Fatima šī gada maijā

Izkāpusi no autobusa mazajā Portugāles pilsētiņā Fatimā, vispirms ievēroju svētceļnieku grupas, kas krāsainos krekliņos, citi dziedādami, citi pat dejodami, virzījās uz sanktuārija laukumu, kur Pirmā Pasaules kara traģisko notikumu laikā Dievs sūtīja Jaunavu Mariju kā gaismas, miera un cerības ziņnesi pasaulei. Dievmāte parādījās pusgada laikā ik mēnesi portugāļu bērniem – Žasintai, Lūcijai un Francisko. Pirmā parādīšanās notika 1917. gada 13. maijā nelielā zemes gabalā, kas saucās Kovo da Iria un piederēja Lūcijas vecākiem. Otrajā parādīšanās reizē Dievmāte sacīja bērniem, ka Jēzus grib, lai pasaule godinātu Viņas Bezvainīgo sirdi, tādējādi glābjot grēciniekus.
Parādīšanās turpinājās ik mēnesi – līdz 13. oktobrim. Dievmāte lika bērniem katru dienu skaitīt rožukroni par godu Rožukroņa Karalienei, lai izlūgtos pasaulei mieru un kara beigšanos. Viņa nodeva caur bērniem svarīgus vēstījumus par visas pasaules visaktuālākajām problēmām. Šeit tika uzcelta liela baznīca, kurai Svētais Krēsls ir devis bazilikas titulu, pēc Dievmātes norādījuma viņas parādīšanās vietā kapela un jauna, plaša, moderna Vissvētās Trīsvienības baznīca ar 8800 vietām. Benedikts XVI ir trešais pāvests, kas ar savu klātbūtni pagodina Fatimu, uzturoties no 12. – 14. maijm sakarā ar Žasintas un Francisko 10 gadu beatifikācijas jubileju. Šīs dienas vēroju portugāļu tautas vienkāršo un sirsnīgo attieksmi pret pāvestu. Visā viņa vizītes laikā un krietni pirms tam nevarēja nesajust silto sagaidīšanas attieksmi. Tas ir likumsakarīgi tautai, kur piektā daļa cilvēku apmeklē Svēto Misi katru nedēļu. Liela nozīme ticības saglabāšanā ir apstāklim, ka pēdējās parādīsanās laikā 1917. gada 13. oktobrī 50 – 70 tūkstoši cilvēku redzēja brīnumu – saules deju. Saule kā milzīgs sudraba disks dejoja virs Kovo da Iria, riņķojot milzīgā ātrumā un izstarojot košas krāsas, kas atstarojās zemē, kokos, cilvēku sejās un apģērbā. Salijušās drēbes kļuva sausas. Portugļes bīskapi divas reizes svinīgā ceremonijā veltīja savu tautu Marijas Bezvainīgajai Sirdij, kas arī ir nenovērtējams ieguldījums šīs tautas ticības stiprināšanā.

Sagaidot pāvestu, tika izgreznotas mājas un ielas. Visur varēja vērot krāsainus rotājumus un karodziņus ar pāvesta attēlu. Kad aukstajā un vējainajā dienā sanktuārija laukumā parādījās no Lisabonas atlidojošais Benedikta XVI helikopteris, laukumu pāršalca daudzbalsīgs koris: “Viva o papa! Viva o papa!” Atskanēja  gaviles, kad svētvietā lēni iebrauca papamobīlis – speciāla mašīna ar ložu necaurlaidīgu stiklu, no kuras Benedikts XVI gan māja, gan svētīja ļaudis. Pāri sanktuārijam, kas bija sapulcinājis ap pus miljona svētcoļotāju, nu viļņojās krāsainu karodziņu mežs. Daudz bija itāļu, spāņu, poļu, vāciešu. Vairākas grupas bija atceļojušas  arī no Āfrikas valstīm. Laiks pieturējās vējains un auksts, bet svētceļnieki bija izturīgi – ap sanktuāriju pletās telšu pilsētiņa. Ar savu dzīvesprieku un temperamentu uzmanību izpelnījās spāņu jaunieši. Viņi nebija nogurdināmi – visu laiku dejoja vai dziedāja laukumā un uz ielām.

Katoliskā prese, aprakstot pāvesta četru dienu vizīti Portugālē, galvenokārt pievērš uzmanību Benedikta XVI sacītajam, ka lielākās vajāšanas baznīcai šobrīd nenāk no ārpuses, bet gan no iekšienes. Tās dzimušas no grēka baznīcā, ar to domājot garīgās kārtas seksuālās vardarbības gadījumus pret nepilngadīgajiem. Pāvests izskaidroja, ka Trešais Fatimas noslēpums paredz pāvesta ciešanas, un tās neaprobežojas ar izdarīto atentātu pret Jāni Pāvilu II 1981. gadā. Tikai ar laiku būšot redzams, dziļums kas ir “ietēpts” Trešajā noslēpumā, taču ir skaidrs, ka tas vēstī arī par Baznīcas žēlsirdību. Trešais noslēpums ne tikai norāda uz Svētā tēva ciešanām, bet sauc arī uz permanentu atgriešanos, grēku nožēlošanu, lūgšanu un dzīvošanu pēc teologālajiem tikumiem – ticībus, cerības un žēlsirdības, kas ir atbilde šajā smagajā situācijā. Baznīcai pašlaik ir absolūta nepieciešamība mācīties grēku nožēlošanu, atkal no jauna atzīt par nepieciešamu šķīstīšanos, mācīties piedošanu un arī vajadzību pēc taisnīguma cietušajiem. “Piedošanai nav jaaizvieto taisnīgums”, sacīja pāvests. Galvenie notikumi pāvesta vizitācijā Fatimā, manuprāt, ir zelta rozes nolikšana pie Jaunavas Marijas kājām Dievmātes parādīšanās kapelā un Euharistijas svinēšana 13. maijā sanktuārija laukumā, kas svētceļniekus sapulcināja zem maizes vīna zīmēm.
Esmu viesojusies Portugālē vairākkārt, un mani vienmēr ir pārsteigusi šīs tautas vienkāršiba, labestība, kā arī tai piemītošais ģimensikuma gars. Pāvests dzīvoja turpat pie sanktuārija laukuma Nossa Senhora do Carmo rekolekciju mājā. Ļaužu pūļi gaidīja pāvestu pirms katra brauciena. Daudzas ģimenes bija atnākušas ar bērniem.  Nacionālā gvarde norobežoja ielas no cilvēkiem un sargāja pāvestu. Cauri norobežojošajām dzelzs sētiņam gāja tikai garīgā kārta, un izspruka arī pa kādam sunītim. Policisti un sapulcējušies ļaudis, gan vienus, gan otrus pavadīja ar sirsnīgiem sveicieniem un aplausiem. Nevienu mirkli nejutu agresivitāti vai drudžainību, kas būtu kontrastā ar galveno notikumu – pāvests atbraucis dot godu Dievmātei Fatimā viņas 93. parādīšanās svētkos. Patiesi sirsnīga bija arī atvadīšanās  14. maija rītā, kad viņš devās tālāk apustuliskajā vizitācijā uz Porto.
Izjutu tuvību ar katoļticīgajiem gan Londonā, apmeklējot katoļu baznīcu pa ceļam uz Fatimu, gan te, apbrīnojami spēcīgajā svētvietā, jo  visus vienoja  mīlestība uz mūsu Kungu Jēzu Kristu un Viņa Svēto Māti. Tas ieved gaismas un siltuma garīgajā straumē pat tad, kad pasaulē valda nekārtība un haoss. Arī es atpakaļceļā saskāros ar to, ka  plāni var tikt mainīti no mums neatkarīgu iemeslu dēļ. Lidmašīnas reiss bija jāatliek uz 14 stundām, jo atkal bija sācis darboties Īslandes vulkāns.
Fatimā mani visvairāk uzrunāja vārdi, kurus izlasīju sanktuārija izstādē un kuri simbolizē Fatimas vēsti – No kara uz mieru; No nkts un dienu; No tumsas uz gaismu;

“Kamēr jums ir gaisma, ticiet gaismai, lai jūs būtu gaismas bērni!” (Jāņa 12, 36)

Laikā, kad  pasaule vairs nav miera osta, vulkāns izmaina plānus tūkstošiem cilvēku, tūkstoši ir cietuši un gājuši bojā zemestrīcēs, daudzas valstis sastopas ar vēl nepieredzētām ekonomiskām grūtībām, neaizmirsīsim, ka Jaunavas Marijas Bezvainīgā Sirds ir mūsu patvērums. Šai laikā mūs uzrunā daudzas balsis, bet tikai viena ir īstā.
Aija Osmane
RARZI, 3. kurss

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti