Saruna par kristīgo pedagoģiju

Saruna ar Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktoru, Svētās Terēzes no bērna Jēzus Romas katoļu draudzes prāvestu priesteri Māri Ozoliņu.

Pēteris Bankovskis – Parunāsim par kristīgo pedagoģiju.

Māris Ozoliņš – Kristīgā pedagoģija…(nopūšas). Lai par to runātu, jāieskatās Eiropas vēsturē, galu galā visa pedagoģija Eiropā reiz ir savā veidā bijusi kristīga. Eiropas skolu sistēmas rašanās saistīta ar agrīnajiem viduslaikiem un klosteriem. Apgaismības laikmets, kas lielā mērā ir veidojis mūsdienu skatījumu uz pedagoģiju, pārveidoja izglītības sistēmu. Tas izrietēja no zinātņu un tehnoloģiju attīstības un no pašas apgaismības ideoloģijas. Gribu uzreiz piebilst, ka neuzskatu, ka apgaismības domāšana vērtējama viennozīmīgi negatīvi, kā to šodien sludina dažās aprindās. Tā ir Eiropas vēsture, no kuras jāmācās, lai neatkārtotu kļūdas. Gribu uzsvērt, ka katras pedagoģijas pamatā ir antropoloģiskā koncepcija, apzināta vai neapzināta. Kristīgais uzskats par to, kas ir cilvēks, atšķiras, piemēram, no apgaismības laikmetā sludinātā, lūk, no kurienes nāk atšķirība starp kristīgo un citu pedagoģiju. Kas ir cilvēks? Šis jautājums ir pedagoģiskās koncepcijas pamatā. Mums nav zinātniski viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu, bet ir Dieva atklāsme, kas dod drošas vadlīnijas ceļā uz patiesību.

P.B. – Daudzviet pasaulē, piemēram, ASV, kristīgās ģimenes nereti izvēlas saviem bērniem mājmācību, argumentējot, ka skolās nav kristīgās pedagoģijas, tās ir sekularizētas, “multikulturālas”, “plurālistiskas”, faktiski vērstas pret Kristum ticīgās tautas vērtībām un uzskatiem.

M.O. – Bet ko viņi izdara, izveidojot ģimenes apmācību? Viņi izveido savu skolu (smejas).

P.B. – Jā, bet…

M.O. – Galējā variantā sanāk tā: esošā skola viņiem nav interesanta, tāpēc viņi pie kādas skolas izveido ģimenes apmācību, tā attīstās, tur iesaistās aizvien vairāk skolēnu; lai tas viss darbotos, ievajagas arī skolotājus, vajag sistēmu un galu galā izveidojas vēl viena skola. Un nav izslēgts, ka jaunā skola nav labāka par to, no kuras aizgāja.

P.B. – Bieži gan dzirdēts, ka vecāki uzskata, ka viņi labāk zina, kā ir jāmāca bērni, ka skola un samaitātie, liberālie skolotāji viņiem nemaz nav vajadzīgi.

M.O. -Tāpēc vajag veidot kristīgas skolas. Es atbalstu ģimenes izglītību, jo domāju, ka tai ir jābūt saistītai ar skolām, tomēr tikai ar ģimenes izglītību neiztiksim.

P.B. – Uzskati par to, kas ir kvalitatīva izglītība, gan var radikāli atšķirties. Piemēram, cilvēks var dzīvot kādā kristīgā kopienā, kur mūslaiku pasaules materiālās un citas vērtības tiek uztvertas kā Sātana inspirētas zīmes par laiku beigu tuvošanos. Un šīs zīmes, pasaules Valdnieka liecinājumi nemaz nav jāmācās. Tāpat var attiekties pret inovācijas, nebeidzamā progresa idejām, kas faktiski ir visas pedagoģiskās “sistēmas” pamatā.

M.O. – Kristīgā pedagoģija neiztiek bez sistēmas. Sistemātiskums nav nekas slikts, jautājums ir par saturu, ar ko to piepilda. Nodalījums “šī pasaule un tā pasaule” te ir nevietā.

P.B. – Bet vai tad svētais Augustīns “Dieva pilsētā” nerunā tieši par to pašu?

M.O. – Šķiet, ka jūs neesat izpratis Augustīnu. Augustīns nerunā par to, ka kaut kas no radītā varētu būt ļauns. Līdz ar to tas, ko jūs teicāt iepriekš – par izglītības sistēmu, kas, ja tā ir pasaulīga, ir ļauna, pilnīgi neatbilst Augustīna mācībai.
Baznīcas mācībā absolūts ir tikai labais. Ļaunums ir labā trūkums. Absolūts ļaunums, kas būtu līdzvērtīgs absolūtajam labumam, neeksistē. Ļaunumu pasaulē rada pašas radības, kas sacēlušās pret Dievu, proti, ļaunais gars, eņģelis un viņa svīta, un cilvēki, kuri ir ļauno garu inspirēti.

P.B. – Nu, Augustīna uzskati gan mainījās daudzos aspektos.

M.O. – Attiecībā uz to, ka viss radītais ir labs, – par to nav nekādu šaubu.

P.B. – Te gan vajadzētu sīkāk parunāt par Augustīna uzskatiem attiecībā uz sākotnējo grēku, kura rezultātā visa cilvēce turpmāk un līdz laiku beigām ir massa damnata. Un “Dieva pilsētā” viņš tomēr skaidri nodala Zemes pilsētu – laicīgo pasauli – no Debesu Jeruzalemes.

M.O. – Kristīgajā mācībā vairs nav, kā pagānu reliģijās, sadalījuma starp sakrālo un profāno. Viss ir rekapitulēts Kristū, saskaņā ar apustuļa Pāvila mācību. Mūsdienu cilvēki pagānisma ietekmē to diemžēl nesaprot. Jā, bet tāpēc jau Augustīns runā par žēlastības nepieciešamību visai radībai. Taču radību kā tādu viņš nenoliedz. Tāpēc nevar teikt, ka Augustīns noliegtu izglītību, sociālo dzīvi un tamlīdzīgi. Radītā pasaule savā būtībā ir laba. Protams, nevar noliegt, ka tāds nodalījums arī Bībelē parādās, piemēram jēdziens “pasaule” Jāņa evaņģēlijā. Taču mums ir jāsaprot, ka visa radība ir laba, šī Zemeslode, šis kosmoss, šie koki un putni, un viss, kas eksistē, ir labs savā būtībā, bet grēka ievainots, tādēļ arī pasaulē ir ienākušas ciešanas, nāve un ļaunums.

Kristīgā mācība tāpēc nerunā par radību vai, teiksim, miesu kā kaut ko ļaunu, kā tas ir duālistiskajās mācībās, bet runā par to, ka šīs pasaules domāšanas veids ir grēka ietekmēts. Grēks ir pasaulē klātesošs, un tādā aspektā mēs varam runāt par “pasaulīgumu” negatīvā nozīmē.

Kristieši, protams, ir nodalīti no šīs grēka pasaules. Jau pats vārds “svēts” nozīmē “nodalīts”. Baznīca tātad reprezentē šo Dieva žēlastības pasauli. Tie cilvēki, kuri pieder Baznīcai, kas ir Kristus miesa, – viņi pieder Kristum un ir ietverti jaunajā realitātē, ko Kristus ir atnesis pasaulei, kas ir izglābta Kristū, rekapitulēta, kā es teicu. Līdz ar to kristieši, esot šajā pasaulē, dzīvo citā pasaulē, viennozīmīgi. To arī pats Kristus Evaņģēlijos vairākkārt pasaka skaidri: Jūs esat šajā pasaulē, bet neesat no šīs pasaules. Jo jūs esat mani, jūs sekojat manai balsij.

Var šo nodalītību uzsvērt kā, piemēram, to redzam mūsu dienās pie krievu pareizticīgajiem, šeit, Rīgā; varbūt arī dažas protestantu draudzes grib tā kā uzsvērt to, ka viņi tomēr ir īpaši, viņi pieder Dievam, kamēr šī pasaule ir ļauna un nekam nederīga un tikai ved uz grēku. To var saprast, ja atceramies, ka bieži vien kristiešiem ir kārdinājums kļūt pasaulīgiem. Tā notiek, un tā notiek arī skolās, draudzēs, baznīcās. Bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka Kristus ir mūs sūtījis pasaulē sludināt Viņa vēsti, un kristiešu darbs, viņu klātbūtne pasaulē ir radošs darbs, Dieva radīšanas darba turpinājums. Nevis vāroties savā sulā aiz kaut kādām sienām, slēpjoties un baidoties no grēcīgās pasaules un tādā veidā individuāli glābjoties, bet gan klausot Kristus norādījumiem un ejot līdz pat zemju robežām, lai sludinātu Evaņģēliju, lai kristītu, vienu vārdu sakot, lai turpinātu būt par zemes sāli un pasaules gaismu. Tas ir uzdevums jebkuram kristietim, skaidri definēts Evaņģēlijos un arī citās Jaunās Derības grāmatās. Kristieša uzdevums un aicinājums ir iet pasaulē, sludināt Dieva vārdu, evaņģelizēt, būt dialogā ar visiem cilvēkiem, vēlēties visu cilvēku pestīšanu. Var sacīt, ka norobežošanās ideja kristietībā nepastāv. Ja dažas draudzes to praktizē, tad tā ir viņu problēma. Katoļu Baznīca Vatikāna II koncilā viennozīmīgi ir nospraudusi pareizo kursu, un pa to ir jāiet, sekojot Svētā Gara balsij. Jā, Baznīca runā arī par nāves kultūru, konsumācijas, patēriņa kultūru, kas šodienas pasaulē eksistē, un tās tiešām ir vērtējamas negatīvi.

