Now Reading
Kas mūsos ir tāds, kas nepiesaista? – pārdomas par Jauno evaņģelizāciju

Kas mūsos ir tāds, kas nepiesaista? – pārdomas par Jauno evaņģelizāciju

(no dokumenta “Lineamenta”)
 
Dažas pārdomas par Jauno evaņģelizāciju

Rietumu kultūrā, kas dominē Eiropā un ar atšķirīgām iezīmēm arī Ziemeļamerikā un Okeānijā, kristietība ir zaudējusi to vietu un lomu, kāda tai bija iepriekšējos gadsimtos. Mūsu sabiedrībā valda tā sauktais sekulārisms, pasaules vīzija bez Dieva un kristīgajām vērtībām, kuras kādreiz bija noteicošās cilvēciskajā un sabiedriskajā darbībā. Ja agrāk Baznīcas pārstāvjiem garīgajā jomā pienācās galvenā loma, pēdējos gadsimtos Baznīcas ietekme ir stipri samazinājusies gan atsevišķu indivīdu, gan arī sabiedrības dzīvē. Šodien valdību un parlamentu rīcību nosaka praktiskās un materiālās intereses. Tā notiek arī katoliskajās vai kristīgajās valstīs, kurās vairs nav uz kristīgajām pārliecībām balstītu partiju vai to ietekme ir niecīga.
Tātad – vai kristietība ir piedzīvojusi neveiksmi? Tas būtu pārāk vienkāršots apgalvojums. Jo, piemēram, zemēs, kurās Rietumu kultūra nav ienākusi, ir vērojams kristiešu skaita pieaugums. Ne tik daudz pati kristietība, bet gan tās izpausmes ir zaudējušas ietekmi uz mūsdienu Rietumu cilvēku un sabiedrību.

