Now Reading
Arhibīskaps saņēmis titulu „2011. gada Eiropas Cilvēks Latvijā (papildināts)

Arhibīskaps saņēmis titulu „2011. gada Eiropas Cilvēks Latvijā (papildināts)

Sabiedriskā balsojumā par „2011. gada Eiropas Cilvēku Latvijā” visvairāk balsu saņēmis Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Balsojumu jau četrpadsmito gadu pēc kārtas rīko Eiropas Kustība Latvijā.

Prof. Skaidrīte Lasmane, LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, laudātora uzrunā par 2011. gada Eiropas Cilvēku Latvijā: “Z. Stankeviča atbilstību augstajam 2011. gada Eiropas cilvēka titulam apliecina gan viņa daudzpusīgā izglītība, gan domāšanas plašums, atvērtība un atbildīgums. Viņam piemīt spēja iedrošināt pilnveidot sevi un mainīt sabiedrību atbilstoši Eiropas augstajām intelektuālajām un morālajām pamatvērtībām.”

Balsotāji, izvirzot Zbigņevu Stankeviču 2011. gada Eiropas Cilvēka Latvijā titulam, raksta:

·„Ar savu eiropeisko stāju un attieksmi devis atsvaidzinoši dzidru, mūsdienīgu un vienlaikus dziļu atspērienu baznīcai, ticīgajiem un sabiedrībai kopumā.”

·„Laikmetīgs Baznīcas vadītājs, kura darbība veicina pozitīvu procesu norisi, sadraudzību konfesiju vidū, dara sabiedrību saliedētāku.”

·„Šis cilvēks ir patiess, runā patiesi un dara patiesi. Viņš ir gudrs un ar labu sirdi, prot uzrunāt visdažādākos laikabiedrus!”

Balsotāji šogad Gada Eiropas Cilvēka Latvijā titulam izvirzīja vairāk nekā 35 kandidātus, kas katrs savā veidā pagājušā gadā izcēlušies un devuši savu artavu eiropeisku ideju un vērtību veicināšanā. Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš atzīst: „Interesanti, ka uz krīzes beigu pusi saņemti īpaši daudz balsojumi par cilvēkiem, kas nav saistīti ar politiku, tomēr devuši lielu ieguldījumu Latvijas integrācijā Eiropā un Eiropas integrāciā Latvijā. Nenoliedzami katrs no izvirzītajiem kandidātiem būtu pelnījis plašāku sabiedrības atzinumu par paveikto.”

Balsošana par Gada Eiropas Cilvēku tiek rīkota jau četrpadsmito reizi. Pasākuma mērķis ir godināt cilvēku, kurš, pēc sabiedrības domām, ar saviem darbiem aizvadītajā gadā visvairāk ir veicinājis Latvijas integrāciju Eiropā un Eiropas integrāciju Latvijā.

Pasākumu organizē Eiropas Kustība Latvijā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecībai Latvijā atbalstu.

www.eiropaskustiba.lv

Attēlos: (no kreisās): 1. rindā: 1. EKL prezidents Andris Gobiņš, Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs un prof. Skaidrīte Lasmane; 2. dziedātājs Lauris Reiniks, Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs un prof. Skaidrīte Lasmane; 3. EKL prezidents  Andris Gobiņš, 2010. gada titula ieguvējs Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieks Ilmārs Poikāns un Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs; 2. rindā: 1. prof. Skaidrīte Lasmane; 2. Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs; 3. EKL prezidents Andris Gobiņš. 

Foto: EKL, pr. Ilmārs Tolstovs

Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna „Eiropas gada cilvēks Latvijā” apbalvošanas ceremonijā 2011.gada 29.decembrī

Godātie klātesošie un klātesošās,

Kad uzzināju, ka esmu viens no gada Eiropas cilvēka kandidātiem, man bija liels pārsteigums. Bet tas man ir arī prieks – jo varēju iepazīt, kā mani redz no malas. Laudācijas runu klausījos ar ziņkārību, tas bija intriģējoši.

Bet tas, ko man gribētos pateikt, patiesībā, uzstādīt jautājumu – kas tad ir Eiropas kodols, kas ir pats vērtīgākais Eiropā šodien? Kas no Eiropas vērtībām šodien ir pats aktuālākais? Kad es par to domāju, man apziņā parādījās viens ļoti īss vārds – tā ir cieņa, cilvēka cieņa. Mēģinot noskenēt trīs (prof. Skaidrītes Lasmanes uzrunā pieminētos) Eiropas stūrakmeņus, neatrodu tur šo jēdzienu. Tas paradījās vēlāk un var atsevišķi papētīt, kā tas radās un iesakņojās. Bet atskārta par cilvēka personai pienākošos cieņu – tas ir kaut kas tāds, kas ir raksturīgs tikai Eiropai un kas izplatījās no Eiropas pa visu pasauli. Šī cilvēka cieņa okupācijas laikā ir bijusi stipri sabradāta un diemžēl arī šodien ir ievainota caur to, ka cilvēka garīgā dimensija netiek augstu vērtēta.

Šobrīd notiek cīņa par Eiropas dvēseli. Jā, tiek diskutēts par krīzi – bet kā te pirms pasākuma runājām – mēs jau redzam tikai aisberga redzamo daļu. Ekonomiskā krīze ir tikai sekas morālai un garīgai krīzei, kas ir pašos pamatos. Šī brīža Eiropas un arī Latvijas lielākā problēma ir tas, ka nav sabalansēts garīgais ar materiālo. Esmu par to jau iepriekš runājis – cilvēkam ir trīs vajadzību līmeņi: materiālās jeb miesīgās vajadzības, tad dvēseliskās jeb psiholoģiskās, kuras pamatā apmierina kultūra, bet ir arī gara līmenis. Ja Viduslaikos tika mēģināts uzspiest, ka, lūk, garīgais ir galvenais, un miesa tika slāpēta, tad šodien tas ir kājām gaisā. Šodien valda miesa un zemākās dvēseliskās vajadzības – ambīcijas, varaskāre, naudaskāre. Un faktors, kas to spēj ierobežot, ielikt kaut kādos normālos rāmjos, ir garīgās vērtības, cilvēka dziļākais kodols, kurā mājo Dievs. No turienes nāk gara spēks, nāk idejas, par kurām Jūs (vēršoties pie 2010. gada Eiropas cilvēka Ilmāra Poikāna jeb Neo, kas savā uzrunā teica, ka gudri cilvēki runā par idejām, vidēji gudri par notikumiem, bet vismazāk gudrie – par citiem cilvēkiem) runājāt, ka tie cilvēki, kas ir gudri, runā par idejām.

Man gandrīz vai gribētos, lai šis Jūsu teiktais – ja tas ietilpst 140 zīmēs – aiziet sociālajos tīklos, tas ir ļoti spēcīgs. Jo, ja mēs paskatāmies, kas notiek interneta komentāros, – jā, ir argumentēti un labi komentāri arī, bet tas ir nospiedošais mazākums. Pamatā ir tādi komentāri, kuros nevis runā par lietu, bet kuros mazvērtības kompleksu nomākti cilvēki bez argumentācijas izgāž savu žulti, savas emocijas. Es aicinu – ja jau komentē, tad lai komentē argumentēti, balstoties uz prātu, un emocijas ieliek kaut kādos rāmjos, nevis balstās uz stereotipiem, kas nāk no Padomju laikiem vai vēl no kaut kurienes, vai no cilvēka ievainojumiem. Es domāju, tas ir liels izaicinājums – attīrīt interneta vidi no tāda veida komentāriem un padarīt to racionālu.

Protams, tas ir aktuāli ne tikai interneta vidē, bet arī politiskajā vidē, kad notiek diskusijas starp partijām, kad notiek diskusijas starp finansu grupējumiem, jeb kad tiek risinātas jebkādas problēmas.

Mēs atgriežamies pie cieņas. Tiek mēģināts iznīcināt pretinieku, neatdalot viņa darbus no personas. Tas ir liels izaicinājums – iemācīties nokritizēt vienu vai otru cilvēka soli, kļūdu vai nodarījumu, neiznīcinot pašu cilvēku. Tur vajadzīgs mazliet prāts, kaut kāds līmenis. Es domāju, mūsu sabiedrībā ir liels potenciāls un mēs to spējām. Tomēr mums, kā saka, ir jāsaliek galvas kopā, ir jāuzstāda diagnoze, jākonstatē problēma un tad jāmēģina to risināt. Viens cilvēks to nevar izdarīt. Tāpēc es jūs aicinu – saliksim galvas kopā un mēģināsim atveseļot interneta vidi, un arī VIPu savstarpējās komunikācijas vidi. Diskutēsim argumentēti, pēc būtības, nevis izgāžot žulti!