P.B. – Lai varētu uzzināt kaut ko par jebko, ir nepieciešams uzzināt, kā vispār uzzināt. Tāpēc arī ir skola. Un kādā brīdī izveidojas, piemēram, tāds uzzināšanas veids, ko dēvējam par zinātni ar visām tās “paradigmām”. Šo “paradigmu” ietvaros parādās lietas, ko iespējams dažādi traktēt. Kaut vai evolūcijas teorijas, jaunās molekulārās bioloģijas novirzieni, gēnu pētniecība, kvantu teorija, daudz kas cits. Ir sajūta, ka interpretāciju lauks aizvien paplašinās, un nav teikts, ka tas paplašinās primitīva materiālisma virzienā. Lūk, tāpēc arī iespējams uzskats, ka dabaszinību pasniegšana skolā “klasiskā materiālisma” veidolā nav vienīgais iespējamais risinājums. Vai izglītības standarti šajā ziņā vispār pieļauj jelkādu manevra iespēju?

M.O. – Es domāju, ka var, var mācīt, piemēram, evolūcijas teoriju kristīgā skolā.

P.B. – Varbūt evolūcijas teorija ir tāds rupjš piemērs.

M.O. – Nē, nē, tas ir labs piemērs, kas var palīdzēt saprast jūsu jautājumu. Mēs varam mācīt bērniem, ka ir šādas teorijas, ka ir dažādi zinātnieku meklējumi šādos divos virzienos. Nav taču tā, ka evolucionisms būtu kaut kas absolūti pierādīts. Bērniem būtu jāsaprot, kāpēc mūsdienu pasaulē runā par evolucionismu, bet viņiem arī jāzina, ka tur ir problēmas, ko ar attiecīgo teoriju izskaidrot nav iespējams. Tas pats arī attiecībā uz kreacionismu. Protams, kristīgā skolā mēs varam pateikt, ka kreacionisms ir tas, kas vairāk atbilst kristīgai atklāsmei, un ka zinātniekiem ir attiecīgi atklājumi šajā jomā. Skolā ir jāmāca zinātnes nevis kā ideoloģiski konstrukti, bet gan kā dinamiskas sistēmas. Vairs nav padomju laiki, kad zinātniskās koncepcijas tika iespiestas obligātās ideoloģijas rāmjos. Šobrīd mūs neviens vairs nespiež tā darīt. Jautājums gan ir pavisam cits: vai mums Latvijā ir latviešu valodā pieejami labi vai pat tikai daļēji labi materiāli šajā un citās dabaszinātņu jomās. Tas ir diezgan apšaubāmi. Ir vajadzīgi speciālisti, kas būtu spējīgi šādus materiālus, šādas mācību grāmatas radīt. Speciālisti ir jāgatavo.

Arī attiecībā uz humanitārajiem priekšmetiem pastāv pietiekama brīvība. Ir, protams, izglītības satura un standartu noteikts, sacīsim, literatūrā, kādi ir obligāti “apskatāmie” rakstnieki, bet pastāv izvēles telpa, kur varam iekļaut mūs interesējošus kristīgos rakstniekus. Programmu var variēt pietiekoši plaši. Tā nav problēma. Problēma, kā jau teicu, ir tā, ka mācību materiālu, ar kuriem varētu variēt, bieži vien vienkārši nav. Bet tāda neprofesionāla variēšana var novest pie kaut kā ļoti nekonkrēta.

Kas attiecas uz mājmācību, tad vecāki, kuri par to izšķiras, paņem kādu kaut kur sadabūtu grāmatu, stāsta bērnam. Nu, labi, ko vecāks var izdarīt, var izdarīt. Ja tam vecākam ir laiks, tas var būt arī diezgan pozitīvi. Taču tādu vecāku, kuri var sēdēt un visu laiku nodarboties ar savu bērnu izglītību, ir ļoti maz.

Katrā ziņā es, domājot par to visu kompleksi, šobrīd tomēr esmu skolu sistēmas atbalstītājs. Lai arī šī sistēma ir nepilnīga, to var uzlabot. Uzskatu, ka bērnam ir vajadzīga socializācija, viņam vai viņai ir jāiziet caur zināmām psiholoģiskām grūtībām, mācoties klasē, kur ir dažādi bērni. Jautājums ir par to, cik mēs spējam radīt pozitīvu sociālu vidi, kurā bērni var normāli augt. Domāju ka labu pedagogu vadībā bērni var mācīties skolā un sasniegt labus rezultātus. Pedagogu uzdevums ir vadīt bērnus caur dažādiem vecumposmiem palīdzot viņiem ne tikai apgūt zināšanas, bet arī dzīves pamatvērtības.

Ja konkrēti runājam par Rīgas Katoļu ģimnāziju, mums ir jāattīsta šī skola, un viss. Protams, vēsture rāda, ka neviena izglītības sistēma un neviena skola nekad nav bijusi ideāla, bet ir iespējams izveidot labu skolu.

P.B. – Skola kritizēta vienmēr…

M.O. – Jā, kopš Sokrāta laikiem droši. Bet pedagoģija ir ārkārtīgi interesanta. Tur sastopas visas zinātnes, un filozofija, un domāšana, un kultūra. Mums, studējot universitātē, pa laikam tika uzdots jautājums, kas pedagoģija vispār ir: zinātne vai māksla. Līdz ar to izglītības filozofija ir interesanta tādā ziņā, ka šeit domāšana sastopas ar realitāti, ar cilvēku kopienu un mēģina saprast, kā sniegt zināšanas, kā cilvēks aug, kas vispār ir cilvēks. Šie jautājumi neizbēgami ir jāuzdod. Un ir jādod kaut kādas atbildes. Skola provocē mūs uz domāšanu. Liek domāt sabiedrībai, liek domāt vecākiem un tādējādi attīsta. Attīsta kā struktūra, kā jautājums, kā uzdevums. Protams, nav jādomā, ka mūsu skola ir vienīgā pareizā.

P.B. – Viens no izplatītiem priekšstatiem ir, ka padomju skola bērniem piebāza galvas ar nevajadzīgu informāciju, turpretī tagad mēs mācīsim citādāk, iemācīsim bērniem mācīties, pašiem būt radošiem. Tas iet roku rokā ar tagadnes sabiedrības apsēstību ar nepārtrauktiem jauninājumiem – ja tu neesi inovatīvs, tu neesi nekas. Skola, šķiet, māca konkurēt, izsisties par katru cenu. Taču ir arī tādas lietas, kā dzīves jēga, tās sākums un gals, nāve, ko jāmāk godam sagaidīt.

M.O. – Protams, jebko var pārspīlēt, arī inovācijas. Tas, ka cenšamies zināšanas sasaistīt ar dzīvi, ir pozitīvi, tas jādara. Ja bērns mācās bioloģiju, tas var to sasaistīt, piemēram, ar medicīnu un mācīt to, kā zināšanas ir praktiski pielietojamas. Arī humanitārās zināšanas ir svarīgas cilvēka personības un vērtību veidošanā, te labs pedagogs ir ļoti vajadzīgs, lai mācītos, piemēram, vēsturē saskatīt svarīgo. Humanitārās zināšanas veido cilvēka izpratni par labo, skaisto un ir personības veidošanas pamatā.

Karjerisma princips var būt pozitīvs tādā nozīmē, ka mūsu bērni ar saviem panākumiem un centieniem dod labu piemēru citiem, pamudina šos citus arī tiekties pēc labākiem rezultātiem un sekmēm.