Ko kristiešos redz šodienas cilvēks?
Kādu kristietību skata mūsdienu pasaule? Kādu tēlu sniedzam mēs, kas sevi dēvējam par kristiešiem, saviem kolēģiem, kaimiņiem, cilvēkiem uz ielas, tiem, kas nav saņēmuši kristīgo audzināšanu un kuru gandrīz vienīgais informācijas avots ir mediji? Kādu atbildi sniegtu šie mūsu līdzcilvēki uz jautājumu, ko viņiem nozīmē kristietība, kā viņi vērtē kristiešus? Iespējams, ka viena no atbildēm varētu būt šāda: kristieši ir tie cilvēki, kuri svētdienās iet uz baznīcu. Vai arī: kristieši ir tie, kuri tic, ka ir Dievs, kuri tic pēcnāves dzīvei.
Jānis Pāvils II ļoti labi apzinājās, ka kristīgā ticība šodien ir zaudējusi savu ietekmi uz lielu kristiešu daļu, kuru ticība ir attālinājusies no ikdienas dzīves, un saskatīja nepieciešamību atjaunot kristīgo dzīvi un no jauna sludināt kristīgo vēsti. Tas bija Jānis Pāvils II, kas kā pirmais sāka lietot terminu „jaunā evaņģelizācija” un darīja to tieši savā dzimtenē, kas ir ļoti katoliska zeme1. Vēlāk viņš šo terminu vairākkārt atkārtoja, īpaši to uzsverot Latīņamerikas bīskapiem 1983.gadā, kuri bija pulcējušies Portoprensā (Port-au-Prince, Haiti) uz Bīskapu konferenci. Jānim Pāvilam II jaunā evaņģelizācija, protams, nenozīmēja pirmā, it kā neveiksmīgā mēģinājuma atkārtojumu, bet gan evaņģelizāciju, kas ir „jauna savā kvēlē, jauna savās metodēs un izpausmēs”2.
Kur rast jaunus resursus?
Kur meklēt šo jauno impulsu evaņģelizācijai un kristīgajai dzīvei, kur ņemt šos jaunos vitalitātes resursus?
Poļu pāvestam, kas bija formulējis vajadzību pēc jaunās evaņģelizācijas, droši vien pašam jau bija kāda atbilde. Sava pontifikāta laikā pāvests bieži pievērsās jautājumam par atgriešanos pie Baznīcas pirmsākumiem, tātad par re-evaņģelizāciju.
Par vienu no atbildēm laikam varam uzskatīt viņa aicinājumu uz atjaunotni, kas izskanēja 2002. gadā tapušajā Vatikāna dokumentā „Sākt no jauna kopā ar Kristu” 3, kas veltīts konsekrētās dzīves jautājumiem. Kaut arī šo pamudinājumu pāvests nesagatavoja pašrocīgi, tomēr to varētu nosaukt par Jāņa Pāvila II daudzo dokumentu un uzrunu sintēzi4, kas tapusi viņa pontifikāta noslēgumā un pilnībā atbilst pāvesta garam, kā tas redzams viņa uzrakstītājā ievadā.
Otru atbildi uz šo jautājumu var rast kādā neparastā un īpašā pāvesta ierosmē. Ne velti Jāni Pāvilu II uzskata par jauno kustību un ekleziālo kopienu pāvestu, kuras viņš pirmoreiz pulcināja vienkopus 1998.gada Vasarsvētku vigīlijā. Šī tikšanās tiek uzskatīta par vēsturisku, jo uz pāvesta aicinājumu atsaucās vairāk nekā 300 000 personu, galvenokārt laji, kas jaunā veidā īsteno savu kristīgo piederību.
Pulcinot ap sevi kustību pārstāvjus, kas ir Svētā Gara jauno dāvanu augļi Baznīcā, Jānis Pāvils II vēlējās rādīt visai pasaulei šos inovatīvos spēkus. Tikšanās dalībnieki (un ne tikai viņi) atceras, ka, nolicis malā uzrakstīto tekstu, pāvests ar sev raksturīgo akcentu vērsās pie klātesošajiem, sakot: „Jūs esat Svētā Gara jaunā nonākšana.”5 Tādā veidā viņš it kā vēlējās piešķirt šīm kustībām oficiālu statusu pasaules Baznīcā, aicinot tās veicināt Baznīcas atjaunotni.
„Svētais Gars atkal lūdz vārdu”
Dažas dienas pirms šī notikuma, uzrunājot šī, burtiskā nozīmē, Vasarsvētku notikuma organizētājus, tolaik vēl kardināls Racingers ar nelielu humora devu teica, ka šajā šķietamā atsaluma periodā, kāds ir iestājies Baznīcā pēc tik daudzsološā Vatikāna II koncila, „lūk, Svētais Gars, ja tā var teikt, atkal lūdz vārdu”.6
Iepriekš minētajā dokumentā „Sākt no jauna kopā ar Kristu”, citos ekleziālajos dokumentos, arī jauno kustību garīgumā un šim tematam veltītajās publikācijās un kongresos var rast vienu kopsaucēju: vēlmi atgriezties pie sākotnējā, pie kopības gara, pie Dzīvības Vārda. Varētu teikt, ka gaisā, kas virmo Baznīcā, ir jaušama vēlme atsākt kopā ar Jēzu, Viņa Vārdā, un dažās kustībās – arī izejot no jaunās izpratnes par Dievu-Mīlestību un par Jēzus jauno savstarpējās mīlestības bausli.
Lai aizvien dziļāk apzinātos vajadzību pēc atjaunotnes, Benedikts XVI šā gada oktobrī ir sasaucis speciālu sinodi, kas veltīta re-evaņģelizācijai. Tās sagatavošanā jau vairāku mēnešu garumā ir iesaistījušās dažādas Baznīcas institūcijas. Aizvadītā gada martā tika publicētas „Norādes7” – ideju kopums, šīs Sinodes pirmais projekts, kurā uzsvērts, ka pāvests Benedikts XVI jautājumu par jauno evaņģelizāciju skaidri liek pirmajā vietā Baznīcas darāmo darbu sarakstā8. Šis teksts ir kā pamudinājums uz inovatīvu drosmi. Tas runā par „uzdrīkstēšanos iet jaunus ceļus, saskaroties ar jauno situāciju”9, par „nepieciešamību būt drosmīgiem un prast pamanīt zīmes, kas parādījušās pēdējos gadu desmitos”. Tas runā par nepieciešamību rādīt, ka kristīgā perspektīva „jaunā veidā apgaismo vēstures lielās problēmas”10. Proti, mums ir jādod konkrēta atbilde uz mūsdienu pasaules konkrētajiem izaicinājumiem.
Īpašu uzmanību pāvests Benedikts XVI, turpinot sava poļu priekšteča iesākto, pievērš jaunajām kustībām. Par to liecina fakts, ka viņš minētajā Sinodē par jauno evaņģelizāciju ir uzaicinājis piedalīties kā klausītājus Fokolāru kustības prezidenti Mariju Voce (viņa būs vienīgā dalībniece – sieviete) un Atjaunotnes Svētajā Garā prezidentu Salvatori Martinezu.
Ietekme pasaulē
Viens no Sinodes galvenajiem jautājumiem būs – kristietības ietekme uz problēmām, kuras pārdzīvo cilvēce, un šīs ietekmes šķietamais zudums. Vai Jēzus nenāca, lai atpestītu pasauli? Nereti pestīšana tiek saistīta ar pēcnāves dzīvi, tiek uzskatīts, ka tai ir maza nozīme šīs pasaules dziedināšanā. Bet Evaņģēlijā taču ir tik daudz aprakstu par Jēzus palīdzību cilvēkiem tieši šīszemes dzīvē. Jēzus brīnumi liecina, ka Viņš nedzīvo citā pasaulē, bet gan šeit un tagad, pievēršot uzmanību apkārtējo cilvēku vajadzībām.
Tieši šai nozīmē Jēzum ir jāatgriežas mūsdienu pasaulē ar Baznīcas starpniecību, caur katru no mums. Baznīca ir, un tai būtu jābūt aizvien vairāk, Jēzus klātbūtnes sakramentam, ne tikai kā nākotnes realitātei vai tīri sakramentālai realitātei, bet gan redzamai realitātei – kā darbīgas iesaistīšanās sabiedriskajās realitātēs auglim.
„Norādes” īpašu uzmanību pievērš arī jautājumam par kopību kristiešu dzīvē11, kas ir būtisks kristietības aspekts un kura īstenošanā vēl ir daudz darāmā. Zinām, ka Dievs ir viens trīs Personās, runājam par svēto sadraudzību, bet izdzīvot kopību konkrētā veidā, kopā domāt, izlemt un darboties, patiesi un brālīgi sarunāties, nevis pamīšus izteikt monologus – kristīgajā vidē tas nav pārāk bieži sastopams.
Mūsu laika pievilcība
Ticībai ir jārod jauns izteiksmes veids, un Baznīcai ir jāatklāj sava īstā seja. Latīņamerikas bīskapu V Ģenerālajā asamblejā Aparecidā izskanēja apgalvojums: „Baznīca aug nevis prozelītisma rezultātā, bet gan savas pievilcības dēļ”12; „Kāpēc šodien Baznīca un tās kopienas zaudē savu pievilcību? Kāpēc ir vērojama šī neapmierinātība (mīlestības trūkums) pret Baznīcu? Vai – kā lasām minētajās „Norādēs” – „kas mūsos ir tāds, kas nepiesaista?””
Asamblejas tekstā var lasīt: „Baznīca piesaista, kad tā dzīvo kopībā, jo Jēzus mācekļus atpazīs no tā, ja viņi mīlēs viens otru tā, kā Jēzus viņus mīlēja.”13 Cilvēks ir radīts, lai mīlētu un būtu mīlēts. Viņš ir radīts kopībai. Tādēļ viņš dodas turp, kur atrod šo kopību, ticīgo vai arī neticīgo vidū, jo tur viņš jūtas savā vietā un ir laimīgs.
Jēzus mums deva bausli mīlēt vienam otru tā, kā Viņš ir mīlējis mūs, jo no tā visi zinās, ka esam Viņa mācekļi.14 Jēzus lūdza savu Tēvu par savējiem, sakot – lai viņi būtu viens kā mēs esam viens, lai „pasaule ticētu”.15 Lūk, kristiešu pievilcīgums: mīlestības vienotība viņu vidū.
Euharistijā Jēzus mums dāvā savu klātbūtni, bez jebkādiem pūliņiem no mūsu puses. Bet savstarpējā mīlestībā Viņš gaida mūsu atbildi un mūsu centienus, katru dienu no jauna, ikvienā vietā, kur esam.
Tikai ik dienas redzot šādu liecību, mūsu tuvinieki, kaimiņi un darba biedri mainīs savu viedokli par kristiešiem.
Niko Tross
1 Pirmo reizi Jānis Pāvils II runāja par “jauno evaņģelizāciju” 1979. gada 9. jūnijā Nova Hutā – Krakovas rūpnieciskajā kvartālā, kas kļuva slavens ar ticīgo strādnieku cīņām pret komunismu. Tā 2011. gada 5. jūnijā rakstīja kardināls Pauls Kordes (Paul Josef Cordes), Pontifikālās Cor Unum padomes emeritētais prezidents.
2 Uzruna Latīņamerikas Bīskapu IV Ģenerālās asamblejas dalībniekiem, Santo Domingo, 1992. gada 12. o-ktobrī, n.6, Jāņa Pāvila II uzrunas, sēj. XV, 2, lpp. 318.
3 Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību Kongregācijas Instrukcija “Sākt no jauna kopā ar Kristu. Konsekrētās dzīves atjaunotais uzdevums trešajā tūkstošagadē”, Roma, 2002. gada 19. maijā, Svētā Gara nosūtīšanas svētki.
4 Skat. Norādes dokumenta beigās
5 Jāņa Pāvila II uzruna ekleziālo kustību un jauno kopienu dalībniekiem, 1998. gada 30. maijs, sal. 5.
6 Kardināla Jozefa Racingera uzruna, atklājot Vispasaules sanāksmi “Ekleziālās kustības, Baznīcas un cilvēku cerība”, ievaddaļa, Roma, 1998. gada 27. maijs.
7 Publicēts 2011. gada 4. martā.
8 Norādes (1)
9 turpat (5)
10 turpat (7)

Scroll To Top