Mūsu lūgšanas ir Dievam patīkamas

Izdevniecība „Kala Raksti” ir izdevusi svētās Avilas Terēzes sarakstīto grāmatu „Pilnības Ceļš”. 15. oktobrī, sv. Avilas Terēzes piemiņas dienā Rīgā. Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes mājā notika šīs grāmatas atvēršanas svētki. Uz sarunu esmu aicinājis grāmatas literāro redaktori Aiju Balodi.
Pastāstiet, lūdzu, kas ierosināja izdot šo grāmatu?
Ierosinājums nāca no grāmatas tulkotājas Kristīnes Ķirules. Viņa man vēstulē uzrakstīja, ka ir šo darbu veikusi un ar to iepazīstoties sapratusi, cik tas ir svarīgs Baznīcas dzīvē. Jāatzīst, ka pašas Kristīnes dedzības dēļ mēs nolēmām, ka ir vērts šo grāmatu izdot. Ļoti auglīgi kopā ar Kristīni strādājām ar tekstu. Tā bija ļoti interesanta sadarbība, jo Kristīne pati dzīvo Spānijā, strādā Briselē. Labojumi tika veikti Rīgā, sūtīti uz Spāniju. Kristīnes attieksme pret Terēzi ir brīnišķīga. Viņa uzskata, ka nav tik svarīga teksta daiļskanība un gludums, bet gan, uzticība tam, ko rakstījusi pati Avilas Terēze.
Ar ko Kristīne nodarbojas, kā viņa nonāca līdz šim tulkojumam?
Profesionāli viņa nodarbojas ar tulkošanu Eiropas institūcijām. Garīgo autoru darbu tulkošana ir viņas kalpošana. Viņa to dara, lai latviešiem būtu iespēja tos lasīt, kā šajā gadījumā Avilas Terēzes darbu.
Ir labi tas, ka šis darbs ir tulkots no oriģināla, no spāņu valodas. Labošanas gaitā es šo tulkojumu salīdzināju ar franču un angļu izdevumiem un brīnījos, ka šie divi izdevumi ir pilnīgi dažādas grāmatas. Iepazīstoties ar grāmatu, var redzēt, ka Terēzes valoda ir interesanta, ļoti pulsējoša, dzīva un, arī sarežģīta. Ir skaidrs, ka katrs tulks varbūt ierauga kaut ko savādāku. Tā ir bīstamība, uz kuru jau darba sākumā norādīja Kristīne. Redaktoriem ir tieksme visu nogludināt, teikumus pabeigt un izskaistināt tā, lai tas būtu literāri pareizi. Bet, vai mums ir tādas tiesības, ja Terēze pati tā nav rakstījusi?
Kādu pieredzi jūs pati ieguvāt, ko uzzinājāt strādājot pie šīs grāmatas?
Nenoliedzami, tā man bija lūgšanas skola. Domu, kurās Terēze dalās, ir ļoti daudz, bet viena no būtiskajām ir, ka nav nepareizu lūgšanu. Ikviena lūgšana ir pareiza. Mēs varam lūgties ar saviem vārdiem, ar gatavām lūgšanām, varam lūgties klusumā, uzlūkojot Dievu, kurš vienmēr ir ar mums kopā. Terēze raksta, ka mēs varam lūgties pat ar savu darbu. Ja mēs savās domās nespējam koncentrēties lūgšanai, lai mūsu kalpošanas darbi ir lūgšanas, saruna ar Dievu. Svarīgākais ir, lai mēs apzinātos, ka Dievs vienmēr ir ar mums. No mums tiek prasīts, lai mēs no savas puses būtu kopā ar Viņu.
Tātad, no Terēzes varam mācīties mēs, mūsu laika cilvēki, kuriem bieži vien lūgšanu, kristīgu dzīvi ir grūti saskaņot ar apkārt notiekošo.
Ir kaut kas ļoti būtisks, ko Terēze šodien pasaka arī ikvienam no mums. Nav neveiksmes lūgšanā. Iedrošina tas, ka šī grāmata ir tapusi kā atbildes uz jautājumiem, kurus uzdeva viņas klostera māsas. Arī klostermāsas ir uzdevušas jautājumus, kā pareizi lūgties? Viņas arī reizēm ir jutušās neveikli, ir šaubījušās par to, vai lūdzas pareizi. Vai tas nav liels iedrošinājums mums, pasaulē, ja jau pat klostermāsas uzdod šādus jautājumus? Tad vēl jo „likumīgāk” ir tos uzdot mums.
Tas nav negods, ja mums kādu reizi šķiet, ka mēs pārāk maz laika veltam lūgšanām, ka mums lūgšana neizdodas. Avilas Terēze mūs iedrošina, ka pat mūsu vēlēšanās veltīt Dievam laiku, jau ir lūgšana. Ikviena lūgšana, ja vien tai ir klāt sirds, ir Dievam patīkama.
Liels paldies par sarunu!

Aigars Brikmanis

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti