“Atzīt vienīgo Kungu, aizstāvēt dzīvību un ģimeni” – pāvesta aicinājums ebrejiem un kristiešiem

Svētdienas pēcpusdienā pāvests apmeklēja Romas sinagogu. Laukumā pie Oktāvijas vārtiem viņu sagaidīja Romas ebreju kopienas prezidents Rikkardo Pacifiči un Itālijas ebreju kopienu prezidents Renco Gattenja. Benedikts XVI kopā ar ebreju kopienas pārstāvjiem nolika ziedu vainagu pie piemiņas plāksnes, kas atgādina par 1021 Romas ebreja deportāciju 1943. gada 16. oktobrī. Jāatgādina, ka no deportācijas atgriezās tikai 17 cilvēki. Īsi pirms došanās sinagogā, pāvests apstājās pie citas piemiņas plāksnes, kas vēstī, ka 1982. gada 9. oktobrī šeit notika atentāts, kurā dzīvību zaudēja divus gadus vecs ebreju puisēns Stefans Tahe un ievainojumus guva 37 citi ebreji, kas tobrīd nāca ārā no sinagogas.
Pāvestam ienākot dievnamā, viņu satika lielrabīns Rikkardo Di Seņji. Koris tobrīd dziedāja 126. psalmu. Pēc ebreju kopienas vadītāju sveicieniem, Benedikts XVI uzrunāja klātesošos. Atsaucoties uz dzirdētajiem psalmu dziedājumiem, viņš teica, ka visus dievnama apmeklētājus Kungs ir sapulcinājis kopā ar savu žēlsirdīgo mīlestību. Pāvests pateicās ebreju kopienai par iespēju tikties viņu sinagogā – Romas Lielajā templī. Svētais tēvs atcerējās, ka pirms 24 gadiem šeit tika uzņemts viņa priekšgājējs Jānis Pāvils II. Viņš bija nācis, lai saliedētu labas attiecības starp ebreju un kristiešu kopienām, lai pārvarētu katru aizspriedumu un nesapratni. Benedikts XVI sacīja, ka viņš pats ar savu vizīti vēlas šīs attiecības nostiprināt vēl vairāk.

Pāvests pauda gandarījumu, ka Vatikāna II koncila mācība katoļiem ir devusi atbalsta punktu, veidojot attiecības ar ebreju tautu. Tā ir iezīmējusi jaunu un nozīmīgu etapu, ko raksturo dialogs, brālība un draudzība. Benedikts XVI atzinās, ka viņš pats izjūt garīgu tuvību un dziļu cieņu pret Derības tautu. Viņš atcerējās savu apustulisko ceļojumu uz Svēto Zemi aizvadītā gada maijā, kā arī daudzas citas tikšanās ar ebreju kopienām un organizācijām, jo īpaši tās, kas notika Ķelnes un Ņujorkas sinagogās. Pāvests novēlēja, lai uz visiem laikiem sadzītu brūces, ko nesis antisemītisms un antijūdaisms, arī tās, ko palīdzējuši cirst daži Baznīcas dēli un meitas. Sinagogas viesis īpaši izcēla shoa, kas zināmā veidā ir tā naida vainagojums, kas rodas, ja cilvēki aizmirst savu Radītāju, bet sevi pašu nostāda universa centrā.

Atrodoties Romas Lielajā templī, Benedikts XVI atcerējās Aušvicas apmeklējumu, kur tika nomocīti arī Romas ebreji. Tai laikā daudzi palika vienaldzīgi, taču citi, arī Itālijas katoļticīgie, savas ticības un kristīgās mācības stiprināti, drosmīgi devās ebrejiem palīgā. Viņi riskēja ar savu dzīvību. Ebrejiem palīdzēja arī Svētais Krēsls, bieži vien darot to slēptā un diskrētā veidā.

Uzrunas turpinājumā viesis pievērsās ebreju un kristiešu kopējam garīgajam mantojumam. Viņš teica, ka tas ir ietverts Svētajos Rakstos – ebreju valodā Sifre Qodesh, jeb „Svētuma Grāmatās”. Tas ir visstiprākais un nemainīgais pamats, kurā rodamas ebreju un kristiešu kopējās saknes, vēsture un garīgums.

Īpaša vieta šai mantojumā ir Dekalogam – „Desmit Vārdiem”, jeb Desmit Dieva baušļiem. „Tie nāk no Mozus Toras, un ir ētikas, cerības un dialoga lāpa, ticības un Dieva tautas morāles polārzvaigzne, kas apgaismo un vada arī kristiešu ceļu,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka Desmit baušļi ir taisnībā un mīlestībā dzīvotas dzīves norma, „lielais ētikas kodekss” visai cilvēcei. „Desmit Vārdi” izgaismo labo un ļauno, patieso un nepatieso, taisnīgo un netaisnīgo. Arī Jēzus ir vairākkārt pieminējis Dieva baušļus. Viņš ir teicis: „Ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus” (Mt 19,17). Benedikts XVI norādīja, ka šai perspektīvā pastāv vairākas sadarbības un liecības jomas. Viņš pieminēja trīs šādas jomas, kas ir būtiski svarīgas mūsdienās. Lūk, pāvesta sacītais:

„„Desmit Vārdi” prasa atzīt vienīgo Kungu, pārvarēt kārdinājumus veidot elkus, tādus kā zelta teļš. Mūsdienu pasaulē daudzi nepazīst Dievu, vai uzskata Viņu par lieku, bez būtiskas nozīmes savā dzīvē. Tādējādi, ir izveidoti citi dievi, jeb dievekļi, pret kuriem cilvēks krīt ceļos. Atmodināt mūsdienu sabiedrībā atvērtību pret transcendento dimensiju, liecināt vienīgo Dievu, ir nozīmīgs kalpojums, ko ebreji un kristieši var un viņiem vajag veikt kopā.”

Bez tam, pāvests norādīja, ka „Desmit Vārdi” liek cienīt un sargāt dzīvību pret visām netaisnībām un pārkāpumiem, atzīstot katras cilvēciskas personas vērtību, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Svētais tēvs teica: „Cik reizes katrā zemes stūrī, tuvā un tālā, joprojām tiek bradāta cilvēka cieņa, brīvība, tiesības! Kopā apliecināt dzīvības augstāko vērtību pret katru egoismu, nozīmē dot nozīmīgu devumu pasaulei, kurā valda taisnība un miers, „shalom”, ko ir novēlējuši Izraeļa likumdevēji, pravieši un gudrie.”

Treškārt, runājot par ebreju un kristiešu kopējo kalpojumu cilvēcei, pāvests atgādināja: „Desmit Vārdi” liek glabāt un veicināt ģimenes svētumu, kurā sievietes un vīrieša personīgais un savstarpējais, uzticīgais un galējais „jā” paver vietu nākotnei, autentiskai cilvēcībai, un tai pašā laikā arī jaunas dzīvības dāvanai. Liecināt par to, lai ģimene turpina būt par būtisku sabiedrības šūniņu un par pamatu, kurā cilvēks iemācās un praksē īsteno cilvēciskos tikumus, ir svarīgs kalpojums, kas jāsniedz pasaulei, lai tā izskatītos cilvēcīgāka.”

Uzrunas noslēgumā pāvests īpašu uzmanību pievērsa Romas pilsētai, kur apmēram divus gadu tūkstošus dzīvo katoliskā kopiena un tās bīskaps, kā arī ebreju kopiena un tās lielrabīns. Benedikts XVI novēlēja, lai šo dzīvošanu „kopā” pavada aizvien lielāka brālīgā mīlestība, kas izpaužas ciešākā sadarbībā.

Uzturoties ebreju templī, Romas bīskaps lūdza Dievu, lai Viņš dod miera dāvanu pasaulei, jo īpaši Svētajai Zemei. Pāvests pateicās Kungam par iespēju tikties ar mūžīgās pilsētas ebrejiem un uzrunas beigās citēja 117. psalmu : „Visas tautas slavējiet Kungu!”
I. Šteinerte/VR

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti