Now Reading
Pirmā kursa semināristi saņem priestera tērpu – sutanu

Pirmā kursa semināristi saņem priestera tērpu – sutanu

Sestdiena, 17.marts, bija īpaša diena Rīgas Garīgā semināra (RGS) sešiem pirmā kursa audzēkņiem, kuri pirmo reizi apģērba priestera tērpu – sutanu. Aizkustinošajā mirklī piedalījās priesteri, semināra audzēkņi, kā arī jauno semināristu vecāki, tuvinieki un draugi. Svinīgo Svēto Misi Rīgas Sv. Franciska baznīcā celebrēja Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, aicinot semināristus godam valkāt sutanu, bet pārējos – lūgties gan par ietērptajiem, gan jauniem aicinājumiem uz priesterību.

Uzrunājot jaunos puišus, Z. Stankevičs uzsvēra, ka, uzģērbjot priestera tērpu, viņi katrs ārēji kļūs līdzīgs priesterim un līdz ar to tā būs papildu atbildība, jo „pārējie, redzot jūs, redzēs garīdznieku, redzot jūs, spriedīs par garīdzniekiem”. Tāpēc bīskaps aicināja, lai katrs jaunais seminārists „ietērptos Kristū” un lai Kristus iepazīšana kļūtu par viņu galveno mērķi. Z. Stankevičs arī atzina, ka katra ietērptā priekšā ir milzīgs izaicinājums – „kļūt par Dieva klātbūtnes kanāliem”. Tas nozīmē ļauties tam, lai caur katra topošā priestera sirdi Dievs varētu pārveidot Latviju un pasauli, sacīja metropolīts, papildinot, ka, lai to izpildītu, ir svarīgi pateikt Dievam konsekventu „jā”.

Sutanas visjaunākajiem semināristiem pēc arhibīskapa uzrunas uzģērba viņu krusttēvi – vecāko kursu studenti. Melnais garais priestera tērps nomainīja žaketes un kaklasaites, kurās pirmkursnieki bija ieradušies uz Svēto Misi. Šis mirklis neatstāja vienaldzīgu ne vienu vien klātesošo, kurš notrauca pa asarai.

Pēc dievkalpojuma semināristus sveica viņu viesi, kā arī sekoja svinīgas pusdienas. Svētku burzmā Katoļu Baznīcas Vēstnesim izdevās satikt ieģērbtos semināristus, kuri pastāstīja par savu pirmo RGS pavadīto gadu, kā arī dalījās emocijās par priestera ietērpa saņemšanu.

KBV jūs intervēja arī tad, kad tikko iestājāties seminārā. Kā jūtaties šodien?
Mareks Brenčs: Šodien ir liels prieks, jo beidzot saņemts priesteriskais tērps.
Aigars Zakars: Tas ir ļoti saviļņojošs brīdis. Pēc ieģērbšanas kļūstam ārēji līdzīgi pārējiem semināristiem. Atbildīgākais vēl ir priekšā, tāpēc tagad ieskatos sevī no cita skatu punkta. Turklāt ieģērbšana uzliek pienākumu vairāk rūpēties par savu garīgo izaugsmi un īpašībām, kas patīkamas Kristum, lai tās attīstītos un izpaustos redzamā veidā.
Valters Vārpsalietis: Ar ieģērbšanu saprotu, ka tā ir liela atbildība, būs jauni pienākumi. Un tas dod pārliecību, ka Baznīca mums uzticas. Esmu guvis arī skaidrāku priekšstatu par to, kas ir priestera aicinājums, kādās jomās vairāk jāpiestrādā.
Dāvis Ozoliņš: Šodienas sajūtas mēģināšu paskaidrot šādā līdzībā. Piemēram, cilvēks nolemj, ka viņš spēlēs basketbolu. Viņš iestājas komandā, bet pirms došanās uz lielā laukuma kādu laiku tiek pārbaudīts, pētīts un novērtēts – vai viņš būs komandai vajadzīgs. Pēc tam, ja šo posmu ir izturējis, viņu atzīst par savējo, dod formas tērpu un ļauj doties uz laukuma. Līdzīgi jūtos arī tagad – jūtos kā savējais, kas gatavs doties spēlēt uz laukuma.
Roberts Andžāns: Šodien ir citādāk nekā sākumā. Sajūta, ka esmu kļuvis līdzīgāks pārējiem semināristiem. Ja sākumā bijām kā sava veida baltie gulbji starp melnajiem, tad tagad esam kļuvuši viens kopīgs kolektīvs.
Jānis Grīgs: Sajūtas šodien ir daudz saviļņojošākas nekā pagājušā gada septembrī, kad iestājos. Tas tāpēc, ka sākumā daudz ko uztvēru ar prātu, jūtām, bet tagad vairāk ar sirdi. Ja pirms tam bija visādi savi ideāli par šo dzīvi un priesterību, tad tagad tie ir nolīdzinājušies. Brīdī, kad man uzvilka sutanu, sajutu stipru Dieva spēku, sajutu, ka Viņš mani mīl un tagad jūtos cits cilvēks. Visspilgtāk atmiņā paliks brīdis, kad ļāvu savam krusttēvam, lai viņš mani apģērbj.

Kāda ir dzīve seminārā? Kādas ir lielākās grūtības?
M. Brenčs: Seminārs ir kā liela ģimene, kur viens otram palīdzam. Par semināru man ir tikai vispozitīvākās domas. Pirms iestāšanās vairāki priesteri teica, ka te būs liela stingrība, bet jāsaka, ka to neizjūtu spēcīgi un par to esmu patīkami pārsteigts. Jā, stingrība ir, bet jūtu arī brīvību, neesam nospiesti.
V. Vārpsalietis: Nav izteiktu grūtību, varbūt vienīgi dažkārt ir grūti iekļauties regulā, piemēram, jāmostas konkrētā laikā, jāierodas precīzi laikā uz lūgšanām vai citām aktivitātēm.
D. Ozoliņš: Seminārā savā ziņā bija jāatsakās no savas personīgās brīvības, jo mācos paklausīt, arī no hobijiem, jo nav tiem laika.
R. Andžāns: Lūgšanu dzīve te ir piesātinātāka un skaistāka, īpaši pateicoties klusajai lūgšanai. Tajā it kā nekas nav jādara, bet var teikt, savā veidā tās laikā sauļojamies Dieva klātbūtnē. Pirmās reizes šī lūgšana mani īpaši spēcīgi uzrunāja. Mums katru dienu tā ir obligāta. Tāpat ir interesanti, jo mācos pilnīgi citus priekšmetus. Skolā vairāk pievērsos eksaktajām zinātnēm, bet te ir vairāk filosofijas, teoloģijas. Un tas man patīk!
J. Grīgs: Jau mazajā seminārā (kurā dzīvoju pirms došanās uz šejieni) man ieskicēja lietas, no kurām būs jāatsakās RGS. Protams, no mobilā tālruņa, no datora bija jāatsakās. Es to zināju un tāpēc tas nebija tik traģiski! No otras puses, dzīve seminārā – tās ir studijas, lūgšana, iespēja būt kopā ar brāļiem. Esam dažādi, bet priecē, ka varam aprunāties un arī pajokot, īpaši ar Rīgas Katoļu ģimnāzijas absolventiem, kas tagad studē seminārā. Jāatzīst, bija grūti pirmajā semestrī, bet tagad to esmu izgaršojis un pieņēmis.

Kā jūs domājat, kas raksturo labu priesteri?
M. Brenčs: Labam priesterim jābūt atvērtam, draudzīgam, laipnam. Jābūt vienmēr atvērtam pret cilvēkiem.
A. Zakars: Labs priesteris ir tas, kam ciešas un dzīvas attiecības ar Dievu. Ja viņš patiesi mīl Dievu, tad var mīlēt arī citus cilvēkus.
V. Vārpsalietis: Priesterim jābūt altruistiskam, pašaizliedzīgam kā Kristum. Jāseko Viņa paraugam. Ja priesteris būs kaut nedaudz līdzīgs Kristum, tad pārējais būs kārtībā.
D. Ozoliņš: Priesterim jābūt ar sirdsskaidrību un bez šaubām par to, ko un kāpēc viņš dara.
R. Andžāns: Labam priesterim jābūt ticībai, cerībai, mīlestībai, jābūt vienmēr pieejamam cilvēkiem, atvērtam.
J.Grīgs: Priesterim jābūt pazemīgam un mērķtiecīgam, daudz jālūdzas. Benedikts XVI ir teicis, ka lūgšana ir priestera profesija. Bez lūgšanas viņš neko nespēj. Pārējais ir otršķirīgs. Protams, jābūt arī mīlestībai, pazemībai, pacietībai. Jāsaprot, ka viņš nav galvenais, ka galvenais ir Dievs, kas visu dara, priesteris ir tikai instruments Dieva rokās.

Ilze Mežniece, foto: Anita Sosnare

Scroll To Top