Piemin bīskapa Pētera Stroda 120. gadskārtu

30. aprīlī Rīgas Garīgajā seminārā notika bīskapa Pētera Stroda 120. gadskārtai veltīts pasākums, uz kuru pulcējās Rīgas diecēzes priesteri un Garīgā semināra audzēkņi. Ar priekšlasījumiem uzstājās kardināls Jānis Pujats un māsa Klāra, P.I.J.

J.Pujats pastāstīja par bīskapa P.Stroda dzīves gaitām. Viņš uzsvēra bīskapa nopelnus tajā, ka Padomju režīma laikā izdevās atjaunot Rīgas Garīgā semināra darbību. Lai to nodrošinātu, viņš brauca uz Maskavu, kur uzstājās miera tematikai veltītās konferencēs. Viņa teiktais patika varas funkcionāriem un tādējādi izdevās semināru izglābt. „Savā ziņā bīskaps sevi palika zem sitiena,” atzina J.Pujats. Savukārt māsa Klāra klātesošos iepazīstināja ar P. Stroda nopelniem latgaliešu rakstu valodas attīstībā. Viņš pat esot dēvēts par latgaliešu Endzelīnu. P.Strods iesaistījās diskusijās par to, kādai vajadzētu būt latgaliešu valodas rakstībai, izdeva latgaliešu valodas gramatikai veltītu grāmatu, kā arī nemitīgi attīstīja šo jautājumu, cenšoties rast arvien jaunus uzlabojumus.

Pēc māsas Klāras lekcijas kardināls J.Pujats, kas uzrunu līdzīgi kā māsa Klāra, teica latgaliešu valodā, vērsās pie semināristiem ar aicinājumu strādāt pie tā, lai latgaliešu valoda skanētu baznīcā. „Tie, kas strādāsiet Latgalē, turiet dievkalpojumus latgaliešu valodā, lai cilvēki baznīcā var justies kā mājās! Ja valoda skanēs baznīcā un mājās, tad tā izdzīvos,” teica J.Pujats.

Pasākums noslēdzās, priesteriem un semināristiem dodoties pie bīskapa Pētera Stroda kapa pie Kristus Karaļa baznīcas.

Pēteris Strods ir dzimis 1892. gada 1. maijā Varakļānu pagastā. Pēc studijām Pēterpils Garīgajā akadēmijā kalpoja Kombuļu, Stirnienes draudzēs, kā arī par kapelānu Rēzeknes skolās. 1923. gadā viņš devās uz Austriju papildināt zināšanas. 1924. gadā Insbrukas Universitātē P. Strods ieguva filozofijas licenciāta grādu. Pateicoties Kultūras fonda domes piešķirtajam pabalstam, studijas turpināja Vīnes Universitātē, kur 1926. gadā, aizstāvot disertāciju „Par dzīvību un tās pirmsākumiem”, ieguva filozofijas doktora grādu un kļuva par pirmo filozofijas zinātņu doktoru Latvijas priesteru vidū.

No 1926. līdz 1960. gadam viņš bija Rīgas Garīgā semināra profesors, garīgais tēvs un vēlāk rektors. 1938. gadā Latvijas valsts par nopelniem tautas izglītībā viņam piešķīra Triju Zvaigžņu III pakāpes ordeni. 1947. gadā P.Strods tika konsekrēts par Rīgas Metropolijas Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes palīgbīskapu, bet 1958. gadā, kad nomira metropolīts Antonijs Springovičs, kļuva par Rīgas Metropolijas apustulisko administratoru. „Stāvoklis bija visai smags – ticības spaidi un ateisma aģitācija arvien pastiprinājās, tika slēgts pēdējais palikušais Jēzus Bērna māsu klosteris Aglonā. Smagas represijas vērsās pret priesteriem, apliekot tos ar lieliem nodokļiem. Ar šantāžu drošības komitejai izdevās panākt, ka seši jaunie priesteri atteicās no priesterības un publiski paziņoja, ka ir maldinājuši tautu. Tas viss bija pārāk smags pārdzīvojums jūtīgajai bīskapa sirdij, un 1960. gadā viņš nomira pēkšņā nāvē,” par bīskapa P.Stroda nāvi raksta vēsturnieks Henriks Trūps grāmatā „Katoļu Baznīcas vēsturē”. Sēru dievkalpojumā Kristus Karaļa baznīcā piedalījās trīs bīskapi no Lietuvas un 100 garīdznieki.

LRKB IC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti