Now Reading
Bīskaps A. Justs: Kristus parāda, kur jāmeklē laime un mīlestība

Bīskaps A. Justs: Kristus parāda, kur jāmeklē laime un mīlestība

Fragments no V.E. bīskapa Antona Justa, emeritus, uzrunas viņa 80 gadu jubilejai veltītajā Svētajā Misē, 2012. gada 8. janvārī Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē.
 
Svinot šo sv. Misi Jelgavas katedrālē un redzot jūs visus, ar kuriem esmu darbojies kopā vairāk nekā 15 gadus, mana sirds izplūst pateicībā Dievam par manis uzņemšanu Jelgavā, par kopējiem pasākumiem, bet it sevišķi, ka varam būt kopā un pateikties Dievam. Kristību svētdiena mani atgriež uz Varakļānu baznīcu, kur es tiku nokristīts un man tika dots vārds ANTONS. Tiku nosaukts tēva vārdā kā pirmdzimtais Antona un Leonoras ģimenē.
Personīgi atskatoties uz maniem 80 dzīves gadiem, 52 priesterības un 15 bīskapa pilnības gadiem, jāatzīst, ka mana izpratne par garīgo pasauli nāca no mana onkuļa Konstantīna, kas bija mariāņu brālis Viļānu klosterī un manas mātes brālis. Viņš bija apsolījis iestāties klosterī, ja Pirmā pasaules kara laikā paliks dzīvs. To arī viņš bija izdarījis. Savu māsu, manu mammu, viņš apciemoja reizi gadā. Kā puika es ievēroju, ka vakarā pirms gulēt iešanas viņš ceļos nometies lūdzās. Gaidīju, kad viņš beigs lūgties, bet uznāca miedziņš un rītā, kad pamodos, viņš vēl bija uz ceļiem un lūdzās. Sapratu, ka lūgties ir vajadzīgs tā, kā to darīja mans onkulis.

Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, un par sevi bija saprotami trīs pirmie baušļi: ka Dievs ir, ka Dievs ir jāgodina un svētdienās jāiet uz baznīcu. No Šķēļu sādžas Varakļānu baznīca bija 7 km tālu un atradās uz Varakļānu-Madonas ceļa. Justu ģimene bija baznīcā katru svētdienu. Varakļāni bija mūsu draudzes baznīca. Tur es esmu kristīts, gāju pie pirmās sv. Komūnijas, bet iestiprināts tiku Viļānos, manas mātes dzimtajā baznīcā.

Mana apziņa kļūt par priesteri pastiprinājās 1940.g., kad es gāju pie pirmās sv. Komūnijas. Varakļānu baznīcā mūs apmācīja priesteris Litaunieks un gatavoja uz pirmo sv. Komūniju. Komunisti bija Latvijā un priesteri nedrīkstēja apmācīt bērnus. Atnāca miliči un apcietināja priesteri mūsu visu bērnu priekšā. Laikam, lai bērnos radītu bailes ticēt Dievam. Kad priesteri veda projām, es domāju: „Kādam ir jāieņem viņa vieta!” Es nedomāju par sevi, bet vēlāk pēc Otrā pasaules kara es redzēju, kā 1945. g. saņem gūstā vācu karavīrus un ģenerāļus. Norāva viņiem uzplečus, goda zīmes, sameta tās bruņu cepurē. Pie sevis domāju: „tā aiziet pasaules godība”. Gribēju darīt ko vairāk kā tikai meklēt godu un slavu.

Dievs man palīdzēja iestāties seminārā un tur satikt bīskapu B. Sloskānu. Beļģijā 1960.g. 11.jūlijā, sv. Benedikta dienā, bīskaps B. Sloskāns mani iesvētīja par priesteri. Esmu pateicīgs bīskapam Sloskānam par viņa garīgo vadību. Viņš bija mans garīgais tēvs un balsts. Daudz cietis no komunistu ticības vajāšanas Krievijā. Bijis cietumos un šlāgeros, taču nekad nesūdzējās, bet uzskatīja par godu ciest un nest ticības krustu Kunga vārdā.

Savā dzīvē esmu saticis izcilus priesterus, bīskapus un svētīgo pāvestu Jāni Pāvilu II, kas mani iesvētīja un konsekrēja par bīskapu Romā, sv. Pētera bazilikā 1996.g. 6.janvārī. No svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II es mācījos uzrunāt un sadzīvot ar dažādu konfesiju un pārliecību cilvēkiem. Viņa sapratne bija: „Katram cilvēkam ir sirdsapziņa, un katrs cilvēks apzinās ka viņš mirs.”
Mana pieredze darbojoties gan Beļģijā, gan Austrijā un ASV ir man palīdzējusi novērtēt cilvēkus un viņus uzrunāt sirdī un dvēselē. Katrs cilvēks meklē laimi un mīlestību, bet Kristus ir tas, kas parāda vietu, kur to var atrast. Tāpat kā zeltu var atrast tur, kur tas ir: „Kristus parāda, kur jāmeklē laime un mīlestība, lai to atrastu.”

Savos 15 bīskapa gados esmu varējis uzcelt un konsekrēt 6 jaunas baznīcas Jelgavas diecēzē. Baznīcas celtne ir tā vieta, kur cilvēki satiek Kristu, pieņem sakramentus un dzird Dieva vārdus. Personīgi ir tāds garīgs saviļņojums redzēt, ka pirmo reizi jaunajā baznīcā tiek aizdegta gaisma, dzirdēts Dieva vārds un pats Kristus tiek upurēts bezasiņainā veidā uz altāra. Baznīca ir tā vieta, kur cilvēks iepazīst Dievu ceļā uz mūžību.

Mans lielākais prieks ir bijis, ka esmu varējis kalpot Latvijas Baznīcai. Es piedzimu brīvajā Latvijā. Es redzēju arī Latvijas bojā eju un mūsu Justu ģimenes došanos trimdā. Latvija tika okupēta, un apjozta ar dzelzs aizkaru 50 gadus. Bet šodien Latvija ir atkal BRĪVA, NEATKARĪGA un DEMOKRĀTISKA ZEME. Man atliek tikai noliegt galvu Dieva Kunga priekšā un pateikt lielu PALDIES par priesterības dāvanu un bīskapa zizli ieliktu manās rokās no paša svētīgā Romas Tēva. Paldies priesteriem, draudžu darbiniekiem un jums visiem, ar kuriem kopā esam cēluši DIEVA VALSTĪBU.

Ar 80 gadiem mans dzīves ceļš iet uz norieta pusi, bet mana gatavība kalpot Latvijas Baznīcai nebeidzas. Svētī mani, Kungs, atlikušajā dzīves posmā!

Solījumu stipru Dievam dot gribu,
Lai ar sirdi un dvēseli Viņam kalpotu.
Un atlikušos dzīves gadus tā dzīvotu,
Lai Latvijas Baznīcu saulītē celtu.

Scroll To Top