Bauskā skatāma mākslinieka V. Helmaņa izstāde “Septiņi eņģeļi”

17. decembrī Bauskas Novadpētniecības un Mākslas muzejā notika mākslinieka Jāņa Valdemāra Helmaņa 60 dzīves un 10 radošā darba foto žanrā jubilejas izstādes „Septiņi eņģeļi” atklāšana, kurā piedalījās Skaistkalnes draudzes Paulīniešu klostera Tēvs Jānis Vīlaks, OSPPE, Rīgas sv. Jēkaba katedrāles diakons Gunārs Konstantinovs, dziedātājs Jānis Kurševs, kā arī mākslas mīļotāji un vienkāršie savējie. Izstāde būs apskatāma līdz 2012. gada 1. janvārim.

„Kad atvēra pēdējo zīmogu,
tad iestājās klusums debesīs kādu pusstundu.
Un es redzēju septiņus eņģeļus,
kas stāvēja Dieva vaiga priekšā
un viņiem deva septiņas bazūnes.”
Jāņa Atklāsmes grāmata

Jāņa Valdemāra Helmaņa jubilejas izstādei ir dots zīmīgs nosaukums „Septiņi eņģeļi”: kā rezumējums tam, kas aiziet un kā atklāsme tam, kas nāk.

Visā, kas saistās ar šo izstādi, varētu saskatīt tādas kā spilgtas sakritības,- tik spilgtas, ka vedina domāt drīzāk par likumsakarībām, kas varētu būt pārsteidzošas arī pašam prezentējamo darbu autoram, ja vien viņš nebūtu pārliecināts, ka ir vienīgi instruments lielā AUTORA rokās, kurš vienīgais spēj ievirzīt cilvēkam dāvātos talantus gultnē, kas nes labumu arī citiem.

Un tā,- par likumsakarīgajām sakritībām:

Izstāde „Septiņi eņģeļi ” tiek atklāta dienu pirms 4. Adventa svētdienas šeit, Mēmeles krastā (lielākā daļa no izstādē redzamajām foto gleznām tapušas tiešā sakarā ar šo upi), Bauskas Novadpētniecības un Mākslas muzejā, ar kuru māksliniekam gadu gaitā ir veidojusies noturīga sadraudzība .Interesanti, ka Adventa laiks, kas iezīmē robežu starp veco un jauno: starp aizejošo gadu (un zūdošo veco pasauli) un topošā aprisēm(Kristus otrreizējā atnākšana un Jaunās Jeruzalemes nodibināšanās, kur nāves vairs nebūs), šādu robežšķirtni ne reizi vien ir ieskicējis arī paša Valdemāra dzīvē un radošajos meklējumos, kuros 2001. gads – pievēršanās ledus tematikai fotogrāfijā- ir tikai acīmredzamais sākuma punkts. Bet iesākās viss daudz agrāk,- varbūt jau tajā tālajā 1951. gada 29. decembra dienā, kad mazais Valdis dažas dienas pirms gadu mijas ienāca pasaulē, lai atklātu tajā tik daudz skaistuma. Viņš meklēja sevi izpaust gan sportā, gan mūzikā, gan mākslā. Visu darīja kaislīgi un mērķtiecīgi, jo īpaši tad, kad sāka kolekcionēt gleznas un izveidoja faktiski pirmo privāto mākslas muzeju Rīgā, kuram deva nosaukumu „MMM” („Māksla. Miers. Mīlestība.”). 1995. gada 3. Adventa svētdienā dažu stundu laikā divdesmit gadu darbs izplēnēja uguns liesmās, atstājot vien krāsmatas, bet arī iezīmējot jaunu pagrieziena punktu dvēseles izaugsmē, kas savukārt noteica tālāko virzību. Kā atbilde iekšēji urdošajam jautājumam: „Ko darīt tālāk?” nāca kāds šķietami ikdienišķs notikums, kurš pavisam vienkārši varēja arī paslīdēt garām: tā bija vēla, pavēsa rudens diena; ejot pa kādu no Rīgas ielām un pie sevis lūdzot Rožu kroņa lūgšanu, Valdemāra acis uzdūrās savādam atveidam: gluži prozaiskā sasalušā peļķē iesprēgājušais ledus veidoja cikliskus apļus, bet to vidū- Madonna ar Bērnu! Tas bija reizē pārsteigums, bet arī nepārprotama atbilde. Turpat uz vietas tapa skice, pēc tam – „Svēteļu” (lauku mājas nosaukums, kur Mēmeles upes krastā Valdemārs veido savu dabas objektu kā lūgšanu un atpūtas vietu ) Dievmātei veltītā ikona un tad arī radošie meklējumi foto žanrā desmit gadu garumā, strādājot ar lediem un veidojot ledus instalācijas ar iesaldētiem ziediem un citiem dabas objektiem, kā arī iesaistot glezniecību. Viss fotogrāfijās redzamais ir tapis, nevis pateicoties mūsdienu datortehnikas sasniegumiem, bet gan tverot un ļaujoties saules radītajām gaismas spēlēm un kūstošā ledus plastikai. Tas , kas saista Valdemāru Helmani, ir iespēja gleznot ar fotokameras starpniecību. Tādēļ arī viņa ledus ciklu grūti nosaukt par fotogrāfijām,- par foto gleznām gan.

2007. gads ir pagrieziena punkts V. Helmaņa daiļradē: pēc satikšanās ar lietuviešu foto mākslas klasiķi Antanu Sutku, viņš pievēršas melnbaltajai fotogrāfijai, portretējot lielākoties garīgi skaistas un spēcīgas personības. Tā top cikls „7 tikšanās ar tēvu Viktoru Pentjušu” (2009. g., galerija „BONHANSS”). Paralēli tam top foto gleznas ainavas žanrā, fiksējot tajās Mēmeles upes apkārtni četros gadalaikos. „Ainavā cenšos meklēt vienkāršību, mieru un harmoniju. Skaistas un perfektas krāsu bildes mani neinteresē. Fotogrāfijā mēģinu panākt nevis ārējo skaistumu, bet garīgo dimensiju. Vēlos, kaut manas bildes netvertu tikai ar redzi, bet sajustu.”, tā par savām fotogrāfijām saka pats autors. Tā kā V. Helmaņa uztverē pati fotogrāfija, būdama sekundāra, ir vienīgi līdzeklis vides radīšanai, transformējot attiecīgo sajūtu (mieru, harmoniju) telpā, tad viņš vienmēr savus darbus eksponē ciklos vai triptihos, vēlēdamies ar skatītājiem dalīties savā dzīves uztverē un noskaņā, ko saņēmis konkrētā situācijā, fiksējot redzamo un arī neredzamo aiz redzamā robežas. Šajā ziņā visveiksmīgākais no tā, ko izdevies izveidot ainavas žanrā, viņaprāt, ir cikls „Romantiskā ainava. Nida 2011.”

Bet atgriežoties pie kopsakarībām šīs izstādes sakarā,- 60 dzīves un 10 radošā darba gadi foto žanrā, kas rezultējušies foto darbu izlasē no šajā laika posmā tapušiem 7 cikliem: „Ledus, saule, ūdens”, „Ledus puķes”, „Apokalipse”, „Augšāmcelšanās”, „7 tikšanās ar tēvu Viktoru Pentjušu”, „Romantiskā ainava. Nida 2011.”, „7 eņģeļi”. Un mūzika, un Atklāsmes vārdi…

Aiz durvīm ir pats tumšākais gada laiks, un pasaulē notiekošais, šķiet, tiešām vēsta, ka eņģeļu bazūnes jau laistas lietā, taču smeldzi par zūdošo pārklāj klusi sirdī līdz ar Ziemas svētku vēsti dzimstošais prieks un ticība. Un tā mūs uzrunā līdz ar pēdējiem Grāmatu Grāmatas vārdiem, kas līdz ar Garu un Līgavu sauc „Nāc!”. „Kam slāpst, lai nāk,; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” Un lai šī izstāde mums palīdz šajā ceļā!

Žanna Helmane, foto: Anna Veinberga

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti