Now Reading
Arhib. Dž. Ravazi par Baznīcas komunicēšanos ar mūsdienu pasauli

Arhib. Dž. Ravazi par Baznīcas komunicēšanos ar mūsdienu pasauli

Globalizācija, jaunieši, kultūra, izglītība, komunikācija – par šiem un citiem tematiem Vatikāna radio tapusi plaša intervija ar Pontifikālās kultūras padomes prezidentu Džanfranko Ravazi. Iepazīstināsim ar to arī mūsu auditoriju:

Kādi ir kultūras izaicinājumi globalizētajā pasaulē?
Visumā var teikt, ka izaicinājumi ir divi, neraugoties uz mūsdienu pasaules sociālās situācijas sarežģītību. Vēlos izcelt šos divus, savstarpēji pretrunīgos izaicinājumus. Tātad, no vienas puses pastāv centieni aizvien vairāk noteikt globālās komunikācijas galvenās līnijas. Zinām, ka runājot par globalizāciju, parasti tiek domāts par ekonomisko fenomenu, taču patiesībā runa ir par komunikācijas fenomenu. Šīs komunikācijas fenomena iekšienē pastāv divi ceļi, kas ir kopēji visiem – gan Āfrikai un Āzijai, gan Eiropai un citiem pasaules reģioniem. Tātad, ir jānosaka, kādas ir galvenās šīs komunikācijas sastāvdaļas, veidi, kā arī dažas fundamentālas satura iezīmes.
No otras puses, pastāv pretējs aspekts, kas rosina runāt vairs ne par globalizāciju, bet par glokalizāciju, ar to izprotot atsevišķu kultūru, tautu, etnisko grupu vēlēšanos saglabāt savu identitāti. Tas attiecas arī uz nelielajām Eiropas tautām, kurām varbūt nav tik ilgas tradīcijas kā Itālijai, Francijai, Spānijai, vai Vācijai. Tomēr arī tās šī universālā dialoga, saukta par „globalizāciju”, ietvaros vēlas saglabāt savu valodu, vēsturi, tradīcijas, neraugoties uz to, ka dažreiz šie centieni pieņem deģeneratīvu, nacionālistiska tipa veidolu. Lūk, tāpēc kultūras loma ir līdzsvarot universālo valodu un sev piemītošās īpatnības. No vienas puses, pastāv komunikācija, dažas vērtības, elementi, kas pieder gandrīz visām zemēm, jo visās zemēs ir sastopamas parabolantenas un televīzijas antenas uz māju jumtiem, tai skaitā pat uz dažām Āfrikas būdiņām, bet no otras puses, pastāv arī griba saglabāt savu identitāti un savas tradīcijas.

Kā materiālists ar kultūras palīdzību var atklāt savu garīgo dimensiju?
No reliģiskā viedokļa raugoties, patiesā problēma mūsdienu kultūrā nav tik daudz ateisma, vai sistemātiskas atteikšanās problēma. Galvenais elements tomēr ir vienaldzība, reliģijas un ētikas marģinalizācija, atstumšana tālākā plānā, lai tās netraucētu sirdsapziņu, lai neuzdotu jautājumus par cilvēka eksistenci. Mēs redzam, ka iznāk daudzas grāmatas, kas pirmajā acumirklī šķiet ateistiskas, bet patiesībā ir tikai sabiedrības spēles, ironijas, sarkasmi reliģijas priekšā. Tā nav ne barga, ne asa, nedz arī kritiska konfrontācija. Lūk, patiesā drāma: mūsu priekšā atrodas zināma veida migla: Dievs tiek uztverts kā elements, kurš kādreiz mēdz pāriet dzīves ceļu, taču Viņa loma ir otršķirīga. Tāpēc cilvēks interesējas tikai par tagadni, ikdienu, par pārejošām lietām. Viņš nespēj pacelt galvu un pajautāt par kaut ko, kas atrodas ārpus viņa. Tā ir jaunā materiālisma forma, kas vairs nav teorētiska un marksistiska. Tā nav alternatīvais pasaules uzskats. Tā ir pelēka veida uzvedība, kā to ir novērtējis XIX gadsimta kristīgais filozofs Kirkegards. Viņš šo problēmu jau spēja iedomāties. „Pasaules kuģis,” viņš rakstīja, „šodien vairs nav kapteiņa, bet gan kuģa pavāra rokās. Un tas, kas atskan mikrofonā, vairs nav paziņojums par virzienu, bet gan par to, ko ēdīsim rīt.” Televīzija, pašreizējā komunikācija, mūs nemitīgi nostāda modes, dzīves stilu, priekšmetu, patēriņa priekšā. Tā nespēj cilvēku rosināt uzdot fundamentālus jautājumus. Klasiskais, tradicionālais ateisms lika uzdot lielus jautājumus un deva kristietībai alternatīvas atbildes. Taču šodien dominē pelēcība, dominē vienaldzība, dominē šī jaunā elkdievības forma. Un tas ir galvenais reliģiju un kultūras uzdevums: izraisīt nemieru, izraisīt krīzi, izraisīt jautājumus, nokratīt šo pelēcību, lai atkal liktu atspīdēt cilvēciskajiem dziļumiem.

Šodien, 20 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas, bijušās komunistiskā bloka valstis riskē pazaudēt savu identitāti, saskaroties ar Rietumu kultūru. Kāda var būt Baznīcas loma, lai no šī riska palīdzētu izvairīties?
Tad, kad pastāvēja ateistiski komunistiskie režīmi, kuri reliģiju uztvēra kā draudus, kā ārpus esošu realitāti, tautas iekšienē un personas iekšienē vienalga bija klātesoša tieksme pēc sakrālā. Taču šodien bijušajās komunisma zemēs cilvēki, diemžēl, pieņem to vienaldzības formu, kas ir raksturīga sekularizētajiem Rietumiem. Jaunos mītus rada reklāma, televīzija, patēriņš, tūlītēja bauda. Tātad, šai ziņā šīs kopienas ir divreiz zaudējušas savas saknes: vispirms, līdz ar ateistisko režīmu, kas liedza izdarīt jebkādu atsauci uz transcendento, un tagad, kad ir radusies iespēja šīs saknes atjaunot, jaunā atmosfēra cenšas noslāpēt jebkādu spēcīgu dimensiju, jebkādu transcendentu dimensiju. Es domāju, ka varētu būt divas atbildes. No vienas puses, Baznīcām vajadzētu meklēt visas iespējas turpināt iesaistīt savus ticīgos tai darbībā, ko mēdzam saukt par šīszemes priekšpēdējām realitātēm, piemēram, veikt tuvākmīlestības darbus, piedalīties sociālajās aktivitātēs, rūpēties par kultūras attīstību. Tas viss ir daļa no personas un no sabiedrības vēstures. Šīszemes priekšpēdējās realitātes nozīmē arī brīvprātīgo darbu, kas ir svarīgs daudzās sabiedrībās, jo īpaši Baznīcas iekšienē. Taču ar to vien nepietiek. Ir nepieciešams, lai Baznīcām pietiktu drosmes piedāvāt arī pēdējās šīszemes realitātes. Tas nozīmē, ka tām ar savas sludināšanas, komunikācijas, zināšanu potenciālu ir jāpiedāvā tādi fundamentālie temati kā dzīvība, nāve, sāpes, netaisnība, taisnība, labais, ļaunais un galu galā – Dieva noslēpums. Tātad, ir jābūt diviem veidiem, lai izskaustu šo pelēcības situāciju, jeb praktisko ateismu. No vienas puses, tas ir nopietns eksistenciāls darbs, no otras puses – atgriešanās pie lielajiem garīgajiem tematiem.

Baznīca cenšas strādāt ar jauniešiem. Taču vispārējā kultūra nejūtas aicināta palīdzēt jauniešiem, jo īpaši viņu izglītībā…
Tas ir tiesa. Es vēlētos izdarīt iepriekšēju atziņu par to, ka jauniešu planēta, jauniešu apvāršņi šodien ir grūti saprotami iepriekšējai paaudzei. Iepriekšējā paaudze vēlas nodrošināt viņiem eventuālu labklājību un neatbildēt uz viņu jautājumiem, kas ir izteikti formā, ko tā bieži vien nesaprot. Konkrēts piemērs ir jauniešu valoda. Jauniešiem tā ir citāda, nekā tā, ko lietojam mēs. Tā piemēram, Itālijā veiktajā pētījumā ir pierādījies, ka jaunieši šodien izmanto tikai 800 vārdus no 150 000, kas ir rodamai itāliešu valodā. Tātad, jauniešu valoda ir ļoti vienkāršota. Pastāv arī mobilo telefonu valoda. Tā ir zīmju valoda, ikonu valoda, kurā nav pat vārdu, bet tikai zīmes. Tas ir cits komunikācijas veids. Jauniešiem tas ir normāls, taču tas ļoti vienkāršo attiecības. Tātad, jaunieši atrodas savā pasaulē, kurā sazinās savā valodā un pret kuru pieaugušie bieži vien ir vienaldzīgi. Lūk, kāpēc pastāv nepieciešamība vispirms saprast šo valodu, ieklausīties tajā, to iepazīt. No otras puses, mēs, vecāki, esam jauniešiem parādā to bagātību, kas ir veidota gadu simteņos. Ir jāsāk no skolas un Baznīcas, lai izveidotu īstu komunikācijas programmu, balstoties uz jauno valodu un uz pamatvērtībām. Taču tas visbiežāk netiek darīts, jo Baznīca un skola turpina darboties ar savām metodēm, ar savām programmām tā vietā, lai ieviestu jaunu saziņas veidu un neatstātu mūsdienu jauniešus par nabagiem, jo arī viņi ir cilvēki ar savu cieņu. Arī uz viņiem attiecas Paskāla teiktais par katru cilvēku. Lielais franču filozofs teica: „Cilvēks bezgalīgi pārvar pats sevi”, tas ir, cilvēks vienmēr ir kaut kas dziļš un apslēpts, neraugoties uz to, ka dažreiz viņš var likties ārišķīgs, ka viņu apmierina minimums un lietu tukšums. Taču neaizmirsīsim, ka tik traģiskas pieredzes iekšienē kā tā, kas piemīt jauniešiem un ne tikai viņiem vien, ir jautājums – jautājums par jēgu. Ja dzīvei vairs nav jēgas, tad tā pamazām sadeg, neraugoties uz to, ka dažs to mēģina dziedēt ar narkotikām līdzīgiem piedzīvojumiem. Lai spētu palīdzēt atbildēt uz jautājumu par dzīves jēgu, Baznīcai un sabiedrībai, jo īpaši skolai un ģimenei, ir pacietīgi jācenšas atgūt komunikācijas spējas.

Kādas ir Pontifikālās kultūras padomes prioritātes visa iepriekšminētā gaismā?
Vadoties tieši no visa iepriekšminētā, vēlos nosaukt elementus, pēc kuriem orientēties, veicot studijas par jaunatni un darbojoties viņu labā. Pirmais elements, bez šaubām, ir valoda. Saprast, kā komunicēties. Internets ir jaunā valoda. Ir jāapzinās, ka atkarībā no valodas formas mainās arī vēsts. Ievērojamais komunikāciju zinātnieks Maršals Maklūens (Marshall McLuhan) savulaik ir teicis: „līdzeklis ir vēsts”. Tāpēc, atcerieties, ka Internet valoda ir atšķirīga no rakstītās valodas. Tā ir auksta valoda. Tāpēc ir jācenšas izvairīties no riska. Padomāsim par jauniešiem, kas vairākas stundas pavada, čatojot, jeb sarunājoties Internetā. Lūk, šie jaunieši pierod pie tā dēvētās „aukstās komunikācijas”. Tā vairs nav tieša, „aci pret aci” komunikācija. Šī „aukstā komunikācija” var būt absolūti mākslīga. Spilgts piemērs ir blogi. Tieši tas liek aizdomāties par cilvēku, kas vienmēr pārvar pats sevi – tai ziņā, ka mūsdienu sabiedrība izolē cilvēkus, neraugoties, ka pastāv šādi masu fenomeni. Globālo tīmekli lieto ļoti daudzi, taču kā to lieto? To lieto vienatnē, vieni paši. Lūk, kāpēc blogi ir guvuši popularitāti. Tie apmierina cilvēka vajadzību izpausties vientulības pasaulē. Šī komunikācija tā arī paliek „aukstā komunikācija”. Taču tā kalpo arī par sava veida signālu, ka cilvēks nevar palikt aizvēries sevī, viņš nav mūsdienu sabiedrības nocietinātās durvis. Lūk, kāpēc rodas aizvien vairāk blogu. Jaunākais ieviesums ir v-blogs, kuram ir vizuālais attēls, iespēja redzēt sejas. Face Book liecina par nostalģiju pēc komunicēšanās starp personām. Tāpēc šī varētu būt iespēja. Vēl vienu prioritāti veido īpašs fenomens, ko es sauktu par jauno kultūru, jeb par mūsdienu kultūru. Mēs zinām, ka vārds „kultūra” ir ieviests XVIII gadsimtā. Vācu valodā ar vārdu kultur saprata kaut ko augstvērtīgu, intelektuālu, aristokrātisku. Tā bija klasiskā māksla, mūzika, filozofija utt. Taču tagad, ekonomika, socioloģija, antropoloģija, folkloras studijas, dažādi sociālie fenomeni, pat tautas dievbijība, tiek saukti par kultūru. Manuprāt, tas ir ieguvums.

 Kā kultūru sauca grieķi? Viņi to sauca par paideia, ar to saprotot izglītību, formāciju. Latīņi kultūru sauca par humanitas, tādējādi vēloties izteikt cilvēka personas humanizāciju. Lūk, šai gaismā es domāju, ka mēs interesējamies arī par tiem fenomeniem, kas nebūt nav kādreizējās „augstās”, jeb atsevišķu cilvēku „elites” kultūras fenomeni. Tā piemēram, runājot par ekonomiku, domājam par kādu ekonomisku modeli – teiksim, par to, ko ir izvirzījuši Nobela prēmijas laureāti Amartijs Sens, Jozefs Štiglics, vai Mohammeds Junuss. Sens raksta: „Ir jābeidz uzskatīt ekonomiku par finansiālu tehniku, par monetāru tehniku, par banku tehniku, par attīstības modeli. Ekonomika ir cilvēciska zinātne”. Kāpēc? Tāpēc, ka tai piemīt noteikumi. Jau pats vārds oeconomia nozīmē regulas, likumus. Oikia nozīmē pasauli, māju, kurā mītam – mazas un lielas mājas, kas ir sabiedrība. Tāpēc domāju, ka mums būtu jāinteresējas par šiem jaunajiem kultūras fenomeniem, ieskaitot arī tautas tradīcijas.

Bez valodas un jaunajām kultūrām, vēlos pievērst uzmanību arī trešajam nozīmīgajam elementam, lai nenodzēstu jau pieminētās „augstās” kultūras nozīmi. Šeit domāju arī par mākslas dimensiju. Mākslai, mūzikai, glezniecībai, tēlniecībai, kino, televīzijai šodien piemīt jauna izteiksme. Zinām, ka mūsdienu mākslai piemīt valoda, gramatika, kas pilnīgi atšķiras no tradicionālās, jeb klasiskās mākslas valodas. Lūk, kāpēc svarīgs ir dialogs. Tāpēc esmu ierosinājis Svētajam tēvam 21. novembrī tikties ar māksliniekiem. Esmu pateicīgs, ka viņš šo ierosinājumu ir pieņēmis. Bez šaubām, varēsim sapulcināt tikai zināmu skaitu mākslinieku. Viņi pārstāvēs visu pasauli un visas mākslas izteiksmes – sākot no dziesmas, līdz mūzikai un arhitektūrai, glezniecībai, tēlniecībai, dzejai, literatūrai, kino. Ja būs iespējams, tikšanās notiks Siksta kapelā Mikelandželo atstātā mākslas meistardarba priekšā.

Otra iniciatīva, pie kuras strādājam šai „augstās” mākslas līmenī, ir Svētā Krēsla iespējamā dalība Venēcijas biennālē 2011. gadā. Šai ziņā vēlamies sasaukt kādus desmit māksliniekus, kas nav tieši saistīti ar liturģisko mākslu, bet kas varētu piedāvāt darbus, kuros izteikts garīgums, simbolisms. Tādējādi cenšamies veidot dialogu ar mūsdienu kultūru un mākslu.

Vai jums nešķiet, ka šīs jaunās kultūras, kas cenšas izglītot materiālo cilvēku, zināmā mērā mazina patiesās kultūras vērtību, kas vienmēr cenšas pacelt cilvēka garu?
Kāds izcils mūsdienu amerikāņu mākslinieks, kura darbiem ir liels noiets mākslas tirgū, man teica: „Diemžēl, mūs tagad vada vēlēšanās atgriezties baznīcās ar jauno mākslu. Taču mūsdienu māksla izslēdz divus elementus, kas bija ļoti būtiski pagātnē. Pirmkārt, tā izslēdz skaistumu, otrkārt, jēgas meklējumus, vēsti. Mūsdienu māksla ir sensācijas attēlojums, eksplozīvās realitātes attēlojums, kur bieži vien eksplodē tumšas, okultas nozīmes.” Māksla mūsdienās ir nonāksi smagā situācijā, tā aizvien vairāk atsaucas pati uz sevi, noslēdzas sevī, šais attēlos, ko neviens nesaprot, izņemot tikai tos, kurus vieno tā pati valoda. Lūk, šī ir izdevība atkal uzdot jautājumu par cilvēku, par zīmju noslēpumu, kas apvij cilvēku, tātad, par transcendento. Domāsim par simbolu nozīmi, par to, ko tie izsaka.

Kā Baznīcas sociālo komunikāciju darbinieki var darīt Svētos Rakstus „pievilcīgākus” mūsdienu jauniešiem, un kas viņiem būtu jādara, lai jauniešus ar Svētajiem Rakstiem iepazīstinātu viņiem saprotamā valodā?
Vēlos piedāvāt trīs veidus. Pirmais ir atcerēties, ka Svētie Raksti izmanto simbolisku valodu. Kristus runā līdzībās. Jaunajā Derībā ir rodamas 35 līdzības. Ja tām pieskaita arī metaforas, tad tajā pavisam ir 72 simboliski dzīves atainojumi. Tātad, vēstot par ikdienas situācijām, der izmantot tāda veida valodu, kāda ir sastopama Svētajos Rakstos. Tā ir simbolu valoda. Mūsdienu jaunieši ir raduši pie vizuālas valodas – gan tāpēc, ka pie tās radina Internets, gan tāpēc, ka arī televīzija ir kļuvusi par spēcīgu hegemonisku līdzekli, kas runā attēlos.

Otrs veids ir parādīt, ka jau Svētajos Rakstos ir rodami jautājumi un temati, kas ir aktuāli mūsdienās. Ja vēlamies izvēlēties kaut vienu no šiem jautājumiem, pietiek izlasīt Dziesmu Dziesmu, Ījaba grāmatu, Zālamana Pamācības un Jēzus Kalna sprediķi. Šie ir četri piemēri, kuros aprakstītas visatšķirīgākās situācijas – ļaunā noslēpums, laime un prieks, ko dod mīlestība, krīzes izjūta, sevis dāvāšanas pilnība un dzīves pilnība. Šie elementi ir jāprot izteikt valodā. Lūk, šeit rodams arī trešais veids. Svēto Rakstu valoda ir nemitīgi pārrakstīta. Tā ir pārrakstīta tulkojumos. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunie tulkojumi būtu jauniešiem saprotamā valodā, mūsdienu simbolu un attēlu valodā.

Šodien dažās filmās un grāmatās tiek skarta Baznīcas tematika, lai cilvēkos izraisītu ziņkāri. Kāda ir ticīgo attieksme šo „kultūras produktu” priekšā?
Vispirms ir jāievēro, ka šais filmās tiek izmantots tik daudz pārmērību, ka tām trūkst ticamības. Tad, kad tiek attēlots pārāk daudz vardarbības, kad tiek izmantotas pārmērīgi asas krāsas, tad publika neizbēgami to uzskata par spēli, nevis par vēsti. Taču ir jāatceras cits fakts, kas diemžēl, izraisa skumjas. Tā ir nezināšana, kas kā tumšs apmetnis aizsedz ne tikai mūsdienu laicisko sabiedrību, bet arī ticīgo pasauli. Ticīgos bieži vien raksturo zems kritisko zināšanu līmenis, trūkst arī zināšanu par ticības patiesībām un kristietības vēsturi. Kādreiz pastāvēja katehēzes un komunikācijas formu daudzveidība. Arī šeit, jau kuro reizi ir jāatgriežas pie valodas tematikas – pie Baznīcas komunikācijas tematikas. Baznīcas komunikācijai netiek piešķirta pietiekama vērība. Ir jācenšas aizpildīt nezināšana, tukšums, apzinoties, ka zināšanām ir jāpiešķir vienkārša forma. Tā piemēram, šo ateistiska rakstura un banālā satura grāmatu priekšā augsti intelektuālos toņos ieturēta filozofiski-teoloģiska atbilde nav piemērota. Ir jāmeklē tūlīt saprotamas atbildes, kas dažreiz varētu būt izteiktas humora formā. Tas ir jādara arī attiecībā uz filmām, kas pēdējā laikā tiek piedāvātas skatītājiem.

Savā grāmatā, kas ir veltīta galveno netikumu aprakstam, jūs apgalvojat, ka netikums vairs nav personīgas dabas fenomens, ka tas ir kļuvis par visas sabiedrības fenomenu. Kuram no šiem netikumiem pieder pirmā vieta „melnajā sarakstā”?
Neraugoties uz to, ka pamatojoties uz ideālistiski-subjektīvu skatījumu, grēks tiek uzskatīts par privātu, individuālu lietu, patiesībā aizvien vairāk nākas pārliecināties, ka ikvienai cilvēka darbībai ir publiska rezonanse. Šī rezonanse slēpjas jau pašā cilvēka personā. Piemēram, cilvēks, kurš lieto narkotikas, grauj ne tikai pats sevi, bet arī ģimeni. Šai grēka spirālē tiek iekļauti visi, kas viņam atrodas apkārt. Ja es rīkojos netaisnīgi, tad netaisnība atspoguļojas arī uz citiem. Mūsdienās aizvien vairāk tiek runāts par personīgo fenomenu saistībā ar sociālo fenomenu. Tā tas ir arī psiholoģijā. Bez šaubām, ir jāievēro, ka atsevišķu personu netikums tiek komunicēts tālāk un tas kļūst par publisku modeli. Piemēram, ja kāda publiski pazīstama persona izceļas ar nepavaldītu seksuālu uzvedību, tad automātiski tiek radīta miesaskārību atdarināšana. Tātad, ir jāatzīst, ka individuālajiem fenomeniem ir sociāla dimensija un otrādi, sociālie fenomeni iespaido indivīdu. Ja nenosvērts, vājš indivīds saskaras ar perversiem piemēriem, tad viņu pārņem atdarināšanas vēlme. Lūk, tāpēc, netikums vispirms ir personīgs fenomens un personas brīvībai ir tieksme padoties ļaunumam, taču, no otras puses, netikums ir arī sociāls fenomens. Saskaņā ar tradīciju, vislielākais grēks vienmēr ir bijusi lepnība. Tiek uzskatīts, ka tas ir lēmums pašam izlemt to, kas ir labs un kas slikts. Rezultātā tiek izjaukta harmonija. Šai sakarā vēlos citēt XX gadsimta rakstnieka, pesimista Karla Krausa teikto: „Kāda ir atšķirība starp netikumu un tikumu? Tā ir tāda pati kā starp ogli un dimantu. Tos abus veido viena un tā pati ķīmiskā bāze – ogle. Ogle kļūst par dimantu un ogle kļūst par ogli”. Taču ņemsim par piemēru rīkli. Rīkle ir izejas punkts tikumam – priecīgai saziņai. Tā ir arī ēdiena pieņemšanas instruments. Ja ēdiens tiek pieņemts prātīgi, ar mēru, tad tas palīdz cilvēkam izdzīvot, taču tad, ja ēdiens tiek pieņemts pārmērīgi, vai arī ja tas apzinīgi netiek pieņemts pietiekamā daudzumā, tas kļūst par perversijas elementu. Cilvēks sevi sagrauj fiziski, viņš saslimst ar dažādām slimībām, tai skaitā ar mūsdienās izplatītajām bulīmiju, vai anoreksiju. Tātad, no dimantiem esam nonākuši pie ogles, respektīvi, pie nāves. Līdzīgi ir ar citām pozitīvām realitātēm – ar atpūtu, kas var pārvērsties slinkumā, vai seksualitāti, kas var kļūst par miesaskārību. Tā visa pamatā ir lepnība, kas izjauc morālo shēmu.

Kā pasargāt jauniešus no šīs negatīvās piesaistīšanās kļūdaini izprastai seksualitātei?
Domāju, ka šeit ir nepieciešams vēl vienu reizi atgriezties pie komunikācijas problēmas, pie izglītības un formācijas. Ir jāatgriežas pie patiesas cilvēcības, kas sevī glabā trīs kopā esošus un nesalaužamus gredzenus. Taču mūsdienu sabiedrība cenšas tos pārlauzt. Pirmais gredzens ir seksualitāte. Viduslaikos pastāvēja teiciens, ka sekss ir laba Dieva dāvana – est bonum donum Dei. Seksualitāte ir dzimšanas iesākums, tas ir cilvēku veidojošs bioloģisks elements. Seksuālā dziņa ir dzīvībai svarīga sastāvdaļa. Tāda tā ir arī dzīvniekiem. Taču cilvēks spēj tiekties uz otru gredzenu, kas seksuālo tuvību padara par daudz skaistāku un autentiskāku. Tas ir eross. Eross ir skaistuma, estētikas, maiguma, fantāzijas, jūtu, valdzinājuma atklāsme otrā cilvēkā. Dziesmu Dziesmā tiek apdziedāti sievietes un vīrieša ķermenis. Tie ir attēloti bez jebkāda mulsuma. Dzīvnieks erosu nepazīst, jo eross ir dzeja, fantāzija, radoša darbība. Taču ar to nepietiek, jo erosā otrs cilvēks tiek uzskatīts vienīgi par skaistu objektu, arī par tādu, ar kuru stāties attiecībās. Tāpēc pastāv trešais gredzens, kas ir mīlestība. Mīlestība ir pilnīgs komunikācijas prieks. Tas ir kopības prieks, kur cilvēki viens otram komunicē gan sāpes, gan prieku. Dziesmu Dziesmā sieviete saka: „Mans mīļotais ir mans un es esmu viņa un viņš ir manējais.” Tātad, tā ir savstarpēja dāvāšanās. Domāju, ka mūsdienu jauniešiem ne tikai draudze, bet skola ir aicināta iemācīt glabāt šos trīs gredzenus. Tad viņi sapratīs, ka askētisms nenozīmē atteikšanos no seksualitātes. No otras puses – tādai materiālai redukcijai kā pornogrāfijai, kur nepastāv nekas cits kā tikai miesa, nav ne mazākās miņas no radošā un no mīlestības skaistuma.

Tulkoja I. Šteinerte

Scroll To Top