Now Reading
“Mēs esam, lai būtu…”

“Mēs esam, lai būtu…”

Otrdien, 1.novembrī, Rīgas Dzemdību namā notika apvienības ģimeņu atbalstam „ Baltā zvaigzne” ar Rīgas domes atbalstu realizētā projekta „Cerību zvaigzne” seminārs „ Mēs esam, lai būtu…”
Seminārā piedalījās ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, kā arī ģimenes, kuras ir zaudējušas bērniņu. Kā pastāstīja viena no projekta ekspertēm, psiholoģe Diāna Staņko, projekta mērķis bija veidot atbalsta grupas šiem vecākiem, lai viņi varētu tikties, runāt par savām sāpēm, kā arī kopīgi apspriest iespējas šo ģimeņu situācijas uzlabošanai. Projekts ar minēto semināru ir noslēdzies, tomēr D. Staņko uzsver, ka mērķis nebija tikai šai īsajā laikā palīdzēt atbalsta grupās esošajiem vecākiem. Plānots, ka arī turpmāk šie vecāki varētu tikties un arī paši organizēt līdzīgas atbalsta grupas citām ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām.

Semināra laikā projekta pārstāvji stāstīja par to, cik ļoti ikvienam bērnam nepieciešama mīlestība, kā arī cieņa pret viņu. Tas nekas, ja bērns ir ar īpašām vajadzībām, vienalga viņš ir personība, sacīja fizioterapeite Klaudija Hēla. Viņa uzsvēra, ka saviem bērniem mēs esam tikai pavadoņi, taču bieži to nesaprotam un vēlamies valdīt pār savu bērnu dzīvi, pieņemt lēmumus viņu vietā, nedomājot par to, kas ir nepieciešams bērnam, nejautājot to viņam. Īpaši tas notiek gadījumā, ja bērnam ir īpašas vajadzības. Tad var šķist, ka viņš pats neko savā vietā nevar nolemt. Tomēr tas ir maldīgs uzskats un atliek vien veltīt vairāk laika un uzmanības, lai mīlestībā izprastu arī šo cilvēku.
D. Staņko turpināja iesākto, stāstot, ko sagaida vecāki, kuri bērniņu ir zaudējuši vai arī savā ģimenē audzina bērnu ar īpašām vajadzībām. Nereti sabiedrība ir neiejūtīga un cilvēki neprot vai nezina, ko sacīt zaudējuma brīdī, sāpēs. Tādos brīžos ir svarīgi izturēties ar cieņu, nevis mācīt vai kritizēt, jāļauj šiem vecākiem runāt, bet padomi jādod tikai tad, ja to lūdz vecāki.
Par pieredzi darbā ar vecākiem un viņu bērniem pastāstīja Velku biedrības pārstāve Liāna Velka. Biedrība jau 20 gadus Latvijā tiekas un palīdz ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Pārsvarā tiek rīkotas atbalsta grupas, nometnes, sniegta palīdzība, nogādājot īpašā autobusiņā bērnus uz skolu.
Aizkustinošākais semināra brīdis bija pēdējā pusstunda, kad par savām sāpēm, cerībām, izjūtām un pieredzi runāja mammas un tēti, kuri paši saskārušies ar bērna zaudējumu vai arī ikdienā palīdz saviem īpašajiem bērniem. Vecāki atzina, ka atbalsta grupu tikšanās reizēs nācies atzīt daudzas lietas, izsāpēt tās vēlreiz, mācīties ar tām sadzīvot, jo bērns ar īpašām vajadzībām prasa īpašu uzmanību, papildu laiku un aprūpi.
Vecāki arī sacīja, ka pēc projekta ir guvuši atziņu – viņi nav vieni, līdzās ir cilvēki, kas sadzīvo ar līdzīgām sāpēm, kā arī ir tie, kas vēlas palīdzēt. Jau K. Hēla semināra sākumā stāstīja, ka bieži vien vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, mediķi atņem cerību, sakot, ka bērns nekad nemainīsies, ka nav vērts viņa dēļ plūlēties, ka viņš tāpat neko nesaprot. Tai pat laikā projektā iesaistītie vecāki aicināja sabiedrību neatņemt viņiem cerību un ļaut dzīvot ar domu, ka rīt viņu bērns atkal viņiem uzsmaidīs.
Projektā iesaistītie eksperti un vecāki ir sagatavojuši aŗi īpašas vadlīnijas, kuras plāno iesniegt Rīgas domē. Tajās ir vairāki ieteikumi, lai uzlabotu šo ģimeņu stāvokli sabiedrībā.
Ilze Mežniece, foto: Aigars Brikmanis

Scroll To Top