Vienā brīdī redzēju, ka cilvēkus uzrunā tas, ka aicinu: nevis gremdēsim viens otru, bet mēģināsim viens otru pacelt. Mūsos ir tādi mehānismi, ka, redzot otru rāpjamies augšā, pirmais, ko dara – norauj viņu lejā. Pats nerāpjas un rauj arī otru lejā. Palīdzēsim, pieliksim roku vai plecu, lai viņš tiek uz augšu, jo ar to arī mēs pacelsimies uz augšu. Rainis ir teicis: „Pacel citu un tu celsies pats.” Viņš zināja, ko saka. Savstarpējā cieņa ir ārkārtīgi svarīga. Cilvēks ir neizmērojama vērtība neatkarīgi no dzimuma, orientācijas, valodas, izglītības līmeņa vai konta stāvokļa.

Un pēdējais, ko man gribējās teikt – uz kā tā cieņa ir balstīta, no kurienes tā nāk? Protams, mēs varam to apcerēt filozofiski un racionāli, tomēr galējais pamats, no kurienes cieņa nāk un kur rod reālu balstu, ir atskārta, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Un tas viņu kvalitatīvi atšķir no visām pārējām radībām un visas pārējās pasaules. Lūk, šeit mēs atgriežamies pie garīgo vērtību nepieciešamības un prioritātes. Un Eiropas tālākais liktenis ir atkarīgs no tā, vai tā spēs atgūt līdzsvaru starp garīgo, dvēselisko un materiālo dimensiju. Jo šobrīd kuģis ir ļoti nosvēries; ir milzīga sānsvere un sūce. Es domāju, ja mēs apzināmies, kas notiek, tad mēs arī spēsim kaut ko lietas labā darīt. Es aicinu jūs nākt talkā un strādāt pie tā, lai kopīgiem spēkiem izlīdzinātu Eiropas kuģa gaitu.

Sagatavoja: LRKB IC


Laudatio
runa sakarā ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa – metropolīta, teoloģijas doktora Zbigņeva Stankeviča izvirzīšanu 2011. gada Eiropas cilvēka titulam

Godātais Eiropas kustības Latvijā prezidenta kungs! Cienījamie 2011.gada Eiropas cilvēka titulēšanas svinību dalībnieki!

Atļausiet izteikt pateicību Eiropas kustībai Latvijā, tās prezidentam Andrim Gobiņa kungam un pasākuma atbalstītājiem – Eiropas Komisijas pārstāvniecībai Latvijā par jau 14. reizi organizēto Eiropas cilvēka demokrātisku izvēli un godināšanu. Šajos 14 gados vairākuma lēmums bijis par labu samērā ierobežotam profesiju lokam. Līdzšinējā izvēle attiecināma uz sešiem politiķiem, ieskaitot eksprezidenti Vairu Vīķi- Freibergu, uz diviem populārās kultūras – Eirovīzijas panākumu cilvēkiem – Renāru Kauperu un Mariju Naumovu, vienu sportistu, diviem ar zinātni saistītiem cilvēkiem, diviem žurnālistiem. Šogad pirmais gadījums 14 gadu vēsturē, kad Eiropas cilvēku titulam pievienota Romas Katoļu Baznīcas vadītāja Latvijā, Rīgas arhibīskapa- metropolīta, teoloģijas doktora Zbigņeva Stankeviča kandidatūra. 

Kā izskaidrojams atbalsts pārpraktiskas sfēras cilvēkam laikā, kad politikā, mediju un ikdienišķajā domāšanā dominē finanses, ekonomika, patērnieciskās vēlmes, nevis absolūtās vai universālās vērtības, ko pārstāv Zbigņevs Stankeviča kungs. Kādi ir tie iemesli, kas demokrātiskā Eiropas cilvēka izvēlē veduši pie katoļu Baznīcas vadītāja nominācijas Eiropas cilvēka godpilnajam titulam? Lai atbildētu uz abiem būtiskajiem jautājumiem, nedaudz pakavēsimies pie arhibīskapa-metropolīta patības Eiropas ideju un vērtību kontekstā.

Franču rakstnieks Pols Valerī (Paul Valery, 1871-1945) kopā ar citiem domātājiem pagājušā gadsimta sākumā nosaucis labi zināmos trīs Eiropas vērtību laukus. Pirmkārt, viņš minējis grieķu ģeometriju un filozofiju, kas ierosinājusi un iedibinājusi Eiropas racionālismu, otrkārt – Romiešu tiesības, kuras kopā ar Francijas 18. gadsimta revolūciju nostiprinājušas cilvēktiesību taisnīgumu, treškārt, Kristus mācību, kas iedibinājusi atbildīgu individuālismu. Visas trīs vērtības var pakļaut skepticismam un varbūt atrast mūsdienīgākus orientierus, kas nebūs ne tik vienkārši, ne nepretrunīgi, taču grūti atrast aptverošāku Eiropas vērtību karti par šiem trim laukiem – intelektu, tiesībām un cilvēka cieņas un atbildīgas brīvības aizstāvību.

Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps iekļaujas Eiropas pamatvērtību laukā gan ar savu racionālo moderno automatizēto vadības sistēmu inženiera izglītību, gan ar Ļubļinas un Romas Laterāna universitātes diplomiem un doktora grādu. Laterāna universitātē 2008. gadā aizstāvētajā teoloģijas doktora darbā viņš pats centies izprast mūsdienu Eiropas apziņas stāvokli. Atšķirībā no vairākiem Rietumeiropas postmodernā laikmeta intelektuāļiem ar viņu galēji kritisko attieksmi pret 20. gadsimta uzskatiem un norisēm, Zbigņevs Stankevičs, analizēdams vācu teologu un reliģijas filozofu Bernhardu Velti (Welte, 1906-1983), doktora darbā meklējis veidu, kā rast jaunu, mūsdienīgu reliģisko un garīgo pieredzi vispār, kā savienot pasaulīgi eksistenciālo īstenību ar kristīgo atklāsmi. Neatzīstot un noraidot vienpusīgu prāta aprēķinātspēju un nekļūdīgu paredzētspēju, piedāvāta laikmetam atbilstoša prāta un ticības savienība. Apgaismes radītā plaisa starp ticību un prātu pārvarama, rodot līdzsvaru, nevis atzīstot vienas vai otras puses pārākumu vai totalitārismu. Zinātnes un tehnikas racionālisms papildināms ar jēgas orientieriem. Nemitīgos meklējumos, kas tik raksturīgi diplomēta inženiera un Baznīcas vadītāja dzīves neparastajā salikumā, atzīts dialogs starp intelektu un atklāsmi līdzīgi, kā to produktīvi pirms vairāk nekā 1500 gadiem, 4- 5. gadsimta mijā domājis cits bīskaps – Hiponas kristietis Aurēlijs Augustīns jeb svētais Augustīns. Tolaik, tajā tālajā laikā erudītajam baznīctēvam kopā ar līdzīgi domājošiem izdevās iedzīvināt kristīgo ticību tālaika Eiropas kultūrā. To, ko no jauna 21. gadsimta Eiropā ar tās labklājību un relatīvismu izdosies iedzīvināt Latvijas arhibīskapam, pierādīs laiks.

Pārlasot Zbigņeva Stankeviča kunga intervijas un uzrunas, nākas atzīt rāmu un pārdomātu attieksmi pret savu 2010. gadā iegūto augsto amatu. Tūlīt pēc ievadīšanas Rīgas arhibīskapa – metropolīta postenī 2010. gada augustā kādā intervijā raksturots atbildīgais misijas ceļš jeb metode, kā rezultatīvāk pildīt atbildīgo pienākumu. No atturīgi formulētās pieejas būtu ko mācīties vairākiem mūsdienu politiķiem un jaunajiem ministriem: nesākt drudžaini reformēt un mainīt visu pēc kārtas, steigā un kā pagadās, bet vispirms saprast to, kas notiek, un tikai tad nospraust virzienu, kur cērtama stiga, lai misija, ko piešķir augstais amats, īstenotos rezultatīvi.

Īstenojot pirmo soli- notiekošā izpratni, rasta precīza mūsdienu cilvēka un sabiedrības diagnoze. Tajā iekļauta, pirmkārt, apjauta par patērnieciskuma vēlmju un kaislību apjomīgo stihiju un, otrkārt, uzsvērta plaši izplatītā tieksme sasniegt savu individuālo, bieži savtīgo rezultātu viegli, bez īpašas piepūles. Pašsaprotami, ka materiālo vēlmju ielenkumā novārtā atstātas garīgās vērtības, tāpēc par savu misiju atzīta garīgo vērtību aizstāvība un to nozīmes atjauninājums. Šajā sakarā Zbigņevs Stankevičs vienā no runām metaforiski uzsvēris divus uzdevumus – pārkausēt un attīrīt. Pārkausēt tukšu godkāri, patmīlību un kaislību sārņus, attīrīt un balināt, kā to kādreiz paveicis vadmalnieka sārms. Uzdevums sasniedzams ar mūsdienīgām metodēm, kuras, iesakot arhibīskapa kandidatūru Eiropas cilvēka titulam, pamanījuši un labvēlīgi uzsvēruši interneta portālu komentētāji un atbalstītāji.

Kā saprotams no īsā uzskatu ieskicējuma, Zbigņeva Stankeviča vērtību karte, kā arī norādītais ceļš ved pie intelektuālās un morālās katedrāles, kura, kā zināms, ir mūžīgs, nevis vienā paaudzē sasniedzams uzdevums. Arhibīskapa mērķis ir Latvijas garīga atdzimšana, lai tā no postpadomju un postkoloniālas sabiedrības pārtaptu atbildīgi brīvā, godprātīgā un taisnīgā Eiropas kopīgās telpas daļā. Ne provinciālā nostūrī, bet līdzvērtīgā un līdztiesīgā telpā. Garīgums, kā zināms, nozīmē potencialitāti, kas ļauj skaidrāk nošķirt jēgpilno no bezjēdzīgā, lai ekonomētu domas un darbus dažādās dzīves situācijās. Šo lielo vīziju par garīgumu arhibīskaps izsaka nevis politkorektā bailīgumā vai ikdienas domāšanas piesardzībā, bet pārliecināti un brīvi stājoties pretī šauri politizētu vai komercializētu valdošo uzskatu straumei. Piemērs tam ir viņa nesenā iestāšanās par visu vecumu cilvēku vērtību un cieņas tiesībām. Ne tikai jaunības, tūlītējas veiksmes un labklājības kults, bet ikviens cilvēka dzīves posms bruņnieciski aizstāvams tolerances un cilvēka cieņas vārdā.

Arhibīskapa-metropolīta nedaudz vairāk par pusgadsimtu garā dzīve liecina par sarežģītu meklējumu ceļu uz saskaņu sevī un ar citiem – kopā ar zinātni, cauri austrumu reliģijām līdz Kristus Baznīcai. Nākas atzīt apbrīnojamu pašvērtējuma drosmi, ar kādu nosaukti un atzīti savas dzīves krīzes posmi, kas ne katram pa spēkam.

Domāšanas plašums, atvērtība mainīgajām norisēm sabiedrībā, neaizspriedumainība, domas skaidrība un patiesums, patības auglīgais piemērs – šie un citi raksturojumi ir iekļaujami to nosacījumu kopā, kas virzījuši demokrātisko Eiropas cilvēka balsojumu par labu Zbigņeva Stankeviča kandidatūrai. Meklējot ceļu, kas ved uz mūsdienīgu garīgo pieredzi, Zbigņevs Stankevičs, iestājas par saesību, par sabūšanu kopā ar citām konfesijām, ar citām tautībām Latvijas valstī, par dažādu dzimumu, vecumu, tautību, nāciju līdztiesīgu sabūšanu kopā materiāli labklājīgā Eiropas kontinentā, kā arī pasaulē, kas apvienota mazajā, bet mums visiem nozīmīgajā Visuma punktā, planētā ar nosaukumu Zeme.

Eiropas kustības Latvijā uzdevumā un daudzu sabiedriskā balsojuma cilvēku vārdā, pievienojot savu balsi, paziņoju par 2011. gada Eiropas cilvēku Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu – metropolītu teoloģijas doktoru Zbigņevu Stankeviča kungu.

2011. gada 29. decembrī, Dr. phil. Skaidrīte Lasmane

 

Scroll To Top