Now Reading
Sludināt patiesību, kurai piederam

Sludināt patiesību, kurai piederam

No 30. augusta līdz 1. septembrim Vācijas pilsētā Fraizingā notika 16. Starptautiskais Renovabis kongress par tēmu „Ticības atklāšana šodien: jauni evaņģelizācijas veidi Eiropā” . Kongress bija pulcējis apmēram 370 dalībniekus no 30 Eiropas valstīm. Latviju Renovabis kongresā pārstāvēja Kristīgā Kultūras institūta direktore Inga Reinvalde, māsa Daniela Anna SJE un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta direktors pr. Aleksandrs Stepanovs, Dr. theol. Lūdzām priesteri pastāstīt par kongresā pārrunātajām tēmām un gūtajām atziņām, kas ir aktuālas arī Latvijā.

Kongress bija par jauno evaņģelizāciju. Ko tieši tajā apsprieda?

To, ka ir nepieciešams atklāt ticību no jauna. Bija vairākas darba grupas, kurās varēja dzirdēt, kā jaunā evaņģelizācija notiek dažādos Austrumeiropas Baznīcas kontekstos.

Kā evaņģelizācija šobrīd notiek citās valstīs?

Darba grupā „via baltica – jaunais un vecais ceļš uz ticību” varēja uzzināt par situāciju Igaunijā un Lietuvā. Darba grupas rīkotāji, kuri atbild par Renovabis projektiem Baltijas valstīs, Martins Lencs un Angelika Šmerlinga, vēlējās tuvplānā aplūkot divas dažādas Baznīcas situācijas, divus ekstrēmus. Igaunijā ir ļoti maz katoļu, bet Lietuvā liela daļa iedzīvotāju ir kristīti katoļi. Priesteris no Tartu, Čīles itālietis Rozentals Migels Angels Arata, būdams no cita kontinenta un citas vides, teica, ka viņa gadījumā vajag ļoti daudz pacietības. Viņa draudzē saikni starp draudzes cilvēkiem, tiem, kas ir ārpusē, un priesteri uztur kāda kopienas „Neokatehumenālais ceļš” ģimene, kas ar savu dzīves veidu un misijas izpratni stiprina pašu priesteri veikt viņa misiju. Viņš arī uzsvēra, ka ir būtiski radīt konfidenciālo telpu, kur cilvēki var nākt un uzdot jautājumus. Cits Igaunijas pārstāvis – mācītājs Auksmans Enns sacīja, ka cilvēki Igaunijā ir apjukuši – viņi tic visam kaut kam, viņiem ir vajadzīga patiesība. Padomju laikā daudziem igauņiem palīdzēja saikne ar Lietuvu, kur viņi brauca, lai vienkārši redzētu un satiktu ticīgos, daudziem garīgais tēvs bija lietuviešu priesteris Staņislavskis. Mācītājs uzsvēra, ka arī mūsdienās ir vajadzīgi ticības liecinieki.

Savukārt Viļņas arhibīskapijas kanclers mons. Robertas Šalaševičius, stāstīja, ka Lietuvā ticība tiek uztverta ļoti tradicionāli. Sociālā dzīve nav iedomājama bez bērnu kristībām, bērēm ar priesteri vai svētības. Dzīva ir arī tautas dievbijība, taču Baznīcai izaicinājums ir palīdzēt kristiešiem atklāt ticību dziļāk. Izaicinājums ir arī tas, lai kristīgā vēsts sasniedz politisko dzīvi un politiskos līderus, īpaši tos, kuri nāk no padomju elites. Ir nepieciešams arī atdzīvināt draudzes. Tai pat laikā Lietuvā notiek daudzas jaunas, ļoti labas realitātes, piemēram, darbs ar jauniešiem. Arī Viļņas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, Benas Ulevičus, kurš ir piedalījies arī RARZI studiju virzienu akreditācijā, stāstīja par jauniem evaņģelizācijas veidiem, kas aizsniedz jauniešu subkultūras slāņus. Benas ne tikai vada Teoloģijas fakultāti, bet viņš arī ir kristīgās pankroka grupas „Army 777″ garīgais līderis. Viņš apgalvo, ka mūzikas stils šajā gadījumā nav galvenais, bet, ka uzsvars ir likts uz vēsti, kuru dzird jaunieši.

Cits evaņģelizācijas piemērs, kurš izskanēja Renovabis kongresā, ir Jāņa Kristītāja koinonija – kopiena, kas radusies Itālijā un kuras harizma ir sludināt kerigmu. Kerigma joprojām darbojas, un katrs var pārliecināties, cik šī kerigmātiskā vēsts ir spēcīga. Par to liecina kopienas dinamiska attīstība Itālijā, Francijā, Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Meksikā, Ķīnā. Šo kopienu pārstāvēja kopienas atbildīgais, tēvs Alvaro Grammatika, kurš uzsvēra, cik svarīgu lomu tajā ieņem ģimeņu atbalsts konsekrētajām personām un priesteriem.

Savukārt profesore Hanna – Barbara Gerl – Falkovica no Austrijas, kas ir pasniedzēja Eiropas Filozofijas un reliģijas institūtā, pastāstīja par viņas izveidoto „Lūgšanu grupu ateistiem”, kas ieguva lielu atsaucību. Tās dalībnieki uzdeva jautājumus un izteica pateicību, nevienam to neadresējot. Viņi arī lasīja Evaņģēliju, īpaši neiedziļinoties teoloģijā, bet attiecinot Evaņģēlija tekstu uz savu dzīvi. Profesore atzina, ka Evaņģēlija teksts pats par sevi ir tik spēcīgs, ka tā Vēsts uzrunāja cilvēkus. Pati profesore bijusi pārsteigta, ka no šīs lūgšanu grupas ļoti daudzi nonāca pie ticības, jo, viņasprāt, īpaši jaunie cilvēki meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, kā padarīt labāku savu dzīvi, atklājot tās dziļo nozīmi. Uz šiem jautājumiem viņi rod atbildi Evaņģēlijā.

Uz šīs bāzes var sludināt Labo Vēsti: tieši Jēzus var palīdzēt jaunam cilvēkam atklāt viņa dzīves nozīmi!

„Renovabis” vēsta, ka viena no kongresa tēmām bija ekumenisms. Kā mēs varam sekmēt ekumenismu?

Ekumenismam bija veltīta paneļdiskusija, kurā piedalījās brālis Georgs no Tezē, grieķu katoļu priesteris Andrejs Onuferko no Kanādas, pareizticīgo teologs Dr. Jevgēnijs Filipenko no Krievijas, Ekumeniskās Baznīcu padomes vadītāja Barbara Rudolfa un Krakovas arhidiecēzes palīgbīskaps Rišs Gžegožs. Krakovas palīgbīskaps uzsvēra, ka ekumenismam jābūt ļoti konkrētam. Teorijas līmenī viss ir kārtībā, bet tieši praktiskajā līmenī tas ir liels izaicinājums. Mēs parasti jau zinām, ko citi domā un saka, bet vislabāk ir UZKLAUSĪT tieši to, ko citi domā un kam viņi īsti tic. Šo pieeju bīskaps īsteno, būdams Jāņa Pāvila II universitātes Vēstures un kultūras mantojuma fakultātes Baznīcas Viduslaiku vēstures katedras vadītājs. Viņš aicina lekcijās runāt citu konfesiju pārstāvjus par savas konfesijas Credo, lai, viņos klausoties, kristu aizspriedumu mūri un varētu sadzirdēt, ko otrs cilvēks saka. Viņš arī pastāstīja, ka oktobrī Krakovā sāksies pilsētas evaņģelizācija, kas notiks, katoļiem cieši sadarbojoties ar citu konfesiju pārstāvjiem. Pirmajā dienā katoļi, protestanti un pareizticīgie uz podesta nesīs Svētos Rakstus. Kristīgā vēsts – tas ir tas, kas visus vieno. Krakovas palīgbīskaps uzsvēra arī sāpes par to, kas mūs šķir; piemēram, mēs nevaram kopā piedzīvot Euharistijas svinības. Nav vēl pilnīgas vienprātības.

Eiropas Baznīcu ekumeniskās padomes pārstāve Barbara Rudolfa atzina, ka šī padome ir brīnišķīgs sadraudzības piemērs starp Baznīcas līderiem. Savukārt tēvs Andrejs Onuferko uzsvēra, ka, uzsākot ekumenisko sadarbību, ir nepieciešams izkopt dziļas ilgas pēc vienotības, dziļo vēlēšanos sadarboties un satikties. Viņš arī sacīja, ka ekumenisms – koinonija, komūnija – atspoguļo Trīsvienību, Dieva tēlu. Ne draudzēm, ne ticīgajiem nav jābūt atsevišķām salām, bet jāveido kopienas un kopīgi jāveic karitatīvais un taisnības darbs.

Kas ir taisnības darbs?

Tas nozīmē strādāt pie tā, lai sabiedrībā īstenotos sociālais taisnīgums. Mūsu, kristiešu, kopīgais uzdevums ir dziedināt brūces, kur šis taisnīgums ticis pārkāpts, atdot katram to, kas tam pienākas. Tas ietver citu integrēšanu sabiedriskajā dzīvē. Tas ir darbs ar dzīves pabērniem.

