Now Reading
Vecticībnieki Latvijā

Vecticībnieki Latvijā

Šā gada 28. un 29. maijā Rīgā notika starptautiska zinātniska konference „Rīgas vecticībnieki, kultūrvēsturiskās pieredzes 250 gadi”. Konference pulcēja ievērojamākos Latvijas, Krievijas, Lietuvas, Igaunijas, polijas, Itālijas un Čehijas pētniekus, kuri nodarbojas tieši ar vecticībnieku kopienas vēstures un tradīciju pētījumiem.

Pastāstīt par vecticībniekiem esmu aicinājis vēstures zinātņu doktori Inesi Runci un Latvijas vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētāju Illarionu Ivanovu. Pastāstiet, lūdzu, kā radās vecticībnieki.

Inese Runce: Pēc šķelšanās Pareizticīgo Baznīcā Krievijā 1666. gadā, ļoti daudzi ticīgie bija neapmierināti ar šīm reformām. Tie ticīgie, kuri nepiekrita reformām, ne tikai tām lietām, kas skāra ticības izpausmes formālās lietas, bet arī tam, ka tika sagrauta patriarha varas institūcija Pareizticīgajā Baznīcā, vajāšanu rezultātā apvienojās savā ticībā, izveidojot savu nošķirtu kopienu. Liela daļa no tiem, kas nepiekrita Baznīcas reformām, bija spiesti atstāt savas dzīvesvietas, jo gan Pareizticīgā Baznīca, gan arī Krievijas cara varas sistēma mēģināja šos cilvēkus fiziski iznīcināt. Liela daļa no t.d. vecās ticības piekritējiem, kuri netika nogalināti vajāšanās, bija spiesti atstāt arī Krievijas teritoriju.

Bija divi lielākie virzieni, kur devās vecticībnieki. Viens no virzieniem bija Sibīrija, otrs – Baltija. Sākot jau ar 17. gs. beigām Latvijas teritorijā, Latgalē, toreiz tā bija Polijas – Lietuvas valsts teritorija, radās pirmās vecticībnieku kopienas, kuras bēga no vajāšanām Krievijā un atrada patvērumu tieši mūsu teritorijā. Sākot jau ar 17. gs. beigām Latgales teritorijā ir pamazām izveidojušās vecticībnieku draudzes, vecticībnieku kopienas, kuras ļoti ātri un veiksmīgi iesakņojās Latvijas kultūrā, Latvijas sabiedrībā, un kļuva par neatņemamu Latvijas kultūras un reliģiskās telpas sastāvdaļu. Parasti ikdienas valodā vecticībniekus dēvē ne tikai par vecticībniekiem, vai staroveriem, dēvē par Latgales krieviem, vai par Latvijas krieviem. Ja analizē mūsdienu situāciju, var apgalvot, ka vecticībnieku kopiena ir viena no visintegrētākajām reliģiskajām un etniskajām grupām Latvijā.

Ar ko vecticībnieki atšķiras no pareizticības?

Illarions Ivanovs: Latvijas vecticībniekiem, viņus vēl dēvē par pomorciem – pomoras vecticībniekiem, viņi neatzīst pareizticīgo bīskapus un garīdzniekus. Baznīcas hierarhijas, kas raksturīga daudzām tradicionālajām konfesijām, arī Pareizticīgo Baznīcai, Latvijas vecticībniekiem nav to objektīvo iemeslu dēļ, kuri izveidojās pēc Krievijas Pareizticīgās Baznīcas sašķelšanās. Vecticībnieki uzskata, ka garīdzniecība pēc Krievijas Pareizticīgās Baznīcas sašķelšanās ir zaudējusi Dieva svētību un tagad radīt hierarhiju, bīskapus nav iespējams. Šo piespiedu apstākļu dēļ vecticībnieki ir bez garīdzniecības, bet Latvijas vecticībniekiem ir garīgie vadītāji. Tie izvēlēti no izglītotākiem, tikumīgākiem ticīgajiem, kuri veic dievkalpošanu, baznīcas dievkalpošanu, pieņem grēksūdzes, veic kristīšanu, apbedīšanu, visu, kas pienākas garīgajam vadītājam.

Ar ko atšķiras liturģija?

Protams, atšķirības ir, tāpēc, ka iztrūkstot priesterim, ir izmaiņas dievkalpojumos. Tāpēc nav garīdznieku lūgšanu, kuras bija līdz Pareizticīgā Baznīca sašķēlās. Taču tas notiek ne tāpēc, ka kāda daļa pareizticīgo krievu no tā atteicās, bet gan, tāpēc, ka šīs reformas uz to piespieda.

Latvijas vecticībnieki atzīst visus sakramentus, garīdzniecību un hierarhiju, taču pašiem tās nav šo apstākļu dēļ.

Tātad, kristības un pārējos sakramentus jūs atzīstat?

Jā, mums no visiem sakramentiem saglabājušies divi sakramenti – kristības un grēksūdze. Tie ir sakramenti, kurus veic garīgie tēvi. Tas nav vecticībnieku ievedums. Tas nāk no senajiem austrumu Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, tajā skaitā, krievu Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, kas atļauj veikt kristīšanu un grēksūdzi laicīgajam cilvēkam. Pirms sašķelšanās, senajā Pareizticīgajā Baznīcā, valsts ziemeļos, pomorjē tos atļāva, tāpēc, ka garīdznieku bija maz, bet cilvēkus vajadzēja kristīt. To varēja izdarīt arī laicīgais cilvēks. Lūk, šos pirmssašķelšanās noteikumus izmanto vecticībnieki savos šodienas dievkalpojumos.

Vai jums ir arī kaut kas līdzīgs mūsu izglītības iestādēm, kur iegūst teoloģisko izglītību?

Illarions Ivanovs: Jā, mums ir mācību iestādes. Protams, padomju laikā mācību iestāžu nebija. 1990. gadā tika atvērta Rīgas vecticībnieku Garīgā skola. Tā pastāvēja 3 – 4 gadus un sagatavoja vairākus garīgos vadītājus, apmēram pusotru desmitu. Tam bija ļoti labs rezultāts, jo iepriekšējā laikā bija notikusi paaudžu atraušanās no garīgās vadības. Arī šobrīd, var teikt, atjaunota garīgā izglītība Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcā Latvijā. 2006. gadā sāka darboties Grebenščikova Garīgā skola. Notiek sagatavošana divos virzienos – altāra kalpotāji, audzinātāji un ticības mācītāji. Protams, droši vien katras konfesijas mācību iestādēs ir savas īpatnības un specifika. Lūk, vecticībnieki tagad apmāca tādā veidā. Ir noticis jau pirmais izlaidums, gatavojas otrais izlaidums šajā mācību iestādē. Vecticībnieku jaunatne cenšas izglītoties un vispār to, kuri vēlas pievienoties vecticībnieku garīgām vērtībām un tradīcijām ir daudz.

Varbūt šeit var piebilst, ka bez šīm mācību iestādēm un Grebenščikova Garīgās skolas, daudzās lielās draudzēs ir svētdienas skolas gan pieaugušajiem, bet biežāk ir svētdienas skolas, kurās mācās bērni un jaunatne. Līdz Garīgās skolas atvēršanai līdzīgas svētdienas skolas, piemēram, Rēzeknes Vecticībnieku Kapsētas draudze svētdienas skolās gatavoja sev klēriķus, ar to sagatavodama dziedātājus, lasītājus, tos, kuri kalpo savās un citās draudzēs. Sagatavošana notika svētdienas skolās. Tā ir tāda pašdarbības forma. Grebenščikova Garīgā skola jau ir cita līmeņa mācību iestāde.

Tu jau nedaudz ieminējies par to, ka vecticībnieki ir viena no visvairāk integrētajām kopienām Latvijā. Kādas bija attiecības ar valsti agrāk un, kā ir šodien?

Inese Runce: Tas ir sarežģīts un komplicēts jautājums. Ja runājam par Latvijas valsts pieredzi, tad noteikti ir jāieskatās tajā pieredzē, kas veidojās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Krievijas impērijā attieksme pret vecticībniekiem vienmēr bija kā pret šķeltniekiem, tā tika uztverta kā krievu sabiedrības problēma, kas ir ne tikai Pareizticīgās baznīcas, bet visas Krievijas impērijas problēma. Tika izdoti diskriminējoši likumi. Protams, katram caram bija sava politika attiecībā pret vecticībniekiem.

Tik daudz, cik esmu pētījusi valsts un Baznīcas attiecības Latvijā, un konkrēti vecticībnieku kopienas attiecības ar valsti, ir jāuzsver, ka Latvijas valsts pieredzē, tās vienmēr ir bijušas balstītas uz savstarpēju uzticību, sapratni un cieņu vienam pret otru.

Latvijas vecticībnieki ir bijuši viena no lojālākajām sabiedrības daļām. Daudzi vecticībnieki, Latvijas valsts neatkarības tapšanas rītausmā piedalījās arī atbrīvošanas karā, cīņā par neatkarību. Ar simpātijām un uzticību vecticībnieki uzņēma neatkarīgas valsts dibināšanu un izmantoja savas kopienas attīstībai un uzplaukumam visas iespējas, ko piedāvāja jaunā Latvijas valsts vara, demokrātiskā sistēma. Tūlīt pēc kara, divdesmito gadu sākumā Latvijas valsts bija ļoti nabadzīga, valdībai naudas nebija tik daudz. Tad, kad Pagaidu valdība sāka kārtot visas reliģiskās dzīves puses juridiskos jautājumus, tad, protams, vecticībnieku jautājums un vecticībnieku kopienu īpatnības tika ņemtas vērā. Valsts deva naudu lūgšanu namu saglabāšanai, skolu dibināšanai Latgalē tajos apvidos, kur skolas pirms tam nebija. Šīs skolas tika dibinātas arī vecticībnieku apdzīvotajos ciemos. Jāsaka, ka līdz 1934. gadam, nav iespējams atrast sarežģījumu posmus valsts un vecticībnieku attiecībās Latvijā. Bet arī pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas un autoritāras sistēmas izveidošanas, lielos vilcienos nekas neizmainījās, izņemot to, ka tika likvidēta Vecticībnieku reliģisko draudžu Centrālā padome. Taču citādā veidā tas neietekmēja vecticībnieku kopienu un draudžu situāciju.

Kārlis Ulmanis bija sekulārs cilvēks, neskatoties uz to, ka viņš bija kristīts luterāņu baznīcā un oficiāli bija luterticīgs, taču viņš nebija reliģisks cilvēks. Ulmanim, kā sekulāram, turklāt, patriarhālam cilvēkam, bija dziļi simpātiskas vecticībnieku tradīcijas, viņu dzīves veids, tikumība, izveidotā vienotā kopienas sistēma, dziļā ticība un apolitiskums. Vecticībnieki nekad īpaši politiskos jautājumos neiesaistījās. Tā bija nerakstīta uzticība, kas bija vērojama tieši šajā laika posmā. Nepārprotiet, es neslavinu Kārli Ulmani, bet šis laiks arī daudzos mutvārdu vēstures avotos ļoti bieži saistās ar reliģiskās dzīves stabilitātes laiku. Ulmanis aizliedza visāda veida propagandu, aizliedza ateistiskus izdevumus. Līdz ar to, atmiņās par Kārļa Ulmaņa laiku ir saglabājusies dziļa pietāte, situācija šķita stabila, regulāri tika saņemta valsts finansiālā palīdzība, lai uzturētu lūgšanu namus un arī skolas. Pagājušā gadsimta divdesmitie, trīsdesmitie gadi kļuva par labu paraugu arī mūsdienu vecticībnieku kopienas sadarbībai ar valsti. Šī vēsturiskā atmiņa ir ļoti spēcīgi saglabājusies un dod jaunu atspērienu vecticībnieku draudzes un reliģiskās dzīves aktivitātes veicināšanai un tās piesaistei kultūrai, sabiedrībai un valstij.

Kādas šobrīd ir vecticībnieku attiecības gan ar Krievijas valsti, gan ar Maskavas patriarhātu?

Illarions Ivanovs: Vecticībnieki dzīvo Latvijā, šobrīd Eiropas Savienībā. Ir apmēram 100 000, daži saka, ka Latvijā ir vairāk, kā 100 000 vecticībnieku. Ir 70 draudzes. Veidojas jaunas vecticībnieku draudzes tur, kur agrāk tādu nebija, piemēram, Ventspilī, nesen Jūrmalā un Aizkrauklē. Draudzes apvieno garīgais centrs, kurš saucas Latvijas Vecticībnieku Latvijas Pomoras baznīca. Ir pieņemti Baznīcas Statūti. Starp citu, ir Latvijas Republikas likums, kurš saucas Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas likums. Tajā pašā laikā, atšķirībā no citām tradicionālajām konfesijām, mūsu draudzes ir pietiekami neatkarīgas, neskatoties uz to, ka tās ietilpst Baznīcā. Tā droši vien ir gadsimtu tradīcijas izpausme. Ir jautājums par to, kā izveidojās tāda vecticībnieku apvienība pēc sašķelšanās. Par nožēlu, tas nenotika, jo nācās izklīst uz dažādām pusēm, kā riņķi ūdenī, kad iemet akmeni. Tie, kuri nepieņēma reformas izklīda uz visām pusēm., gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, gan uz austrumiem, gan arī uz Baltijas novadu. Varbūt tāpēc vecticībniekiem nebija tāda apvienības centra. Tikai pēdējos gados sāk veidoties tādi centri.

Tāpēc es gribu teikt, ka ar Maskavas patriarhātu mums nav attiecību izņemot dažādas zinātniskas konferences, kuras veltītas kristīgiem tematiem, svētku apsveikumi. Taču vecticībnieki apsveic arī citu konfesiju pārstāvjus, gan Katoļu Baznīcas kardinālu, gan Luterāņu arhibīskapu. Tas ir normālas attiecības, kas iziet ārpus reliģijas rāmjiem. Kas attiecas uz reliģisko ticību, vecticībnieki ir ekumēnisma pretinieki. Tāpēc var redzēt, ka vecticībnieku pārstāvji ir klāt dievkalpojumā Doma baznīcā, taču ir tikai klāt, kā Latvijas pilsoņi, taču nepiedalās dievkalpojumā. Tas izceļas no mūsu ticības īpatnībām. No otras puses, jāatzīst tas, ko teica Ineses Runces kundze par attiecībām ar valsti, es tam pilnīgi piekrītu. Taču jāņem vērā, ka vecticībnieki ir krievu valodas un kultūras glabātāji, plaši izmanto Baznīcas slāvu valodu, jo dievkalpojumi mums notiek Baznīcas slāvu valodā. Reizēm vecticībniekus dēvē par senās svētās Krievzemes mantiniekiem. Tāpēc attieksme pret Krievijas vēsturi ir vecticībnieku apziņas neatņemama sastāvdaļa.

Tajā pašā laikā pēcreformu periods, kurš bija saistīts ar vajāšanām, protams, atstāja tādu nepatīkamu iespaidu, pirmkārt, pret Baznīcas varām. Vecticībnieku pozīcija, acīmredzot ir sarežģīta. No vienas puses, Latvija ir dzimtene, zeme, kura viņus pieņēmusi. No otras puses, viņiem, protams, nav vienaldzīgs tas, kas notiek Krievijā, pat šodienas Krievijā.

Vecticībnieki ar politiku pārāk neaizraujas, tajā pašā laikā, protams, gribētu, lai mūsu dzimtenei Latvijai būtu labas attiecības ar mūsu senču tēvzemi Krieviju. Tāpēc ir sāpīgi par visu, gan par dzimteni, gan tēvzemi.

Inese Runce: Jau pagājušā gada vasarā mēs, Filozofijas socioloģijas institūts un Latvijas Vecticībnieku biedrība strādājām ar projektu, kas ilga vairāku mēnešu garumā un tika finansiāli atbalstīts no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumentu ietvaros un arī, no Latvijas valsts un no Sabiedrības integrācijas fonda.

Projekta ietvaros mums bija iespēja izstrādāt un publicēt pirmo grāmatu par Rīgas Grebenščikova kopienas vēsturi, jo šajā gadā Rīgas Grebenščikova kopiena svin 250 gadu jubileju. Šī grāmata ir pirmais apkopojums par kopienas vēsturi latviešu, krievu un, arī angļu valodā. Bagātīgi ilustrēta, ļoti skaistā, vecticībnieku tradīcijā veidotā dizainā. Tur iespējams mazliet ieskatīties vispārējā vecticībnieku vēsturē, konkrēti, Latvijas vecticībnieku vēsturē, pārejot uz Rīgas Grebenščikova kopienas vēsturi.

Ir iznācis arī fotoalbums par Grebenščikova kopienas draudzes vēsturi ar ļoti bagātīgu vizuālu materiālu un īsu aprakstu četrās valodās.

Aigars Brikmanis

Scroll To Top