Taču skolā šo konkurences principu var īstenot arī negatīvā nozīmē, proti, konkurence kļūst par galveno, pēc kā tiekties: pārspēt citus, nerēķinoties ar viņiem, vai arī gūt panākumus uz citu rēķina, kas ir vēl sliktāk. Tādējādi izveidojas neveselas personības, kas tad vēlāk aiziet biznesā, politikā un tā tālāk. Tie ir cilvēki, kuri ir gatavi samīt, iznīcināt, apskaust, ienest jebkurā darbībā negatīvu ietekmi. Teorētiski varam iedomāties skolu, kurā nevis audzina, nevis māca palīdzēt, atbalstīt vienam otru, veidot draudzīgas attiecības, labus tikumus sevī, bet gan trenē konkurences cīņai sistēmā, kurā viņam ir jāizsitas par katru cenu. Domāju, ka šādas tendences ir arī Latvijā, jo Latvijas izglītībā ir elitārisma tendences. Es domāju, ka izglītības sistēmā visām skolām ir jābūt cienītām. Protams, būs labākas un sliktākas skolas, bet ne pirmās otrās un trešās šķiras skolas.

Galu galā man šķiet, ka Dievs pieļauj šajā pasaulē cilvēkus, kas nav vienādi, un sagaida, ka sabiedrība spēs integrēt visus cilvēkus, izveidot vienotu kopienu. Ja mēs kādas sociālās šķiras vai slāņus noliedzam, ja viņu klātbūtni ignorējam, mēģinām iznīcināt eitanāzijas vai kādā citā ceļā (kā to darīja, piemēram, nacisti), tad izveidojas nehumāna sabiedrība, kura galu galā ne pie kā nenonāk – ne pie progresa, ne pie kā cita. Progresa princips ir saprast to, ka katrs cilvēks pasaulē ir kaut kam domāts un kaut kam vajadzīgs. Katram ir kāda sava vieta. Ja sabiedrība nespēj izveidoties par tādu kopienu, kurā katram ir šī viņa vieta atrasta, tad šāda sabiedrība ir nepilnīga, tajā ir ļoti daudz ciešanu. Tāda sabiedrība nekad nenesīs laimi un piepildījumu arī tiem, kuri būs augšgalā. Līdz ar to ir ļoti svarīgi saprast brālības principu. Mūsdienu pasaulē ir šādas tendences un meklējumi. Un tas ir pareizais virziens.

Karjeras izglītību var mācīt arī ļoti pozitīvi, kā mēs to arī Katoļu ģimnāzijā darām – iepazīstinot bērnus ar dažādām profesijām, drīzāk tādā profesionālās informācijas veidolā. Bērni ir jāgatavo normālai sociālai dzīvei. Kristietis ir aicināts dzīvot normālu sociālo dzīvi. Mūsdienu sabiedrībā tas nemaz nav neiespējami, ir pietiekoši liela brīvība, lai to varētu darīt. Protams, šī “pasaule” ietekmē. Bet es visu laiku jūsu jautāšanas veidā redzu tādu pārspīlētu nodalījumu: kristieši pret “pasauli” – tas nav īsti atbilstoši katoliskās Baznīcas mācībai. Baznīcas sociālā mācība neaicina mūs kaut kādā veidā nicināt sabiedrību. Jā, totalitārisms sagādā lielas grūtības kristietim, taču mūsdienu latviešu sabiedrībā ir pietiekoši liela brīvība, kuras ietvaros varam izvēlēties profesiju un strādāt, būdami kristieši. Nevar būt tā, ka, būdami kristieši, mēs tikai lūgsim Dievu un nemeklēsim nekādu aicinājumu, neko nedarīsim, jo mums ir slinkums. Nē, mēs esam aicināti dibināt ģimenes, audzināt bērnus, strādāt savā darbā, mierīgi ēst savu maizi, kā mūs māca apustulis Pāvils. Protams, mums jādzīvo Svētajā Garā un Dieva žēlastībā un tādā veidā jāliecina citiem cilvēkiem – ne tikai vārdos, bet ar savu attieksmi, ar savu iekšējo bagātību, ar savu iekšējo garīgo spēku. Ja iespējams, arī ar vārdiem.

Pirmām kārtām ir jāmāca pozitīva attieksme pret Dieva radību, kas ir laba. Pasaulīgajiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri ir aizrauti dažādās duālisma mācībās, postmodernismā, visādās populārās varas ideoloģijās un tā tālāk, ciešanas rodas no tā, ka viņi ir šo savu domāšanas sistēmu vergi. Ja mēs bērniem iemācām, pirmkārt, jau ar savu piemēru, pozitīvu attieksmi pret cilvēku, tuvākmīlestību, tad tas jau runā pats par sevi. Atceros, reiz, pirms gadiem divdesmit, es svētceļojumā uz Aglonu nonācu kādā latgaliešu ģimenē – tur bija tik pozitīva, harmoniska vide. Tur bija pašsaprotami, cik ārkārtīgi veselīgi ir spējīgi dzīvot cilvēki šajā pasaulē, tajā pašā laikā esot arī garīgi. Mūsdienu tehnoloģiju pasaule ļoti ievaino cilvēku psihi, zūd dabiskā izjūta attiecībās ar radību. Tā ir liela problēma, un tieši kristīgā skola varētu būt vieta, kur iemāca pozitīvo attieksmi pret visu Dieva radību.

P.B. – Kristietis nav iedomājams bez lūgšanu dzīves, kas faktiski ir visas viņa dzīves saturs un forma. Ciktāl skolai ir pa spēkam formēt bērnu lūgšanai, kristieša ceļam?

M.O. – Jautājums ir ļoti būtisks. Pirmkārt, svarīgi, lai skolai būtu cieša sadarbība ar ģimeni. Ja atmosfēra ģimenē un skolā daudz neatšķiras, tad formācija (personības veidošanās) norit daudz vieglāk. Taču, ja skolotāja ir stāstījusi kaut ko par eksistenciāliem jautājumiem, bērns atnāk mājās un stāsta, bet tēvs viņu pārtrauc un saka: “Kādas muļķības, ko viņi tajā kristīgajā skolā tur gvelž!”, tad ir garām, nekas nebūs. Bērns ar to pašu tiek traumēts.

Daudzi domā, ka kristietība ir kaut kas tāds lineārs, ko viegli apgūt. Tev atliek nonākt “katoliskajā sistēmā” un tu tajā sāksi viegli dzīvot; taču, ja kaut cik pazīstam kristietības vēsturi, redzam, cik šāds uzskats ir nepareizs. Kristietība paver ļoti daudzas iespējas gan domāšanai, gan kultūrai, gan dažādiem meklējumiem, tostarp arī zinātnei. Tā pilnīgi nav kaut kas viendabīgs sevī. Jā, no vienas puses, Dieva atklāsme ir kaut kas ļoti vienkāršs, bet, no otras puses, vajag apgūt pozitīvo saturu, kas tajā ir. Ne jau velti pastāv dažādas konfesijas un herēzes, un Baznīcas šķelšanās. Bet, kā to lasām pie apustuļa Pāvila, tas tāpēc, lai parādītos ticībā rūdītie. Ar to es gribu teikt, ka skolā kristīgajai mācībai ir jābūt veselīgai. Tai ir jābūt pareizai. Katoļu Baznīcas ietvaros mums ir iespējams šo veselīgo mācību sasniegt un piedāvāt. Tas nekad nebūs viegli, bet to ir iespējams izdarīt. Reāli tam jāizpaužas tā, ka kristīgā skola faktiski ir kristīga kopiena, kurā cilvēki vairāk vai mazāk autentiski dzīvo šādā veselīgā mācībā, kas nāk no Dieva atklāsmes.

P.B. – Kas ir šī veselīgā domāšana?

M.O. – Terminu “veselīgā mācība” ieviesa jau apustulis Pāvils. Viens piemērs. Kristietība saka, ka pasaules gals nāk, ka tas ir tuvu. Es skolā varu mācīt tā: pasaules gals ir tuvu, tāpēc, bērni, pēc katras stundas pieskrieniet pie loga un paskatieties, vai Jēzus jau nenāk, jo debesīs būs tādas un tādas zīmes. Viss ir pareizi – tā ir kristīgā mācība. Bet tajā pašā laikā tā ir neveselīga mācība. Tā ir nepareiza, tā ir ačgārna. Vai arī sāksim mācīt, ka mēs tagad vēl vairāk norobežosimies, uzcelsim apkārt skolai vēl augstāku mūri, mums, ziniet, te būs tāds kā klosteris, kur mēs paglābsimies no pasaules – te mēs tagad dzīvosim veselīgā vidē, kur ir tikai Dievs. Atkal viss nepareizi.

Baznīca māca, Dieva atklāsme māca, ka ir jābūt atvērtiem sabiedrībai, jāmīl cilvēki, jāpalīdz nabagiem, jāsludina Dieva vārds. Jēzus nevienam neteica: “Sēdiet kaut kur!” Viņš teica: “Ejiet un māciet visas tautas!”

P.B. – Mēs zinām, ka Dievs ir mīlestība. Kā to iemācīt?

M.O. – To nevar iemācīt. Tas ir ielietais, teologālais tikums, dāvana. Var iemācīt būt atvērtam šai dāvanai. Es zinu, ka Dievs ir mīlestība, un es varu to teikt visiem, arī bērniem, jo es šo mīlestību esmu piedzīvojis.

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti