Apzināties, ko Dievs mums darījis Kristū

Saruna par evaņģelizāciju un Pāvila VI apustulisko pamudinājumu Evangelii nuntiandi un Jāņa Pāvila II encikliku Redemptoris missio ar Rīgas Garīgā semināra rektoru un izdevniecības „Vox Ecclesiae” valdes locekli priesteri Paulu Kļaviņu.

Kāda ir atšķirība starp apustulisko pamudinājumu un encikliku?
Apustuliskais pamudinājums parasti ir saistīts ar Bīskapu sinožu rezultātu apkopošanu. Līdz ar to tam vairāk ir tāds pamudinājuma un atgādinājuma raksturs, tāpat šī dokumenta izstrādē ir iekļauta lielāka koleģialitāte ar pārējiem bīskapiem. Savukārt enciklika vairāk ir pāvesta paša iestrādāts dokuments, kurš padziļina un izskaidro ticību, varbūt arī akcentē kaut ko jaunu, kas ticīgajiem konkrētajā laikā ir aktuāls sociālā, morālā vai ticības ziņā.

Starp šiem diviem dokumentiem ir 15 gadu starplaiks. Vai var redzēt kaut kādu attīstību evaņģelizācijas jautājumā?
Pamudinājums balstās uz 1974. gadā notikušās Bīskapu sinodes rezultātiem, bet Redemptoris missio ir saistīts ar Jāņa Pāvila II skatījumu uz jauno tūkstošgadi. Tas ir atgādinājums, ka mums ir jāturpina Pestītāja misija. Pamudinājumā ir vairāk vispārīgas atziņas, bet enciklikā tās tiek padziļinātas. Konkrēti runa ir par trīs nodaļām: Jēzus ir vienīgais Pestītājs, Par Dieva Valstību, un par Svēto Garu, kas ir galvenais misijas veicējs.

Kas ir evaņģelizācija?
Evaņģelizāciju var dažādi definēt un dokumentā arī dažādi tiek definēts šis jēdziens. Bet vienkārši sakot tā ir Jēzus Labās Vēsts sludināšana, skaidrošana mūsdienu cilvēkiem saprotamā veidā, vai citiem vārdiem sakot – paša Jēzus tuvināšana cilvēkiem Svētajā Garā.

Vai, skatoties šos dokumentus, var redzēt, ka sabiedrība kaut kā mainās? Man pašai radās iespaids – lasot pirmo dokumentu, viss izklausās ļoti vienkārši, tikai jāķeras pie darba, bet, kad lasīju otro dokumentu, tad pamanīju, ka šo 15 gadu laikā ir kaut kas ir būtiski izmainījies, jo pāvests Jānis Pāvils II runā par to ar lielāku rūpi.
Abi divi pāvesti šajos dokumentos ir pauduši cerību un pārliecību, ka Evaņģēlijs ir ļoti atbrīvojošs un palīdz mūsdienu cilvēkam apzināties sevi, savu vietu sabiedrībā. Bet Jānis Pāvils II, izvēršot atsevišķas tēmas, atbild uz konkrētiem izaicinājumiem, problēmām, kuras Pāvila VI laikā vēl nebija tik nobriedušas vai vēl nebija tik skaidri atklājušās. Piemēram, “Evangelii Nunciandi” raksturo atbrīvošanas teoloģiju, bet Redemptoris Missio pievēršas Dieva Valstības līdzsvarotai izpratnei, kas saistīta ar šīs teoloģijas attīstību.

Atbrīvošanas teoloģija Latvijai laikam nav aktuāla?
Vispār vajadzētu būt. Protams, novēršoties no marksistiskās pieskaņas, tas ir, no šķiru cīņas principa, bet īsta atbrīvošana Kristū, kas ietver gan mūsu cilvēcisko, psiholoģisko dimensiju, gan garīgo, gan intelektuālo, būtu ļoti aktuāla. Mums ir vajadzīga atbrīvošanās no grēka, grēku piedošana, dzīve svētdarošajā Garā, bet ne tikai. Polam Frēram (Paulo Freire), kas par atbrīvošanu raksta no pedagoģiskā un psiholoģiskā aspekta ir tāda grāmata „Pedagogy of the Oppressed” (Apspiesto pedagoģija), kas mani ļoti uzrunāja. Būtība ir tāda, ka atbrīvošana ir arī pedagoģisks process, kas ietver visu mūsu cilvēcību, lai reiz apspiestie pēc atbrīvošanas nekļūtu par vēl lielākiem apspiedējiem. Domāju, ka Latvijā mums vēl no daudz kā ir jāatbrīvojas. Ne tikai no grēka, bet arī no ideoloģijām, no dažādiem aizspriedumiem, un arī tīri cilvēciski mums vajag atbrīvoties no visa tā smaguma, kas mums neļauj piedzīvot Dieva mīlestību. Ar to nodarbojas atbrīvošanas vai dziedināšanas kalpošana, vai pat eksorcisma kalpošana.

Kas ir tas slogs, no kura mūs jāatbrīvo, piemēram, intelektuālajā ziņā?
Intelektuālā ziņā vislielākā problēma ir ideoloģija.

Un kas tā ir par ideoloģiju Latvijā?
Vai nu praktiskais materiālisms, vai sekulārisms, par kuru runā pāvests Benedikts XVI, vai individuālisms, vai hedonisms, kurš mums traucē atvērties Dievam un arī citiem cilvēkiem un līdz ar to traucē risināt tos sociālos izaicinājumus, kādi mums tagad Latvijā ir. Ideoloģijai ir liela ietekme pateicoties masu informācijas līdzekļiem.

Kas ir citi Latvijā svarīgi aspekti, par kuriem vērts aizdomāties, lasot šos dokumentus?
Ļoti svarīga, manuprāt, ir kultūras evaņģelizācija. Jau Pāvils VI norādīja, ka sašķeltība starp Evaņģēliju un kultūru ir viena no lielākajām mūsdienu traģēdijām. Praktiski tas nozīmē, ka daudziem ticīgajiem viņu ikdiena nav saistīta ar ticību. Bet arī augstākajā līmenī, kultūras sfērā, mākslā, literatūrā, diemžēl masu kultūras iespaidā iztrūkst šī kultūras evaņģēliskā kvalitāte, iztrūkst tas, kas kultūru dara patiesi cilvēcisku, un kultūra, tad jau iznāk pseidokultūra, degradē cilvēku.

Ko lai dara, lai tas mainītos?
Vispirms būtu jāatgūst integrācija pašā cilvēka – starp prātu, gribu un cilvēka dabu, lai cilvēks nebūtu sašķelts un mazāk padotos atkarībām. Ja cilvēks, piemēram, spēj saskaņot prāta uzskatus ar ticības vai metafizikas atziņām, tad arī sekmēsies lielāka vienotība starp kultūras radošo potenciālu, kas ir katrā cilvēkā, un evaņģēliju, kurš apgaismo mūsu prātu, norādot mūžības mērķus.
Vēl viens iemesls ir izglītības sfēras nevēlēšanās atvērties ticības sfērai. Par to daudz ir runājis V.E. kardināls Jānis Pujats.

Kuri vēl ir svarīgi aspekti šajos dokumentos?
Ļoti svarīgas ir pamatkopienas, par kurām runā gan Pāvils VI, gan Jānis Pāvils II, jo tajās cilvēks piedzīvo kopību un arī sadraudzību lūgšanas dzīvē, gūst atbalstu ticībā, un caur šīm kopienām notiek arī evaņģelizācijas darbs. Šīs kopienas mums būtu jāattīsta arī Latvijā.

Kas ir domāts ar šīm kopienām?
Tās var būt dažādas. Tās var būt šūniņas vai arī kādas lūgšanu grupas, kurās ticīgie gūst atbalstu un aug ticībā draudzes ietvaros. Tur nav tikai garīgais elements, lūgšanas dzīve, bet notiek arī katehēze un cilvēciskais atbalsts, kas tik svarīgs grūtībās un šaubās nonākušajiem.

Vai evaņģelizācija ir viegls vai grūts uzdevums?
Evaņģelizācija ir grūts uzdevums, jo vispirms pašam jābūt pārliecinātam par to, par ko liecina citu priekšā, jo pirmais evaņģelizācijas veids ir liecība. Tātad ar savu dzīvi jābūt pārliecinātam par to, ko Dievs mums ir darījis Kristū. Un ja mēs esam pārliecināti un dzīvojam atbilstoši tam, tad mēs par to liecinām. Bet to ļoti grūti darīt tiem, kas dzīvo mūsdienu sekulārā pasaulē ar jau minētajiem izaicinājumiem – ar ideoloģijām, kuras bieži vien ir, var pat teikt, nesavienojamas ar kristīgu dzīves veidu. Piemēram, hedonisms vai individuālisms. Ja Baznīca mums ir stādīta priekšā kā kopība, tad individuālisms liek uzvesties pilnīgi pretēji. Vai sekulārisms, kurš saka, ka ticībai jāpaliek tikai privātajā sfērā. Tāpēc cilvēkam ir jābūt pārliecinātam par to, ko Dievs ir darījis viņa vai viņas dzīvē, un tad var evaņģelizēt. Bet citādāk mēs varam daudz ko runāt un plānot, bet, ja mēs paši neesam pārliecināti par to, kas ir Jēzus Kristus mūsu dzīvē un kā Svētais Gars vada mūs, un kā mēs ļaujam sevi vadīt, tad jau evaņģelizācija neveiksies. Un protams, lai būtu evaņģelizācija, ir jābūt šai kopībai un sadarbībai starp dažādiem evaņģelizācijas veicējiem, par kuriem runā pāvesti.

Bieži viens evaņģelizācija saistās ar vārdu misionārs. Vai misionārs vienmēr dodas kalpot ārpus dzimtenes?
Runājot par evaņģelizāciju, pāvesti izceļ trīs evaņģelizācijas etapus: pirmais attiecas uz tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Kristu. Un es domāju ļoti daudzi šeit Latvijā ir tādi, kuri neko nav dzirdējuši par Kristu vai arī ir dzirdējuši kaut ko ļoti nepilnīgu, jo nav dzīvojuši kristīgā vidē. Otra evaņģelizācija jau ir ticības padziļināšana tiem, kas ticību ir pieņēmuši. Bet trešā ir otrreizēja evaņģelizācija tiem, kuri kādreiz to pieņēma, bet pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ ir atgājuši no ticības prakses. Tāpēc es domāju, ka misiju nolūkos nav jābrauc uz ārzemēm. Mūsu dzimtenē ir ļoti daudz cilvēku, kuri nav dzirdējuši objektīvo vēsti par Kristu vai arī viņiem ir savs priekšstats par Kristu un Baznīcu, kas ir veidojies no izglītības, literatūras vai ideoloģijām, un tajā ir nepieciešama korekcija. Tā ir tā atbrīvošana – dziedināšana, augšana, lai cilvēks varētu atbrīvoties no aizspriedumiem vai no nezināšanas. Tā, ka misija mūsu pašu zemē ir ļoti aktuāla. Īpaši ģimeņu apustulātā.

Kāda ir saistība starp ticību un evaņģelizāciju? Ja cilvēks evaņģelizē, kas notiek ar viņu ticību?
Ticība padziļinās. Jo kā saka Jānis Pāvils II – kas dalās ar ticību, tas aug ticībā. Ticība ir tikums, kas aug, un ticībai ir dažādi aspekti. Īstenībā arī tādi, kas aptver mūsu pieredzi, mūsu iekšējo dzīvi, mūsu prātu, un ticībai ir jāaug atbilstoši arī mūsu izaugsmei, mūsu cilvēciskai attīstībai. Tas taču ir nenovēršami, jo mēs attīstāmies, nestāvam uz vietas.

Kā var padziļināt ticību?
Vispirms jau ar lūgšanu – tas ir garīgais aspekts – sarunā ar Jēzu, Viņa Vārda un gribas izpratnē. Bet otrais aspekts ir ar prātu iedziļinoties saturā, ko mēs saņemam. Mēs neizdomājam ticību ar prātu. Mēs to saņemam. Kāds mūs jau ir uzrunājis, pat ja netieši. Mēs jau caur evaņģelizāciju esam saņēmuši ticību no apustuļiem un viņu pēctečiem. Mums ir jāiedziļinās šajā ticībā, kas pie mums nonāk caur Svētiem Rakstiem, Tradīciju un dzīvo Dieva Vārdu. Tajā vajag iedziļināties ar prātu, izprotot vairāk to, ko mēs esam saņēmuši, iepazīstot vairāk Kristu. Viena no problēmām Latvijā ir tas, ka mēs šīs zināšanas nošķiram no mīlestības.

Kādā ziņā?
Mēs uzskatām – reizēm tas ir apzināti, reizēm neapzināti – ka tad, ja mīlam ar savu izpratni un pieredzi, zināšanas mums nav vajadzīgas. Tomēr, ja mēs gribam kādu mīlēt, tad mums tas ir jāpazīst. Jo vairāk mēs pazīstam, jo vairāk mīlēsim. Jo citādāk ir tā, ka mēs runājam par mīlestību, bet nevēlamies pazīt to, ko gribam mīlēt, t.i. Jēzu, Trīsvienīgo Dievu, kas sevi atklāj un savā dzīvē mūs iesaista. Tā, ka šī mīlestība dziļākā nozīmē ir cieši jāsasaista ar zināšanām par Dieva Vārdu, kuru skaidro Kristus Baznīca. Ja būs tāda apziņa, tad cilvēks attīstīsies vairāk visaptveroši. Tad Dievs, kas ienāk mūsu dzīvēs, mūs arī attīstīs.

Mūsdienās vislielākā problēma ir cilvēka sašķeltība – starp ticību un prātu, starp ticību un kultūru un arī pašā cilvēkā – starp cilvēka prātu, gribu un cilvēka dabu. Mēs gribam atrast kaut kādus risinājumus problēmām, arī sabiedrībā, bet pēc tam brīnāmies, kāpēc šie risinājumi ir tik neracionāli, kāpēc tie ir tik īslaicīgi. Vienkārši trūkst šī dabiskā racionālā pamata, uz kura jāveido mūsu sabiedrība, mūsu politika.

Bet kur konkrēti tas parādās un ko darīt?
Tas viskonkrētāk un personiskāk parādās kontraceptīvā mentalitātē. Lietojot kontracepciju, cilvēki degradē savas cilvēciskās attiecības, pat to negribēdami. Un dzīvojot ar tādu mentalitāti – un tā ļoti daudzi dzīvo, arī kristieši dzīvo ar tādu domāšanu – šī sašķeltība turpinās cilvēka dzīvē. Un tad mēs attālināmies no tā, kā mūsu daba, kā mūsu griba, mūsu vēlmes un plāni varētu būt saskaņota ar veselo saprātu.

Ir pagājuši 20 gadi, šoruden notiks Bīskapu sinode par jauno evaņģelizāciju. Kas ir šie jaunie izaicinājumi, par kuriem, Jūsuprāt, visticamāk runās sinodē? Sabiedrība taču ir mainījusies…
Manuprāt, ļoti svarīgi ir saskaņot kopienas eklezioloģiju vai koinonias jēdzienu ar uzdevumu evaņģelizēt. Otrs aspekts – iesaistīt ģimenes šajā evaņģelizācijā, pastorālo darbu attīstīt uz ģimeņu apustulāta pamata. Un trešais – varētu būt cilvēka iekšējās integritātes aktualizēšana. Pāvests Benedikts XVI par to jau mazliet ir runājis enciklikā Caritas in veritate, konkrēti par atvērtību uz dzīvību, ģimeni, cilvēka cieņu.

Tad sanāk, ka evaņģelizācija notiek arī caur tādām lietām kā atvērtība uz dzīvību?
Protams. Evaņģelizācija notiek caur to, ka mēs cienām otru cilvēku, redzot viņā Dieva attēlu. Tā kā Jānis Pāvils II to darīja – viņš katrā cilvēkā redzēja Dieva attēlu. Un kad mēs redzam otrā cilvēkā Dieva attēlu un cienām to, protams, raugoties no Kristus viedokļa, kas ir atpestījis šo cilvēku un kuram ir jāsludina Dieva valstība, tad arī mēs varam viņu uzrunāt. Ja nav cieņa pret cilvēku, tad nav arī šī kopība un evaņģelizācija ir tikai teorija. Ja mums nav atvērtības uz otru cilvēku un viņa dāvanām vai harizmām, tad mēs nevaram savienot visus šos evaņģelizācijas veicējus. Tad turpināsies, ka katrs darīs kaut ko savu: jaunieši savu, ģimenes savu, klosterļaudis savu, laji savu un Pētera pēctecis arī savu. Es domāju, mūsu individuālisma un sekulārisma laikmetā sekmēt šo kopību, sadraudzību ir liels izaicinājums.

Kas ir šo divu dokumentu mērķa auditorija? Kam viņus vajadzētu lasīt un pētīt?
Es domāju vispirms ikvienam kristietim, lai apzinātos, ka viņš vai viņa ir nepieciešams Baznīcas misijai. Šie dokumenti ir ar teoloģisku ievirzi, bet palīdz saprast būtisko attiecībā uz Baznīcas darbību un misiju. Taču otrkārt, jebkuram labas gribas cilvēkam, jebkuram iedzīvotājam noderētu zināt, kāpēc Kristus Baznīca pastāv un ko Baznīca var dot mūsdienu cilvēkam. Jo mēs dzirdam daudzus viedokļus par Baznīcu, diemžēl arī daudz ko negatīvu. Bet šeit ir tas pozitīvais, tas kodols, kuru nevar izmainīt arī Baznīcas locekļu grēki. Baznīca nevar pārtraukt evaņģelizāciju tikai tāpēc, ka viņas locekļi ir grēcīgi. Lai cik viņi būtu grēcīgi, evaņģelizācija ir jāturpina.

Šie dokumenti ir kā atgādinājums, kāpēc Baznīca pastāv un ko Baznīca var dot jebkuram cilvēkam, arī neticīgam. To, kā Baznīca attiecas pret šiem cilvēkiem un vēlas viņus uzrunāt, labāk uzzināt no šiem dokumentiem, nevis no kaut kādām tendenciozām, virspusējām ziņām, uz kurām mēs esam vairāk tendēti kā digitālā laikmeta cilvēki.

Ingrīda Puce

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti