Now Reading
Iznākušas “Pastorālās vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu”

Iznākušas “Pastorālās vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu”

Katoliskās Izglītības kongregācija laidusi klajā dokumentu „Pastorālās vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu”. Preses konferencē, iepazīstinot ar dokumentu, minētās kongregācijas prefekts Zenons Grohoļevskis pastāstīja, ka tā temats tika izvēlēts jau 2008. gada janvārī, bet publicēšanai sagatavots un pāvesta apstiprināts 2012. gada 25. martā – dienā, kad apritēja 20 gadi, kopš Apustuliskā pamudinājuma Pastores Dabo Vobis iznākšanas.
„Pastorālās vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu” ir iedalītas trijās daļās. Pirmajā tiek izvērtēta pašreizējā situācija gan aicinājumu ziņā uz priesterisko kalpošanu dažādās pasaules malās, gan arī pastorālā situācija, rūpējoties par paaicinājumu veicināšanu.

Otrajā dokumenta daļā lasītāji tiek iepazīstināti ar priesteriskās kalpošanas identitāti un kandidātu atbilstībaas garīgo izšķiršanu. Trešajā daļā rodama virkne ierosinājumu, kas ir noderīgi pastorālajā darbā, kas veltīts aicinājumu veicināšanai.
Vadoties pēc dokumentā izteiktā apgalvojuma, ka „aicinājumu veicināšana uz priesterību, ir pastāvīgs Baznīcas izaicinājums,” kardināls Grohoļevskis uzsvēra, ka Baznīcai ir nemitīgs pienākums izšķirt, sargāt un veicināt aicinājumus uz priesterību. Tāpat arī ekleziālajām kopienām ir nemitīgs uzdevums rūpēties par to, lai tās būtu Svētā Gara augļiem bagātas kopienas, no kurām dzimst jauni aicinājumi uz garīgo kārtu. Tie ir atkarīgi no ticības kvalitātes, no kristiešu liecības, no tā, cik stipra ir viņu piederība Kristum.
Šai perspektīvā dokumentā īpaša uzmanība pievērsta Baznīcām ar senu kristīgo tradīciju, kurās reliģiskā vienaldzība un kristīgās liecības novājināšanās, mūsdienās ietekmē aicinājumu sarukumu. Lielā mērā tas attiecas uz Eiropas kontinentu, jo īpaši uz tā Rietumu daļu, kas jau ilgus gadus visvairāk cieš no priesterisko aicinājumu trūkuma.
Dokumenta pirmajā daļā izcelti galvenie iemesli, kas radījuši šādu situāciju. Tiek pieminēta ģimenes un demogrāfiskā krīze, sekulārās mentalitātes izplatība, priesteru dzīves apstākļu un kalpojuma smagie apstākļi – no vienas puses, viņu atstumtība un priesteriskās lomas mazvērtējums, no otras – centieni ierindot priesteru kalpošanu līdzās citiem, laicīgiem amatiem.
Apzinoties šīs grūtības, dokumentā norādīts uz aicinājumu veicināšanai nepieciešamajiem apstākļiem: vispirms ir vajadzīga auglīga kristīgās dzīves vide, kurā noris lūgšanas, integrāla pastorālā darbība, evaņģelizācija un misionārās aktivitātes. Ir vajadzīgas labvēlīgas ģimenes, priesteru dzīves liecība, skolu un universitāšu devums kristīgās pieredzes padziļināšanā.
Dokumenta „Pastorālās vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu” otro daļu žurnālistiem prezentēja Katoliskās Izglītības kongregācijas sekretārs Žans Luī Bruges. Šī daļa ir veltīta priesteriskās kalpošanas identitātei. Dokumentā ir atgādināts, ka aicinājums uz priesterību galvenokārt ir atkarīgs no mīlestības dialoga starp Dievu un cilvēku. Svarīgas ir dzīvas un nemitīgas attiecības ar Jēzu Kristu, veltot tām laiku un cenšoties šīs attiecības stiprināt ik dienas. Tās, savukārt, liek ienākt jaunajās un specifiskajās attiecībās ar kristīgo kopienu.
Īpaši akcentēts ir otrās nodaļas 7. punkts, kas ir veltīts priesteriskās kalpošanas trīsvienīgajai dimensijai. Priestera dzīve, līdz ar Svētā Gara dāvanu, iekļaujas tai kopībā, kas vieno Tēvu un Dēlu, un kļūst par neizsmeļamu mīlestības avotu, kas dod spēku ganīt sev uzticēto ganāmpulku.
Ar pēdējo, trešo dokumenta nodaļu preses konferencē iepazīstināja Katoliskās Izglītības kongregācijas sekretāra palīgs Vinčenco Dzani. Aplūkojis priesterisko aicinājumu statistiku dažādos pasaules kontinentos, viņš pastāstīja, ka šai nodaļā, kas ir veltīta pastorālajam darbam aicinājumu labā, visvairāk ir izcelta lūgšanas nepieciešamība. Dokumentā izteikta pārliecība, ka aicinājumi uz priesterisko kalpošanu, ir atkarīgi no visiem Baznīcas locekļiem.
Trešās nodaļas 15. punktā uzmanība pievērsta kandidātu sagatavošanai garīgajos semināros. Tiek uzsvērts, ka viņi ir jāaudzina par spējīgiem ticības lieciniekiem. Dokumentā izvērtēts ceļš, kurš ir jāiet katram, kurš ir saņēmis aicinājumu kalpot Kunga druvā. Šai ziņā izcelti dažādi kristīgās dzīves aspekti – no Dieva Vārda klausīšanās līdz katehēzei, no grēksūdzes un Svētās komūnijas biežuma līdz dzīvei saskaņā ar liturģisko gadu, brālīgas mīlestības liecībai un dāsnai kalpošanai sabiedrības vājākajiem un nabadzīgākajiem locekļiem.
Dokumentā noslēgumā vēlreiz atkārtots, ka aicinājumi uz priesterību ir atkarīgi no kristīgās kopienas, kas pati klausās Dieva Vārdu, lūdzas, ievēro Baznīcas liturģiju un savos darbos liecina par tuvākmīlestību.
Inese Šteinerte/ Vatikāna Radio

Scroll To Top