīšanu starp iedzīvotājiem un personām Pakistānā, kas pastāvīgi pārvietojas pa iekšzemi.
Vismaz 2.5 miljoniem cilvēku bija jābēg no konfliktu apgabala masveida vardarbības uzplaukuma dēļ starp Pakistānas armiju un Talibu kaujiniekiem. Palīdzība no Caritas Šveices partneru Anatolijas Attīstības Fonda (turpmāk tekstā: AAF) puses tiks sniegta ap 3 500 ģimenēm (28 000 cilvēkiem), un tas aizņems aptuveni 45 dienas. Uzsvars tiek likts uz cilvēkiem, kuri dzīvo kā svešinieki t.s.vieskopienās Mardānā

„12-15. maijā mēs veicām pamatīgu novērtējumu par cilvēku vajadzībām Mardānas apgabalā”, teica Azada Dogara (Asad Dogar), pārstāvis no Anatolijas Attīstības Fonda (AAF), kas ir Caritas Šveice izveidotais partneris, kas īstenošo projektu. „Pēc tam mēs visu saskaņojām ar vietējiem varas orgāniem par vietu, kurā mēs vēlējāmies sniegt šo palīdzību.”
„Vēlāk uzsākās 3 500 patstāvīgi pārvietojošos personu ģimeņu identificēšanas un atrašanas process svešajās kopienās. Kopumā bija nepieciešamas 16 dienas. Tajā pašā laikā mums bija jāmeklē piegādātāji, kuri ir spējīgi piegādāt ēdienu un citas preces. 9. jūnijā mums bija iespēja veikt pirmo sadali. 90 ģimenes saņēma palīdzības saiņus”, viņš piebilda.
Šodien ir jāveic 80 palīdzības saiņu piegāde.
Lai tos piegādātu, AAF izmantoja divas kravas mašīnas. Kamēr mēs skatījāmies, kā tiek piekrauta mazā kravas mašīna, Azads teica: „Manas lielākās bažas ir par to, kā noteikt ģimenes, kurām tiešām ir nepieciešama šī palīdzība. Tie visi ir afgāņi un pakistānieši. Tomēr vietējās varas institūcijas un kopienu dalībnieki mums ļoti palīdzēja”
„Un, ko lai dara tad, ja kāda ģimene jau bija saņēmusi šo palīdzību? Pastāv sociālā kontrole: tie ir cilvēki, kam ir nepieciešama šī palīdzība, kā arī pārējie iedzīvotāji, kuri par to ziņos. Galu galā pastāv sociālais spiediens, kas iedarbojas, kad notiek sadarbība ar lielām kopienām.”
Es iesēdos pikapa aizmugurē. Apkārt bija vien bērni un viņu tēvi, un mēs devāmies uz viņu pagaidu mājām. Brauciens neilga vairāk par 10 minūtēm, un mēs iebraucam šaurā ieliņā.
Kādai ģimenei ar pieciem bērniem tika dota patversme vienistabas mājā ar mazu dārzu. Tēvs ir ļoti laimīgs par šo istabu, kura nav jādala ar citiem, kā arī priecājas par ēdiena un citu preču saņemšanu.
„Šis palīdzības sainis mazinās manu atkarību no tā, ko piedāvā mums ciemata iedzīvotāji,” viņš saka. Viņa meita lepni rāda savu mazo brālīti, kurš pēc tradīcijas ir sasiets, lai „augtu ar taisnu muguru.” Bērni, kas mums bija apkārt labprātīgi pozēja kameras priekšā.
„Ir kāda ģimene, kurā visi bērni ir akli”, teica Azads, „Viņi saņēma palīdzības saiņus vakar, un tas atrodas netālu no šejienes.” Es nolēmu to apskatīt.
Rajons, kuram mēs braucām cauri ir blīvi apdzīvots, ciemati atrodas tuvu viens otram un visi ir no dubļiem veidotu sienu ieskauti.
Es satikos ar trijiem aklajiem bērniem, Džavaids (Jawaid), 18 gadu vecs zēns un meitenes Rahama (Raham) 19 gadi, un Nagakata (Nagakath) 12 gadi. Viņus pavadīja viņu brālis Sāžads (Sajjad), 15 gadus vecs un viņš varēja redzēt. Vecāku nav blakus, kā arī viņu brāļa Muhameda (Mohammed), kurš arī ir akls.
Bērni stāsta, ka nāk no Djīrves (Dheerw) ciemata Svata (Swat) ielejā. Viņu tēvs parasti strādā par Mingora (Mingaore) meža nodaļas sargu.
„Pa radio tika paziņots, ka mums ir jāpamet šis rajons. Es biju ļoti noraizējusies,” teica Rahama, „Es dzirdēju daudz trokšņu. Mēs pametām savas mājas pirms mēneša un sākumā devāmies uz citu vietu Svatā. Šeit mēs esam jau piecas dienas, kādu ceļa daļu mēs mērojām ar kājām, kādu – ar kravas mašīnu.”
Kad bērniem tiek pievērsta uzmanība viņi izskatās trausli un kautrīgi smaida. „Mēs neapmeklējam skolu, taču mēs labi pārzinām savu ciematu un dodamies visur” viņš teica, „Pēdējās divas nedēļas ir bijušas ļoti grūtas. Mēs esam ļoti laimīgi, ka esam kopā ar šo ģimeni, kuri nav mūsu radinieki.”

Tulkojums: Aivis Šibajevs, speciāli Caritas Latvija, 29.06.2009

Scroll To Top