Now Reading
Mūžībā aizgājis priesteris Jānis Budkāns

Mūžībā aizgājis priesteris Jānis Budkāns

Svētdien, 23. septembrī, plkst. 5.15 no rīta 81 gada vecumā mūžībā aizgāja priesteris Jānis Budkāns.

Priesteris Jānis Budkāns ir dzimis 1931. gada 22. martā Krāslavas rajona Andrupenes draudzē, Kumelanu ciemā, kā vecākais bērns sešu bērnu ģimenē. Pirmās piecas klases mācījies Līdumu pamatskolā, 6. un 7. klasi – Andrupenē. 1945. gada rudenī iestājās Aglonas vidusskolā, kur ar viena gada pārtraukumu mācījās līdz 1949. gada maijam.

1952. gadā iestājās Rīgas katoļu Garīgajā seminārā, tā paša gada rudenī tika iesaukts karadienestā, kur dienēja līdz 1956. gadam. Pārnācis no dienesta, savas ģimenes piederīgo galīgās nabadzības dēļ iesāka patstāvīgu darba dzīvi. Strādādams Latvijas un Baltijas dzelzceļu signalizācijas un sakaru sistēmā, neklātienē pabeidza Viļņas dzelzceļa tehnikumu un Sanktpēterburgas dzelzceļa inženieru institūtu kā automātisko iekārtu speciālists. Paralēli trīs gadus mācījās jurisprudenci un divdesmit piecus gadus strādāja kā inženieris pasniedzējs dzelzceļa tehniskajā skolā.

1992. gadā iestājās katoļu Katehētikas institūtā, no kura 1993. gadā pārgāja uz Rīgas Romas katoļu Garīgo semināru, kuru beidza 1995. gadā. Par priesteri iesvētīja 1995. gada 11. jūnijā metropolīts Jānis Pujats Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē.

Pirmos piecus gadus kalpoja Rīgas Garīgajā seminārā kā ekonoms un pasniedzējs abās katoļu augstākās izglītības iestādēs, mācīja tādus priekšmetus kā Ētika, Loģika un Ievads katehismā. Paralēli šiem pienākumiem kalpoja kā Rīgas Sv. Franciska draudzes vikārs, Bolderājas un Inčukalna aprūpētājs un Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles vikārs. 2001. gadā viņu iecēla par Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes vikāru, bet 2002. gadā par Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas draudzes viceprāvestu.

Bēres notiks trešdien, 26. septembrī. Svētā Mise Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā plkst. 11, apbedīšana kapos pie Rīgas Garīgā semināra plkst. 13.  

Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

***

2011. gada Katoļu Kalendārā publicētā intervija ar priesteri Jāni Budkānu:

Pastāstiet, lūdzu, kā aizritēja Jūsu bērnība?
Mana dzimtā vieta ir skaistā Latgale, Daugavpils apriņķis, Kapiņu pagasts Kumelānu ciems. Toreiz tā bija biezi apdzīvota vieta, kā visa Latgale, bija daudz iedzīvotāju. Dzimis esmu 1931. gada 22. martā jau minētajā pagastā. Bērnības pirmās atmiņas – biju pavisam maziņš, nezinu cik mēnesīšu man bija, kad mamma mani iznesa laukā, bija saule un skaista cīruļa dziesma. To es atceros vienmēr, kad aizbraucu apmeklēt dzimto vietu. Tālākās bērnības atmiņas ir no trešā dzīves gada, kad mani tēvs un māte ņēma līdzi svētceļojumā uz Aglonu 15. augustā. Toreiz bija citādāki apstākļi, cilvēki strādāja un tie, kas dzīvoja 50, 60 km attālumā, to ceļu varēja veikt ar zirdziņu vienā dienā. Brauca pa nakti, agri no rīta bija jau tur, dienu pavadīja dievkalpojumos un uz vakara pusi bija jau atpakaļ.

Dzimtā ir Andrupenes draudze, tur, protams, baznīcu apmeklēju ļoti bieži. Ziemas laikā ne tik bieži, jo bija 6 km attālums. 1937. gadā sāku iet Līdumu pamatskolā. Vācu okupācijas laikā bija piecas klases. Skola atradās apmēram 2 km no mājām. Skola darbojās pa visu Latvijas brīvības laiku no 1918. gada līdz okupācijai 1940. gadā. Ap 1955. gadu huligāni nodedzināja skolas ēku. Tagad tajā vietā nav ne mazāko pazīmju, ka tur ir bijusi skola. Skolas nodarbības bija ļoti interesantas. Miera Latvijas laikos bija pieņemts, ka skolēni uzsāk mācības tā sauktajā pirmsskolas klasē. Bija noteiktas dienas, kad bija jāiet uz skolu, arī ziemas laikā centās darboties.

Tad nāca krievu okupācijas laiks. Atnāca „sarkanie”. Bija cilvēki, kas viņus gaidīja un bija priecīgi. Viens mūsu kaimiņš Šuplinskis piedāvāja savā mājā palielu telpu „sarkanajiem”. Tajā laikā bija mode rīkot „sarkanos stūrīšus” katrā apdzīvotā vietā. Kādreiz biju pie viņiem bijis kā pie kaimiņiem, kad bija kāda vajadzība. Gar viņu māju jāiet uz Andrupenes baznīcu. Kādreiz, atpakaļ ejot, tā gribējās dzert, ka iegāju palūgt padzerties. Tad viņi ieveda vienā istabā un atceros, ka pie sienas bija kāda svētbilde un krucifikss. Kad izveidoja „sarkano stūrīti” to visu paņēma prom un bija pielikts Ļeņins un Staļins, galds noklāts ar sarkanu drānu un saliktas grāmatas.

Tālāk nāca mācības sestajā klasē, bija jāiet uz Andrupeni. No rudens mēģināju staigāt katru dienu 6 km turp, tā, lai paspētu uz deviņiem uz nodarbībām, un to pašu ceļu atpakaļ. Vēlāk tēvs par pieņemamu samaksu bija sarunājis gultasvietu pie kādas nabadzīgas saimnieces. Tā bija pavisam cita dzīve, varēju sākt daudz lasīt, jo Andrupenes sešgadīgajā pamatskolā bija ļoti bagāta bibliotēka. Vēlāk nāca grūtāki laiki, tēvs bija paņemts darba dienestā. Armijā viņu neņēma, jo gadi to neļāva. Pret viņu kā pret ticīgu cilvēku izturējās nelabvēlīgi. Ģimene bija liela, mēs bijām seši bērni, un bija grūta iztikšana. Zeme bija astoņi hektāri, tikai četri no tiem bija derīga aramzeme. Liela ģimene, arī tēva audžuvecāki dzīvoja kopā ar mums. Tēvs bija bārenis. Kādu divu nedēļu vecumā māte bija viņu aiznesusi, atstājusi mežā piesietu pie koka. Atrada kaimiņi, sirds iežēlojās, paņēma bērnu un meklēja, kas varētu mazo paņemt. Bija sameklējuši kādu attālu radinieku ģimeni, kurai nebija bērniņu. Tā viņš uzauga un dzīvoja kopā ar saviem audžu vecākiem.

Pirmās nodarbības saistībā ar reliģiju man bija draudzes baznīcā Andrupenē. Baznīca bija bieži apmeklēta kopā ar tēvu vai māti. Biežāk kopā ar tēvu, jo mamma parasti ņēmās ar saimnieciskām lietām. Par garīgām lietām interese bija ļoti liela, patika arī tas, ka baznīcā dzied.

Kā Jūs atklājāt aicinājumu uz priesterību?

Domas par priesterību radās pilnīgi dabīgi. Bērnībā kopā ar vectēvu gājām uz katehēzi. Parasti lūdzu vectēvu: „Aizejam, aizejam, kā es viens pats pa mežu iešu!” Viņš atrunājās: „Es jau vecītis, 6 km uz turieni, 6 km atpakaļ.” Viņš gāja, es viņam desmit reizes apskrēju apkārt, un tā mēs kopā mērojām to ceļa gabalu. Arī viņš klausījās, ko nodarbībās skaidroja priesteris. Svētajās Misēs biju noskatījies, ko un kā dara priesteris pie altāra. Toreiz Svētās Mises bija latīņu valodā, tātad daudzas lūgšanas, kas bija lūgšanu grāmatā, bija latīņu valodā. Dažas lūgšanas jau biju iemācījies, kaut gan nesapratu to saturu. Mājās dziedāju garīgas dziesmas. Man bija kādi seši gadi, kad jau sāku domāt, ka man jākļūst par priesteri. Vecāki, protams, par šo domu bija priecīgi, bet nekad netika teikts, ka tas obligāti jādara. Viņi teica, ka lūgs Dievu un tad redzēs, tikai to un neko citu. Tēvs bija teicis: „Tas būtu labi, ļoti labi, es būtu gandarīts, ja tu to ceļu sāktu iet, tas nav tik vienkārši, lūgsim Dievu!” Mājās biju uztaisījis mazu altārīti, kur notika dziedāšana, kas mums visiem labi padevās. Svētdienās vecāki un vecvecāki dziedāja lūgšanas. Vecmāmiņai bija vairāk laika nekā mammai, un viņa, sevi uzskatīdama par polieti, mācīja man lūgšanas poļu valodā. Pirmās lūgšanas – „Tēvs mūsu”, „Esi sveicināta” un „Es ticu” man tika iemācītas poļu valodā. Kad jau mācījos sestajā un septītajā klasē, dzīvoju Andrupenē un man bija iespēja katru dienu piedalīties Svētajā Misē, vēlēšanās kļūt par priesteri pastiprinājās.

Pēc septītās klases beigšanas es zināju, ka noteikti gribu mācīties ģimnāzijā. Kādu dienu ar kājām aizgāju uz Aglonu, lai iestātos ģimnāzijā, jo, lai iestātos Garīgajā seminārā, bija vajadzīga vidējā izglītība. Daudzkārt ar tēvu un māti bijām runājuši par tālākizglītību, un tēvs bija teicis, cik varēs, tik mani atbalstīs. Bija jābrauc uz Aglonu un jāmeklē, kur dzīvot, par istabiņu vai gultasvietu bija jāmaksā, arī produkti bija jāņem līdzi visai nedēļai. Nabadzīgai ģimenei tas ir ļoti sarežģīti.

Biju atteicies stāties komjaunatnē, mani brīdināja un visādi mocīja. Tolaik skolas direktors bija Bogdanovs. Viņam bija tikai sešu klašu izglītība, toties komunista pagrīdes stāžs bija liels. Rīkojās tā, lai noorganizētu īstu komjaunatni. Viņš mīlēja iztukšot alkohola pudeles. Vienreiz iekrita, otrreiz, viņu brīdināja, komunisti bija nākuši pretī, neskatoties uz viņa izglītību. Vai tad tā būs, ka Aglonas ģimnāzija gatavo kandidātus uz Garīgo semināru. Iepriekšējā gadā seminārā iestājās trīs ģimnāzisti, tagad zināms, ka vēl trīs gatavojas, komjauniešu gandrīz kā nav, būtu jāmaina direktors. Tad viņš bija nozvērējies kaut ko darīt lietas labā.

Pēckara gados bija jāmaksā skolas nauda, un ar to man bija problēmas, maksāju pa daļām. Direktors Bogdanovs katru nedēļu izsauca uz kanceleju, sizdams dūri pret galu, jautāja: „Biedri Budkān, kad tu stāsies komjaunatnē? Zinu, kāpēc tu nestājies, ko tu meklē baznīcā?” Viņš bija vairākas reizes brīdinājis, ja turpināšu iet uz baznīcu, tad Aglonas ģimnāzijā man vietas nav – jāiet prom. Mācījos es labi un uzvedība bija nevainojama, nebija kur piesieties. Protams, nepārtraucu iet uz baznīcu. Desmito klasi beidzot, tika sarīkota provokācija, kur netiešā veidā piedalījās mans istabas biedrs un klasesbiedrs no kaimiņu mājas, kurš jau bija komjaunietis. Mani izslēdza no Aglonas ģimnāzijas ar politisku pantu, dokumentā ierakstīja „Izslēgts no skolas par antipadomju nostāju valsts un komjaunatnes priekšā”. Tas ieraksts sagrāva man daudzus gadus un daudz nervu. Mūsu ģimene no izvešanas uz Sibīriju paglāba tikai tas, ka bijām liela ģimene un galīgi nabadzīgi, citādāk būtu bijis jāceļo. Ar to arī ceļš uz Garīgo semināru bija slēgts, ar tādu ierakstu liecībā nekur stāties vairs nevarēju.

