Jāņu ugunskurs – kā slavas himna “Benedictus”

Katoliskā Baznīca nenoliedz tautisku Jāņu svinēšanu ar tautas dziesmām, bet aicina 24. jūnijā ticīgos apmeklēt dievkalpojumu un svinību laikā izvairīties no okultām, ezotēriskām darbībām, ievērot mērenību alkohola lietošanā un atcerēties, ka arī šo svētku laikā 10 Dieva baušļi un tikumības un morāles normas nav atceltas.
„Katoliskā Baznīca jau no pirmajiem gadsimtiem 24. jūnijā svin svētā Jāņa Kristītāja, Jēzus Kristus priekšvēstneša, dzimšanas dienu,” skaidro priesteris Ilmārs Tolstovs. „Ņemot vērā, ka Jūdu tradīcijā svētku diena sākās ar iepriekšējās dienas vakaru jeb pirmās zvaigznes parādīšanos, arī Baznīcā svētku svinības iesākās iepriekšējās dienas vakarā, līdzīgi kā Kristus Dzimšanas svētkos, Lieldienās, Visu svēto dienā. Savukārt senie latvieši pirms kristietības ienākšanas Jāņu dienu nesvinēja, bet svinēja Vasaras saulgriežus jeb gada īsāko nakti, kura šogad iekrīt 21. jūnijā. Kad 13. gadsimta beigās notika Latvijas kristianizācija, abi svētki saplūda un saulgriežu svinības tika “apvienotas” ar svētā Jāņa Kristītāja vigīlijas atzīmēšanu tautiskā garā, pie ugunskuriem u.tml. Starp citu, valodnieciski vārds Jānis ir senebreju izcelsmes vārds, kas nozīmē – Dievs ir žēlīgs.”

Kas ir tautas tradīcijas? 1946. gadā trimdā publicētajā Arvīda Dravnieka grāmatā „Latviešu literatūras vēsture” var lasīt: „Tās ir sacerējušas atsevišķas personas, tomēr tālāk izplatīja un pārveidoja visa tauta. Tautas vairākumam bija dota iespēja pieņemt un uzglabāt to, kas atbilst tautas garam, un nodot aizmirstībai to, kas nesaskan ar tautas dzīves izjūtu un uztveri. To apzinādamies, mēs tagad varam sacīt, ka tautas tradīcijās izpaužas tautas gars un dzīves gudrība. Pēc tautas tradīcijām var spriest par pašu tautu, kā tā ir skatījusies uz dzīvi un tās parādībām.”
Dr. hist. eccl. priesteris Andris Priede norāda, ka lielākā daļa tautas tradīciju ir veidojušās nevis aizvēsturiskā kultūras slānī, bet gan 14. – 15. gs. „Tā ir fantastiska Livonijas laika kristīgās domas simbioze ar etnogrāfiskajiem izteiksmes līdzekļiem, jo lielākajā tautas dziesmu tradīciju vairākumā mēs nevaram atrast neko citu kā to pašu kristīgo ētiku, ko sludināja mūsu pirmie misionāri,” saka A. Priede. „Nevajag aizmirst, ka tikai 19. – 20. gs. mijā etnogrāfiskā tautas tradīcija tika mākslīgi nodalīta no kristīgās tradīcijas. To nošķiršana sākotnēji bija mūsu folkloristu, bet pēc tam apzināti dievturiem simpatizējošu, kristietībai nelabvēlīgu aprindu darbs. Ierindas latvietim ar to problēmu nebija.”
Piemēram, Jāņu ugunskurs – to svinēja 14., 15. un 16. gs., un nevienam tas neradīja problēmas. Tā bija kā slavas himna „Benedictus”: „Mūs ir apmeklējis Auseklis no augšienes…” Tas taču ir skaists tautisks veids, kā šo slavas himnu par Jāņa Kristītāja piedzimšanu vizualizēt! Problēma radīsies tad, ja mēs šim Jāņu ugunskuram, dejām, rotaļām, lēkšanai pār ugunskuru, kalmju cīņām vai vainaga mešanai upē vai ozolā ar nolūku piešķirsim antikristīgu vai pagānisku interpretāciju. Bet tā jau ir katras personas privātā izvēle un pie tā pats ugunskurs un Jāņu vainags nepavisam nav vainīgs.”
Gada īsāko nakti kristīgā garā piedāvā pavadīt dažādas draudzes un kopienas. Piemēram, Priedainē jau otro gadu notiks svētā Franciska draugu „Telšu dienas”, ko rīko tēvi kapucīni un māsas kalpones. Ar „Telšu dienu” programmu var iepazīties mājas lapā www.kalpones.lv.
LRKB IC
 

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti