Now Reading
Rīgas Garīgā semināra 1. kursā uzņemti divi studenti

Rīgas Garīgā semināra 1. kursā uzņemti divi studenti

Rīgas Garīgā semināra (RGS) 1. kursā šodien, 21. augustā iestājās divi audzēkņi – Kristaps Oliņš (Liepājas diecēze) un Jānis Rajeckis (Rēzeknes – Aglonas diecēze). Pēc rakstiskā pārbaudījuma un mutiskām pārrunām tieši par šo reflektantu uzņemšanu izšķīrās komisija, kuras sastāvā bija Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Jelgavas diecēzes bīskaps un Liepājas diecēzes Apustuliskais administrators Edvards Pavlovskis, Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, bīskaps Antons Justs, emeritus, bīskaps Jānis Purvinskis, emeritus, RGS rektors pr. Pauls Kļaviņš, RGS inspektors un ekonoms pr. Viktors Stulpins, RGS garīgais tēvs pr. Jāzeps Sitnieks, MIC un docētāji – pr. Andris Priede, pr. Arnis Vizbelis, pr. Modris Lācis, pr. Juris Jalinskis un pr. Andris Kravalis.

Pēc iestājeksāmenu rezultātu paziņošanas lūdzām jaunos semināristus iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par savu ticības ceļu un izdarīto izvēli – uzsākt ceļu uz priesterību.

Kristaps Oliņš: „Esmu no Liepājas Svētā Jāzepa katedrāles draudzes. Esmu tikko beidzis Liepājas 1. Valsts ģimnāziju. Doma par semināru manī iekrita kā sēkla Lielās Piektdienas dievkalpojumā, kad tika turēts krusts un cilvēki nāca un to pagodināja. Vienu brīdi turot krustu un raugoties pār tā malu uz cilvēkiem, kas nāk, radās spontāna doma: „Es vēlos būt priesteris!” No tās dienas šī doma kā sēkliņa, kas augsnē iekritusi, dīgusi un augusi, visu laiku atgriezās pie manis. Vadoties pēc šī aicinājuma, ko izjutu, esmu šodien šeit. Baznīca acīmredzot arī ir lēmusi, ka esmu piemērots kandidāts.

Kā es pievērsos ticībai? – Manā ģimenē nav ticīgu cilvēku, arī rados – nē. Ticībai pievērsos pats. Šķiet, tas notika 15 gadu vecumā. Manī bija alkas, tāds kā tukšums, ko nevarēja piepildīt draugi. Man arī ļoti iet pie sirds vēsture. Ar vēsturi es nonācu pie jautājumiem par to, kas ir nāve un kāda ir dzīves jēga. Tas, ko es meklēju, bija dzīvība un dzīves apzināšanās. Nākot pie Dieva, es tiku piepildīts, un slāpes tiešām pazuda. Es sapratu, ka es tanī vēlos dalīties, jo zinu, cik slikti var būt bez Dieva. Manā draudzē bija priesteris, kas mani sagaidīja, uzņēma un ieveda Kristus vēsts noslēpumā – Gatis Mārtiņš Bezdelīga. Es vēlos būt tāds pats priesteris cilvēkiem, kas tiešām vēlas atgriezties.

Manas aizraušanās? Man patīk vērot ainavas, vienkāršas pastaigas gan vienatnē, gan draugu lokā, kuri arī māk novērtēt dabas skaistumu, – palūkoties, cik skaisti stari spīd jūrā caur mākoņiem, un vienkārši parunāt par šo skaistumu. Tā kā esmu pilsētnieks, liepājnieks, man patīk lauku darbi – piemēram, malku skaldīt, darīt kaut ko neikdienišķu. Man patīk arī lasīt, īpaši filozofiska rakstura darbus. Mans mīļākais autors ir sv. Augustīns. Laikam leģendārākā frāze, ko viņš ir teicis, ir „Mīli, un dari, ko vēlies!” Šo frāzi atcerēšos pat nakts vidū. Galvenais ir mīlēt.”

Jānis Rajeckis: „Es esmu no Bērzgales draudzes, kas ir pie Aglonas. Es dzīvoju Rajecku sādžā, kas ir 6 km no Aglonas, Dagdas virzienā. Esmu beidzis Aglonas vidusskolu. Mācoties man patika gan dabaszinātņu priekšmeti, fizika, gan arī valodas. Kāpēc atnācu tieši uz Garīgo semināru? Dievs ļāva iespēju jūklī saskatīt semināru. Piecus gadus es kalpoju kā ministrants Aglonas draudzē un arī Bērzgales draudzē, un Kungs mani arvien vairāk „vilka” tuvāk pie altāra. Šogad pirms Vasarsvētkiem lūdzos novennu uz Dievu Svēto Garu, un 3. Vasarssvētkos, kad atbrauca bīskaps uz Aglonu, sapratu, ka man ir jālūdz no viņa svētība, lai es stātos seminārā.

Esmu kristīts jau mazotnē, arī pie pirmajiem sakramentiem bērnībā biju piegājis, taču tad garīgā dzīve bija apsīkusi. Tomēr Dievam bija labpaticis, ka es atkal pie Viņa atgrieztos.

Kādam jābūt priesterim? Manuprāt, priesterim no visas sirds jāmīl Dievu, un no šīs mīlestības viņam radīsies arī mīlestība uz saviem tuvākajiem, un jātiecas pēc svētuma. Pēc svētuma varam tiekties lūdzoties, pieņemot Svētos Sakramentus un visu dzīvi atvēlot Dievam, paļāvībā uz Viņu, neatkarīgi no tāds ir mūsu dzīves veids.”

Noslēgumā Jānis piebilda: „Es pateicos Dievam par katru dienu, ko Viņš man dod, un tad pateicībā veltu to Viņam atpakaļ arī ar visām savām vājībām un neveiksmēm. Es pateicos Viņam, kurš man dāvā iespēju katru dienu Viņu mīlēt.”

LRKB IC

Foto: Baiba Motivāne

Scroll To Top