Bija ieteikums stāties kādā citā skolā desmitajā klasē, bet tādas iespējas man nebija. Vēlāk ar kūrijas kancleru V. Zondaku, viņš bija semināra rektors, sarunājām, ka gadu pagaidīšu, varbūt tā lieta piemirsīsies un varēs atrast citu iespēju, kā iestāties seminārā. Tajā laikā seminārs tika trenkāts un dzīts, bija laiks, kad tas bija slēgts. Vēlāk rektoram radās risinājums, viņš teica, lai stājos ar devītās klases dokumentiem un par desmito klasi lai neko nesaku, it kā tāda nemaz neesot bijusi. Tā arī darīju. Bija tikšanās ar bīskapu Strodu, biju viņam piekalpojis pie altāra. Kad pēc svētkiem Aglonā atnācu pie viņa uz pieņemšanu, bīskaps Strods mani uzņēma kā senu paziņu, visu izrunājām. Seminārs kā mācību iestāde ar telpām nepastāvēja, tad sūtīja uz kādu draudzi. Biju uzņemts un mani nozīmēja uz Preiļu draudzi pie dekāna. Mācības bija neklātienē pēc programmas, tikai uz eksāmeniem bija jābrauc uz Rīgu. Viss tika nokārtots un bija tāds prieks, jutos kā debesīs, ka beidzot tas noticis. Pagāja pāris mēneši un, protams, čeka uzzināja, kuri tika pieņemti. Atsūtīja pavēsti uz ierašanos kara komisariātā uz iesaukšanu armijā. Divas reizes vajadzēja braukt uz Krāslavu un trešajā reizē bija jābrauc ar visām mantām – biju iesaukts armijā.

Par brīnumu visiem un man pašam biju ieskaitīts aviācijas daļā. Dievs bija gādājis par mani, tiku ļoti interesantā skolā. Bija jādienē gandrīz četri gadi, toties tā bija aviācija. Tas bija Pievolgā Saratovas apgabalā. Gadu mācījos specskolā, kuru beidzu ar izcilību. Mācību laikā bija apsolīts, ka tie, kuri pabeigs skolu uz teicami, būs iespēja dienēt ārpus Padomju Savienības – tajās vietās, kur bija izvietotas Sarkanās armijas daļas. Kad skola bija pabeigta, galvenais politiskais vadītājs izsauca pie sevis un teica: „Biedri Budkān, mēs pateicamies par izcilajām sekmēm mācībās, bet izpildīt solījumu mēs nevaram, jo jūs esat dzīvojis Baltijā vācu okupācijas laikā. Jūs nebijāt izbēdzis un tādus cilvēkus sūtīt uz ārzemēm mēs nevaram, būs jādien Padomju Savienības teritorijā.” Lai kompensētu solījumu, varēju izvēlēties apgabalu, kur pavadīt dienestu. Rotas komandieris zināja, ka es gribēšu uz Latviju, bet viņš ieteica censties izmantot izdevību apskatīt pasauli. Pēc pārrunām ar rotas komandieri es lūdzu, lai mani sūta uz Odesas kara apgabalu Dienvidos. Tā arī tas notika, divarpus gadus dienēju Odesā. Kopumā dienestā pavadīju trīs gadus un septiņus mēnešus.

Lūgties varēju savā gultā, naktī, neviens nevarēja pārbaudīt, ko kurš dara. Dienesta laikā okšķeri bija atraduši manu lūgšanu grāmatiņu latīņu valodā. Sakarā ar to, ka biju atteicies stāties komjaunatnē un partijā, čeka bija mani pētījusi. Viņi zināja, ka skolas laikā man bija problēmas ar politiku un to, ka biju iestājies Garīgajā seminārā. Čeka gudri rīkojās, jo šo informāciju nebija snieguši armijas daļai. Mani pratināja pa naktīm. Speciāldienesta virsnieks uzdeva visādus jautājumus un visu pierakstīja, man bija jāparakstās. Rotas komandieris zināja, ka tieku pratināts, bet neprasīja, ko man jautāja un ko es atbildēju. Tikai apjautājās, par ko mēs runājām. Teicu, ka par dzīvi un karadienestu. Viņš saprata, ka no manis neko neuzzinās. Naktī cilvēku ir visvieglāk izsist no līdzsvara un iebaidīt. Tad arī vieglāk iekrist uz āķīgiem jautājumiem. Tā nebija vienkārša saruna, sākumā uzdod vienu jautājumu, es atbildu, tad vēl kādu, tad pārlec par kādu tēmu uz priekšu vai atpakaļ. Viņš man jautāja, ko esmu darījis, ko mācījos, kādi ir bijuši mani nodomi. Es teicu patiesību. Viņi zināja visu. Kad dažas naktis biju patramdīts, tika salīdzināti protokoli, ka melots nekur nav un lika man mieru. Saņēmu vēstuli no mājām, mans tēvs arī tika saukts pāris reizes uz pratināšanu vietējā milicijā. Viņam tika jautāts, kāpēc es tiku izslēgts no Aglonas ģimnāzijas. Tēvs atbildēja, ka nezina, jo es neesmu pateicis. Tēvs arī atklāti pateica, ka zināja, ka vēlos stāties Garīgajā seminārā. Informāciju salīdzināja, nekas netika slēpts vai melots, arī no milicijas par mani nekādu sliktu ziņu nebija. Tā kā atsauksmes bija ļoti labas, čekisti bija spiesti samierināties.

Vai atgriežoties no dienesta bija iespējams turpināt studijas Garīgajā seminārā?

Tajā laikā Latvijā pilnā sparā bija tā sauktā kolektivizācija. Zemnieku stāvoklis bija smags. Pēc atgriešanās bija uzreiz jāreģistrējas ciema padomē. Bija jānomaina karaklausības militārā apliecība uz civilo karaklausības apliecību. Tātad bija staigāšana uz Krāslavu, kas no vecāku mājām bija aptuveni 40 km. Jau bērnībā biju trenēts staigāšanā, to ceļa gabalu turp un atpakaļ diennakts laikā varēja veikt un vēl izdarīt vajadzīgo kara komisariātā. Visiem iesauktajiem obligāti bija jāatgriežas iesaukšanas vietā. Bija jādomā, ko darīt tālāk.

Tā kā kolhozu sistēma bija ļoti vāja, cilvēki visādi centās no tās izbēgt. Bet to tik viegli izdarīt nevarēja. Vispirms, lai aizbrauktu, ir vajadzīga nauda ceļam. Iebraucot tajā vietā, kur gribi palikt, bija jāpiereģistrējas. Pierakstu varēja dabūt tikai tad, ja dokumentos ir izraksta atzīme. Tajā laikā es izmantoju, var būt, vienīgo iespēju. Izmantoju savas tehniskās zināšanas, kuras biju ne tikai labi apguvis, bet arī nostiprinājis armijas laikā. Nolēmu strādāt dzelzceļa sistēmā. Sakarā ar stāšanos darbā pierakstu varēja dabūt vieglāk. Bija iespēja dzīvot kopmītnēs. Braucu uz Rīgu, gāju uz dzelzceļa pārvaldi un iesniedzu lūgumu stāties darbā dzelzceļa sistēmā automātikas un telemehānikas dienestā. Caur pazīstamiem cilvēkiem atradu vietu, kur pagaidām varēju mitināties. Man bija kvalifikācija, teicami dokumenti un labas atsauksmes. Tad viņi mani pieņēma par vecāko darba strādnieku. Toreiz vecākajam strādniekam alga bija kādi desmit rubļi vairāk kā citiem. Aldziņas bija mazas, tā tik maizei un limonādei sanāca. Tik noteica, ja labi strādāsi un ja būs labas atsauksmes, mums pastāv arī prēmiju sistēma, kādus desmit rubļus mēnesī var dabūt klāt. Tā es arī iesāku darbu pilnīgi jaunā jomā. Cik atceros, deva trīs mēnešu laiku, lai, strādājot un tai pat laikā mācoties, apgūtu zināšanas Padomju Savienības dzelzceļa sistēmas automātikā. Bez tam vēl mēneša laikā jāsagatavojas un jānokārto eksāmens dzelzceļa tehniskajos noteikumos, dzelzceļa signalizācijas sistēmā, drošības tehnikā un speciālajos darba noteikumos, kuros tiku pieņemts. Tā kā tiku pieņemts kā sakaru un automātisko ierīču strādnieks, tad atbilstoši arī šo ierīču apkalpošanai nepieciešamas zināšanas. Zināšanas apgūt bija diezgan viegli, jo elektrotehnika ir vienāda visā pasaulē, vienīgais tās īpatnības – apzīmējumi un nosaukumi dikti atšķīrās no aviācijas.

Kad stājos darbā, pirmais jautājums bija: „Vai esi partijā?”, „Nē”, „Tad noteikti komjaunietis?”, „Nē”. „Kā neesi komjaunietis?” Skatās manā apliecībā rakstīts, ka teicami strādājis, kādi trīsdesmit vai vairāk pateicības raksti. Viņi bija izbrīnā, kā to varēja saņemt, nebūdams komjaunietis. Viņi samierinājās ar labu raksturojumu un jautāja: „Tad kā tu domā, cik tev laika vajadzētu, lai apgūtu partijas biedra statūtus, tad mēs labprāt ņemsim tevi partijā.” Es atbildēju, ka esmu kategoriski pret stāšanos partijā, tas man nav vajadzīgs, esmu tehniķis, man patīk tehnika. Tad sāka skatīties, ka es tāds aizdomīgs cilvēks. Ar stāšanos partijā nebija miera līdz Padomju Savienībā sākās tā sauktais Gorbačova atkusnis. Līdz tam tāda īsta miera nebija, ka tik kāds mani kaut kā nepavandītu un nepajautātu no tehniskās vadības, partijas biedriem vai partijas okšķeriem. Varbūt biedrs Budkāns ir pārdomājis un gatavs stāties partijā. Kopā dzelzceļa sistēmā nostrādāju trīsdesmit sešus gadus, līdz atmodas laikam.

Atmodas laiku sākumā iestājos Katehētikas institūtā, cenšoties apvienot darbu ar studijām. Vienmēr centos vakarā pēc darba paspēt atbraukt no Jūrmalas uz Rīgu uz lekcijām Katoļu ielā. Pēdējos gados darbs bija ļoti interesants, saistīts ar komandējumiem pa Baltijas valstīm un Kaļiņingradas apgabalu. Saistībā ar savu specialitāti es braukāju kā tehniskais revidents pa speciālajām automātikas regulēšanas laboratorijām, kas atradās novada vietās, pa tā saukto pie Baltijas dzelzceļu. Pavisam 12 apakšnodaļas un vēl papildus trīs, tātad kopā 15 punkti. Tos katru gadu vismaz vienu reizi bija obligāti jāapmeklē un tur jāpaliek kādu nedēļu, kādreiz pat drusku vairāk. Tātad izbraukumos devos katru mēnesi. Tajā laikā, lai kaut puslīdz normāli varētu dzīvot un kaut ko nopelnīt, man bija arī otra specialitāte – dzelzceļa automātiskās signalizācijas iekārtu pārbaude. Tur atkal savi braucieni. Tie braucieni bija ar speciāli aprīkotu vagonu, kuru es biju palīdzējis aprīkot. Tur darba, pūļu un zināšanu bija ielikts ļoti daudz. Šis vagons darbojas vēl šodien. Lai ar tādu aparatūru varētu darboties, bija jānokārto eksāmeni Maskavā, galvenajā sakaru un automātikas pārvaldē. Sakarā ar šiem daudzajiem komandējumiem nācās kavēt lekcijas, bet, kad nebija nekur jābrauc, lekcijas apmeklēju cītīgi un labi nokārtoju eksāmenus. Katehētikas institūtā mācījos gadu un tad iestājos Garīgajā seminārā.

Pirms uzņemšanas Garīgajā seminārā arhibīskaps man teica: „Pat, ja tu nekļūsi par priesteri, bet apgūsi nepieciešamās zināšanas, mēs tevi iesvētīsim par pastāvīgo diakonu. Arī tad Baznīcai būs labi, būs ieguvums. Bet, ja tu aiziesi līdz priesterībai un kaut vai vienu gadu nostrādāsi, tas Baznīcai būs liels ieguvums.” Arhibīskaps deva man svētību. Kad ar šiem vārdiem es atnācu pie semināra rektora, viņš bija priecīgs. Tad pienāca diena, kad bija jāstājas uzņemšanas komisijas priekšā. Pēc brītiņa pirmo jautājumus uzdeva tēvs Smelters. Viņš jautāja par manu pārliecību un to, vai savos gados spēšu mācīties. Tā kā visu dzīvi biju mācījies, biju pārliecināts, ka spēšu, jo biju sevi pārbaudījis. Vēl šo to pajautāja priesteris Sitnieks. Jautājumu vairs nebija. Bija jāgaida atbilde, kad sapulcinās visus kopā un pasludinās rezultātus. Tajā gadā mūsu bija pārsteidzoši daudz – 24. Laikā, kad gaidījām rezultātus, satiku tēvu Pentjušu, viņš man teica: „Tev, Jāni nav par ko bēdāt, jāķeras tik pie lietas, jāsameklē visi konspekti, kas tev ir, un uz priekšu!” Viņš mani pazina ļoti labi, biju viņam visu izstāstījis kā garīgajam tēvam. Būdams inženieris, gāju pie viņa, kādreiz kopā aizbraucām pie kāda slimnieka vai uz dievkalpojumu. Pentjuštēvam bija taisnība, man nebija ko pārdzīvot.

Uzsāku mācības. Baznīcas vajadzības bija lielas, pietrūka priesteru. Semināra vadība saprata, ka esmu spējīgs mācīties un spieda uz to, lai es ātrāk nokārtoju eksāmenus – vienā gadā bija jānokārto eksāmeni par diviem gadiem. Tā es arī darīju un semināru izgāju ļoti ātri. Vadība jau bija nolēmusi, ka atstās mani seminārā par saimniecības daļas vadītāju. Pateicoties esošajai pieredzei, bija nosprieduši, ka būšu labs saimnieks. Man ļoti patīk pedagoģiskais darbs, man bija zināšanas un es tās vēlējos darīt zināmas citiem. Mani apstiprināja ne tikai par saimniecības daļas vadītāju, bet arī par pasniedzēju. Seminārā nostrādāju 5 gadi, paralēli biju pasniedzējs arī Katehētikas institūtā. Tad mani pārcēla uz draudzi un no draudzes vēl gadu gāju lasīt lekcijas. Tas bija grūti, jo bija jāsaskaņo stundu saraksts tā, lai es varētu kalpot savā baznīcā tad, kad liek prāvests. Pasniedzu ētiku, loģiku (tas priekšmets man bija mīļš no vidusskolas laika), ievadu katehismā un kad vajadzēja varēju kādu aizvietot. Mana pirmā draudze bija Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, tad mani pārcēla uz Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcu, tagad kalpoju Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Tiešām ir jāsaka paldies Dievam par visu!

Pastāstiet, kāpēc jūs tik ļoti esat iemīlējis Svēto Zemi?

Svēto Zemi esmu patiešām iemīlējis. Tas nāk no agras bērnības, kad gāju uz katehēzi, ko vadīja draudzes prāvests. Tad viņš stāstīja par vietām, kur Kungs Jēzus staigāja. Viņš stāstīja pat to, kas ir tajā zemē, ka tajā dzīvo izredzētā tauta. Dievs ir vēlējies, ka no šīs tautas piedzimtu pasaulei Pestītājs. Viņš ļoti plaši stāstīja par šo zemi un mums, bērniem, bija ļoti interesanti. Jau tad man radās doma: kad izaugšu liels, sākšu pelnīt, es noteikti izmantošu iespēju aizbraukt uz šo zemi. Tad nāca laiki, kad par šo zemi nebija ko sapņot, tad nāca vēl lielāka vēlēšanās tur nokļūt. Tā kā no laicīgām lietām nekas nav mūžīgs, es sapņoju, ka pienāks tā diena, kad beigsies Padomju režīms un cilvēki varēs brīvi pārvietoties, un gribētāji varēs aizbraukt uz Jeruzalemi. Pirmo reizi uz Svēto Zemi devos ap 1993. gadu, tur piedalījās bīskaps un 16 priesteri. Kādu laiku iepriekš biju izlasījis ļoti interesantu grāmatu par Kumranas rokrakstiem. Ļoti vēlējos tās vietas apskatīt un pabūt Kumranā. Bet diemžēl to vietu redzēju tikai iztālēm.

Izraēlā esmu bijis septiņas reizes. Katru reizi ekskursijas maršruts bija līdzīgs, atšķīrās secība. Pabūt tajās vietās ir ļoti iespaidīgi. Piemēram, aka, kur Jēzus runāja ar Samariešu sievieti, ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Ļoti patika pabūt Ģetzemenes dārzā un Olīvkalnā. Kad aiziet uz turieni, negribas doties projām. Kad biju Jeruzalemē uz mēnesi, tad man labprāt patika tur pavadīt laiku. Toreiz mērķis man bija izpētīt Jeruzalemi un tās apkārtni.
Pēdējo reizi biju pirms divarpus gadiem. Ļoti gribētu vēlreiz atgriezties Izraēlā un vēlreiz redzēt visas tās skaistās un vēsturiskās vietas. Vēl palika Kumrana, ko apskatīt tā īsti nesanāca. Varu teikt, ka esmu savu bērnības sapni piepildījis.

Foto: Anita Sosnare

Scroll To Top