Now Reading
“Neapslāpējiet Svēto Garu!”

“Neapslāpējiet Svēto Garu!”

Tuvojoties Vasarsvētkiem, publicējam fragmentu no grāmatas „Neapslāpējiet Svēto Garu!”, ko nesen laidusi klajā izdevniecība „Dzīvības straumes”  Grāmatā apkopoti tēva Rufusa Pereiras, tēva Mariana Pjatkoska, Nellijas Asteli Idalgo, Žana Plijā un citu autoru raksti par Svēto Garu, kā arī lūgšanas Svētajam Garam. 

Svētie Raksti Radīšanas grāmatā mums atklāj, ka Svētais Gars bija klātesošs pasaules radīšanā un darīja auglīgus ūdeņus, pār kuriem tas bija. Vecajā Derībā mēs varam arī lasīt, kā Gars piepildīja Mozu un praviešus un kā Svētais Gars runāja caur Dāvidu un lika viņa mutē psalmu vārdus. Jaunajā Derībā savukārt lasām, kā Svētais Gars nāca pār Jaunavu Mariju, kad viņa ieņēma Dieva Dēlu, lasām arī to, kā Svētais Gars nolaidās pār Jēzu Viņa kristību brīdī, un to, kā Svētais Gars nāca pār Apustuļiem Vasarsvētku dienā. Bībeli lasot, saprotam, ka Svētais Gars ir klātesošs visā pestīšanas vēsturē.
Lai labāk saprastu Svētā Gara lomu svētās Trīsvienības dzīvē, lietosim šādu līdzību. Dievs Tēvs ir kā mākslinieks, kā gleznotājs vai skulptors, kas vēlas uzgleznot gleznu vai izveidot skulptūru. Dievs rada visu esošo, pasauli, kosmosu, bet, lai gleznotu vai veidotu, mākslinieks ņem modeli, radīšanas ideju, kuru ir iedvesmots realizēt. Modelis, radošā ideja, pēc kuras mēs esam veidoti, ir Dēls. Bet nepietiek vien ar ideju, kas ir mūsu galvā vai garā, un ar modeli, kurš ir mākslinieka priekšā, vajag ņemt arī otu vai cirtni, vajag krāsas un pacietīgi darīt darbu. Svētais Gars ir kā rokas un cirtnis, kā ota, ar kurām Dievs ar mīlestību veido savu mākslas darbu, bet radība nav tikai inerta statuja vai glezna, tā ir dzīva, un Svētais Gars mūs ne tikai veido, bet arī vada un dzīvina, un liek darboties tiem, ko Dievs vēlas izveidot pēc sava Dēla līdzības. Kristietis, Svētā Gara vadīts, kļūst arvien tuvāks Kristum, vairāk līdzīgs Kungam. Tuvojoties Dēlam, mēs tuvojamies Tēvam, jo Tēvs ir šī ceļojuma mērķis, kas iesākas mūsu kristībā un turpināsies līdz laiku beigām.
Svētais Gars ir klātesošs visās kristieša garīgās dzīves norisēs, tam ir liela nozīme lūgšanā. Svētais Gars dāvā Dieva mīlestības pieredzi, dod septiņas Svētā Gara dāvanas un dara, ka dvēsele nes Svētā Gara augļus. Svētā Gara loma ir noteicošā kristīgajā atklāsmē, tās saņemšanā un izpratnē. Svētais Gars palīdz Dieva gudrības iemantošanā. Svētais Gars skaidro Svētos Rakstus, ļauj saprast Rakstu būtību. Apustulis Pāvils nosauc Svēto Garu par apsolījuma, adopcijas, Kristus, Kunga un Dieva Garu. Jēzus Svēto Garu raksturo kā mierinātāju un aizstāvi. Apustulis Jānis runā par Svēto Garu kā patiesības Garu. Svētais Gars ielej Dieva mīlestību mūsu sirdīs kopā ar Dievišķajiem tikumiem. Svētais Gars ir augšāmcelšanās spēka Gars. Apustulis Pāvils nosauc arī harizmas, kuras dāvina Svētais Gars, lai caur tām tiktu celta Baznīca, un piekodina: neapslāpējiet Garu.
Svētais Gars parādās Vasarsvētkos vēja veidā, jo Viņš ir Dieva dzīvības dvesma. Svētais Gars parādās arī uguns veidā tāpēc, ka tas aizdedz mūsu sirdis mīlestībā uz Dievu. Kristību sakramentā Svētais Gars darbojas caur ūdeni. Euharistijā mēs piesaucam Svēto Garu pār maizi un vīnu, lai tas pārveido šīs upurdāvanas par Kristus miesu un asinīm. Iestiprināšanas sakramentā lūdzam nostiprināt mūsos Svētā Gara dāvanas, slimnieku sakramentā un grēksūdzē lūdzam, lai Gars dziedina mūsu miesu un dvēseli. Caur Baznīcas sakramentālo dzīvi Svētais Gars mūs pārveido un māca mums dzīvot, kā dzīvo Kristus, darboties un realizēt mūsu līdzību Kristum.
Svētais Gars darbojas caur sakramentiem kristīgajā kopienā, draudzē, Baznīcā. Baznīca tiek nemitīgi Gara dzīvināta, jo Svētais Gars ir tās dzīvības elpa. Baznīca ir garīga sapulcēšanās Kristus miesā, lai realizētu Kristus pilnību, kā to saka apustulis Pāvils. Kristus miesas inkarnācija turpinās mūsos, kas esam Viņa miesas locekļi. Svētais Gars vada un dod katram aicinājumu Kristus miesā un palīdz to īstenot kalpošanā. Svētais Gars ir dzīvinošais spēks, kas mūs vada, personīgs spēks, mīlestības spēks, kas mūs caurstrāvo un realizē mūsos Dieva klātbūtni.
Jaunās Derības pamatā ir Dieva pieredze Garā, kuru saņem mācekļi, sastopoties ar Kristu, šī pieredze turpinās Vasarsvētku notikumos. Svētais Gars atnes patiesu atgriešanos no grēkiem, kas ir jauna garīga dzīve Kristū, un šī pieredze, kas tiek tālāknodota kopš Kristus laikiem, ir dzīva arī mūsdienās kristiešu kopienās.
Jebkurā reliģiskā tradīcijā ieejot, nepieciešama rituāla pieeja. Ja vēlies pieņemt jūdaismu, nepieciešams apgraizīties. Ja vēlies pievērsties hinduismam, vajadzēs iepazīt indiešu kultūru. Savukārt, kad Apustuļi saņēma Svēto Garu, viņi varēja nodot tālāk un likt sadzirdēt viņu aramiešu valodā izteiktos vārdus visām tautām. Tādējādi Svētais Gars atnesa un piepildīja kaut ko pilnīgi jaunu. Jēzus mācekļi kļuva ne tikai labi reliģiskās tradīcijas pildītāji, bet Svētajā Garā spēja nodot tālāk savu garīgo pieredzi, kas nav tieši saistīta ar rituāliem, tradīcijām, noteikumiem un baušļiem. Kristietībā ir spēks, caur kuru var tikt nodota tālāk ticība no cilvēka uz cilvēku, un tas ir Svētā Gara spēks, un tā ir jauna iespēja reliģijas pārmantojamībai. Svētais Gars var aizskart to sirdis, kam tiek sludināts, gluži kā mēs to lasām Apustuļu darbos, kad Gars izlējās pār Kornēlija namu, pār viņa ģimeni un tuviniekiem.
Visa cilvēce Vasarsvētkos saņēma universālu mācību programmu. Ja Dievs grib mums kaut ko pasludināt, nav vairs valodas un kultūras barjeras, jo ir viens Gars, un „nav vairs ne jūda, ne grieķa”, jo ticības tālāknodošana notiek kultūras iekšienē, kad kārtība nav ārēji uzspiesta un noteiktās tradīcijās vai valodās, tā nāk no Gara, no iekšienes. Kristietība piedāvā jaunu modeli reliģijas iepazīšanai un pārmantojamībai nevis pēc ārējās formas, bet gan Svētajā Garā, kas spēj daudzveidībā radīt vienotību.

Pr. Māris Ozoliņš
Scroll To Top