Kas ir galvenie šķēršļi, kas šobrīd traucē evaņģelizācijai?

Viens no šķēršļiem ir tāds, ka varam pārprast toleranci un dialoga nozīmi. Kad esam dialogā, mēs meklējam kopīgo. Dialogā mēs varam meklēt kopīgas pozīcijas sociālajā ētikā, cilvēka dzīvības izpratnē un aizstāvēšanā pat ar neticīgajiem. Dialogs un pilnīga tolerance var noskaņot uz to, ka tu atstāj otru cilvēku tur, kur viņš ir, un nepasludini viņam to, ko pats esi saņēmis. Taču pasludināt patiesību par Kristu, to, kas mums pašiem dod dzīvību, ir Baznīcas misija!

Vai šķērslis nav arī uzskats, ka viss ir relatīvs?

Pāvests Benedikts XVI ir sacījis: „Mums patiesība nepieder, bet mēs piederam patiesībai.” Mēs dodam liecību par to, kam mēs piederam. Vienkārši pasludinām patiesību, kādu Dievs atklāj par sevi. Iedrošina tas, ka cilvēki maina savu dzīvi uz citu kvalitāti, sastopas ar Dieva mīlestību. Tieši tas arī parāda, ka tas ir pareizais ceļš. Tikai Evaņģēlija pasludināšana respektē otra cilvēka brīvo gribu, tā nav manipulācija. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs runā par to, ka evaņģelizācijai jābūt gudrai dažādos kontekstos. Piemēram, ar darba kolēģiem ne vienmēr ir tādi apstākļi, lai varētu pasludināt Evaņģēliju ar vārdiem. Tad mēs varam dot liecību – ar savu dzīvi, attieksmi pret darbu, ar taisnīgām prasībām, kuras paši izpildām.

Kongresa laikā tika arī uzsvērts, ka Dievs pats sludina. Mēs esam tikai Viņa instrumenti. Evaņģelizācija ir Dieva darbs, to neorganizē cilvēki.

Kā mēs vislabāk varētu sadarboties ar Dievu, lai evaņģelizācija notiktu Latvijā?

Mums ir nepieciešams meklēt vienotību, apvienot spēkus – tiem, kam ir ilgas pēc tā, lai citi iepazīst atbrīvojošo Labo Vēsti par Jēzu Kristu, par to, ka Dievs ir klātesošs pasaulē, rūpējas par to un piedod. Mums vienkārši ir jāatbalsta vienam otru. Vajadzētu sākt kopā vairāk lūgties, – un Baznīcā Latvijā taču jau ir ļoti daudz labu piemēru! Evaņģelizācijas skola, kas rīko „Oāzes” pieaugušajiem un jauniešiem. Tas ir Svētā Gara darbs, kad vairāku kopienu cilvēki apvienojas vienam mērķim.Vieni paši mēs neko nevaram izdarīt.

Tātad vienkārši jāklausās, uz ko Svētais Gars mūs aicina.

Jā, protams. Tas nozīmē arī iziet ārpus savām robežām; mums Baznīcā vienam otru uzklausīt un atbalstīt, īstenot projektus kopā. Varbūt atteikties no saviem plāniem, lai varētu darīt kaut ko kopīgi, jo tas vienmēr nesīs lielākus augļus. Meklēt sadarbību, pazemībā izvirzot citus priekšgalā un pieņemt citu idejas, priecāties par tām un arī pievienoties evaņģelizācijas pasākumiem, lai nav konkurence, bet ir sadarbība. Vai arī izkopt konkurenci labā izpratē, kad mēs redzam, ko otrs dara Kunga labā, kā viņš dedzīgi kalpo, tas var pamudināt darīt vairāk savā darbības laikā. Kā sv. Pāvils rakstījis korientiešu draudzei „ka visi skrien stadionā, bet viens saņem godalgu, tāpēc skrieniet tā, lai jūs saņemtu” (sal. 1 Kor 9,24). Turpinot apcerēt šo salīdzinājumu, mēs skrienam komandā, pārņemot no iepriekšējas paaudzes stafeti. Vienotība ir tā, kas rada vidi evaņģelizācijai, un tur Trīsvienīgais Dievs sevi atklāj.

Evaņģelizācija ir arī tāda vieta, kur var sastapties visas paaudzes. Lai vecāki cilvēki draudzēs lūdzas par jaunajiem, lai viņi iesaistās evaņģelizācijā!

LRKB IC

Scroll To Top