Sekot patiesībai tā, kā to darīja bīskaps Sloskāns

7. jūnijā Rīgā, Okupācijas muzejā norisinājās pasākums ar nosaukumu „Patiesība. Piedošana. Represijas. Bīskapa Boļeslava Sloskāna ceļš”.

Kas vēsturiskā, politiskā un garīgā līmenī no bīskapa Sloskāna dzīvesstāsta un pieredzes ir noderīgs mūsdienu Latvijai? Šādu jautājumu uzdeva pasākuma rīkotāji, bet atbildes uz to mēģināja sniegt Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons un vicepostulāts priesteris Andris Marija Jerumanis.

Sarunas noslēgumā režisore Dzidra Smiltēna prezentēja filmas „Lūgšana krustā” DVD, kurā tā ir noskatāma trīs valodās un kas palīdzēs bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīves piemēru popularizēt gan Latvijā, gan ārpus tās. Pasākums bija veltīts komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14.jūnijā.

Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna pasākumā „Patiesība. Piedošana. Represijas. Bīskapa Boļeslava Sloskāna ceļš”

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja,
Ļoti cienītā Okupācijas muzeja direktore,
Saeimas deputāti,
Visi klātesošie!

1941. gada 14. jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Izsūtījumā izveda ne vien latviešus, bet arī krievus, poļus, ebrejus. Deportēja bērnus, sirmgalvjus, veselas ģimenes – lai iznīcinātu fiziski, salauztu cilvēka gribu, samīdītu viņos pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem.

Ir veikta deportāciju vēsturiskā analīze un tā noteikti tiek turpināta, lai arvien precīzāk atspoguļotu gan Otrā pasaules kara, gan staļiniskā un hitleriskā režīma pastrādāto ļaunumu. Taču šodien tikpat svarīgi ir apzināties deportāciju, ciešanu un pāridarījumu ietekmi uz mūsu tautas gara kodolu.

Staļina režīms veica visplašāko un visnežēlīgāko ticības vajāšanu ar nolūku pilnīgi iznīcināt reliģiju. Kopš 1917. gada revolūcijas Krievijā bija vairāk mocekļu nekā visā kristietības pastāvēšanas vēsturē. To varētu nosaukt par 20. gadsimta komunistiskā režīma moceklības un vajāšanu ekumenismu-ciešanas, kurās tika apvienoti pareizticīgie un katoļi, jauni un veci, stiprie un vājie. Latviešu bīskaps Boļeslavs Sloskāns – bez vainas apsūdzētais, tikai savas ticības dēļ – tika spīdzināts septiņpadsmit padomju cietumos, sists līdz asinīm, nedēļām ilgi turēts sasiets nāvinieku kameras tumsā. Ir jāpiemin arī Vladislavs Litaunieks un daudzi citi līdz nāvei uzticamie katoļu priesteri, kurus nomocīja boļševiki 1941. gadā. Tā bija Baznīca aiz dzelzs aizkara, klusu cietēja Baznīca.

Šodien Romas Katoļu baznīca svin Kristus Miesas un Asins svētkus. „Upuris par brāļiem” bija Boļeslava Sloskāna izraudzītā bīskapa devīze. Tas bija upuris par mums, par Baznīcu, par visu cilvēci, par atjaunoto Latvijas neatkarību, kuru ar savām ciešanām tuvināja arī godināmais latviešu bīskaps un visi represētie, iznīcinātie un piespiedu kārtā emigrācijā aizdzītie.

Bīskapa Sloskāna persona mums parāda ceļu uz brīvību, taču tādu brīvību, kura, pirmkārt, izaug no dvēseles dziļumiem, atverot savas sirds durvis otram. Mēs šobrīd meklējam mūsu sabiedrībai jaunus atspēriena punktus, jo esam sapratuši, ka ir nepieciešams apzināties savu patieso un garīgo identitāti. Taču ārējas pārmaiņas nedod neko radikāli jaunu, ja mēs atļaujam sirdīs valdīt rūgtumam, un, ja mēs nebūsim gatavi ar cieņu izturēties viens pret otru un bagātināt cits citu ar to, ko Dievs katrā no mums ir ielicis. Krīzes risinājumi nenāks paši no sevis, ja mēs paši nemainīsimies. Sloskāns teica: „Es tagad esmu laimīgs, jo spēju mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kuri nekādu mīlestību nav pelnījuši, jo tie ir visnelaimīgākie”. Tā Sloskāns rakstīja vecākiem no Solovkiem 1928. gadā. Spīdzināšana, pazemojumi un necilvēciskie apstākļi nebija spējuši sagraut viņa garu.

Vēsturē ir piemēri, kad cīņa pret ārēju ienaidnieku liek sabiedrībai mobilizēt spēkus, taču tās sabrukšana parasti sākas no iekšienes. Bīskaps Sloskāns ir teicis: „Ne jau ienaidnieki iznīcina tautu. Tauta iznīcina pati sevi, kad morāle pagrimst.”

Neviens vairs neapstrīd to, ka pastāv dabas likumi, kuru ignorēšana noved pie katastrofas ekoloģijas jomā. Pasaules sabiedriskā doma sāk tam pievērst arvien lielāku uzmanību. Dabas likumu darbību mēs parasti varam konstatēt un izmērīt ar instrumentu palīdzību, to dara t.s. eksaktās zinātnes. Bet ir vēl viens aspekts, par kuru tiek mazāk runāts, jo bez nedzīvās dabas likumiem pastāv arī tādi likumi, kuri ir ierakstīti cilvēka dabā un sabiedrībā. Ja tos ignorē, tad sekas ir daudz, daudz postošākas nekā nedzīvās dabas likumu ignorēšanas gadījumā.

Ar kādu instrumentu palīdzību mēs varam noteikt un izmērīt šos likumus, kuri atrodas cilvēka dabas, kā arī mūsu sabiedrības funkcionēšanas pamatā? Kaut kādu nojausmu par tiem mēs varam iegūt, pateicoties dažādu zinātņu nozaru izstrādātajām metodēm, piemēram, par slimību izplatīšanos runā medicīna, kaut ko var teikt bioloģija, ķīmija. Sabiedrībā notiekošos procesus pēta socioloģija, politoloģija, statistika, uzņēmumu vadība un tām radniecīgās zinātnes. Tomēr vistiešākā veidā ar šiem likumiem saskaras cilvēka sirdsapziņa. Un diemžēl tā var būt kļūdaina. Piemēram, tad, kad tiek apgalvots, ka seksuālā kopdzīve var būt laba arī starp diviem viena dzimuma cilvēkiem. Un tāpēc ir vajadzīgs atskaites punkts, un šis atskaites punkts un to Baznīca nenogurstoši saka kopš savas pastāvēšanas pirmsākumiem, tā ir Dieva Atklāsme. Tas ir tas, ko Dievs pats par sevi ir teicis un ko ir teicis par cilvēku, par viņa identitāti, par viņa sūtību un būtību, par sabiedrību un pasauli.

Un pašos mūsu būtības pamatos ir viens likums – tās ilgas pēc Dieva, pēc patiesības, pēc skaistā, pēc labā, pēc īstas un paliekošas mīlestības. Ilgas dāvāt sevi otram un pieņemt viņu kā dāvanu. Taču diemžēl mūsdienās valdošā mentalitāte ir ņemt, tā ir patēriņa mentalitāte, kas ieved cilvēku arvien lielākā stresā. Un šai situācijā kristīgā Baznīca nenogurstoši sludina, ka atvēršanās Dievam, kurš ir atklājies cilvēcei Kristus personā, atbrīvo cilvēku no atkarību žņaugiem, patēriņa mentalitātes valgiem un no kļūdainiem priekšstatiem par mūsu identitāti, par mīlestību un arī par patiesību. Atbrīvo arī no maldīgiem konceptiem un priekšstatiem par mīlestību un tādā veidā pasargā sabiedrību no totalitārām ideoloģijām.

Ar vienu no tādām saskārās godājamais bīskaps Sloskāns un viņš drosmīgi nostājās tai pretī, pateica „nē” šai ideoloģijai un par to arī cieta. Un es domāju, mūsu aicinājums ir atpazīt totalitārismu – mēs šodien redzēsim filmu un varēsim pētīt, kā tas bija pagātnē, bet mums ir jābūt redzīgiem un gudriem un jāmāk atpazīt jaunas totalitārisma vēsmas, kas ir jūtamas, nosaukt tās vārdā un parādīt, kādi ir tie mehānismi, kur ir ļaunums, kur ir pozitīvais, negatīvais, un sekot patiesībai tā, kā to darīja Sloskāns. Un pat ja tas mums maksās kritiku no sabiedrības, no kolēģu puses, no tiem, kuriem tas nepatiks, un tādu būs daudz. Bet mums ir labs piemērs.

LRKB IC, foto: LR Saeimas kanceleja

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti