Spekulācijas par Jēzus „sievu”

Latvijas un starptautiskajos internet portālos parādījās ziņa, ka kāda agrīnās kristietības pētniece Kārena Kinga no Harvardas “Divinity School” Starptautiskajā Koptu studiju konferencē Romā paziņojusi, ka vienā senā papirusa fragmentā ir teksts, kurā Jēzus runā par kādu “sievu”.

Papirusa izcelsme ir nezināma. 4. gadsimta papirusā ir frāze, kuras nav Svētajos Rakstos un kas ir klajā pretrunā ar kristīgās Baznīcas tradīciju: „Jēzus teica viņiem: mana sieva…”. Papirusa fragments ir izbālējis un ļoti maza izmēra, apmēram vizītkartes lielumā. Vienā pusē ir astoņas ar melnu tinti rakstītas rindas. Tekstu var izlasīt tikai ar palielināmo stiklu. Iespējams, tekstā ir arī frāze: „Viņa būs spējīga kļūt par manu mācekli.” Līdz šim fragmentu ir pētījis ļoti šaurs papiroloģijas un lingvistikas speciālistu loks.

BBC ziņu portāls rakstā “‘Wife of Jesus’ reference in Coptic 4th Century script” („Atsauce uz “Jēzus sievu” 4.gs. koptu tekstā”) norāda, ka ievērojams koptu lingvists, Volfs Peters Fanks (Volfs Peter Funk), kurš arī piedalījās minētajā konferencē, ironiski atzīmējis, ka “ir tūkstoši papirusa strēmeļu, kuru vidū jūs atrodat trakas lietas” un tāpat paliek daudzi jautājumi par fragmentu.

BBC, sniedzot ziņu par atklāto manuskriptu, korekti citē arī kāda Bībeles pētnieka komentāru. Kentuki universitātes profesors Bens Viteringtons (Ben Viterington) teica, ka termins “sieva” var vienkārši norādīt uz sieviešu dzimtas mājas kalponi un mācekli.

Preses konferencē žurnālistiem pētniece pati atzinās, ka šo papirusu nevar uzskatīt par pierādījumu, ka vēsturiskais Jēzus būtu precējies. Papiruss bija uzrakstīts vairākus gadsimtus pēc Jēzus dzīves, tomēr teksts ir interesants, jo tas iespējams liecina par debatēm attiecībā uz celibātu un sieviešu lomu agrīnās Baznīcas dzīvē. Pētniece uzskata, ka papiruss ir autentisks, taču to, vai papiruss nav viltojums, pierādīs papirusa tintes ķīmiskā analīze.

Savukārt profesors un baptistu mācītājs Džims Vests uzsvēra, ka “apgalvojumi, kas izskan ap papirusu, neko nepierāda. Tas nav nekas vairāk par apgalvojumiem, kas „karājas gaisā”, bez nozīmīga konteksta”.

Uz iespējamo papirusa funkcijas kontekstu netieši norāda Nag Hammadi atklājumi Ēģiptē 1945. gadā, kad tika atrasta sena gnostiskā bibliotēka, kurā bija 13 līdz šim nezināmi apokrifu kodeksi koptu valodā. Apokrifu teksti ir radušies sākot ar 2.gs. Tur var atrast vienu otru saistošu ideju, taču tām ir mazs sakars ar vēsturiskiem notikumiem un Jēzus zemes dzīvi. Šauro gnostisko kopienu loku interesēja sava credo izklāsts. Gnostiskājās kopienās, kas krasi pretstatīja garu un matēriju, bija ļoti atšķirīgs uzskats par laulībām un seksualitāti, no klajas laulības noliegšanas līdz izlaidīgām orģijām.

Jāpiebilst, ka vārds apokrifs (no gr. “apslēpt”) nav nicinošs apzīmējums, bet vienkārši norāda, ka Baznīca šajos rakstos neatpazina to patiesību, kuru par Jēzu Kristu saņēma no lieciniekiem. Tieši tāpēc apokrifi kristiešiem bija nesaistoši, tos nelasīja dievkalpojumos kā ticības normu, par kuru kļuva mums pazīstamie četri evaņģēliji.

Četri kanoniskie evaņģēliji bija un paliek uzticami vēsturiskie avoti par Kristus dzīves noslēpumu. Tie ir sarakstīti 1. gadsimtā un līdz mūsdienām pie mums nonāca tāpēc, ka kristieši tos dievkalpojumu vajadzībām nemitīgi pārrakstīja.

Savukārt, ja apokrifu teksti līdz mūsdienām saglabājās mazos apjomos, tad tas nozīmē, ka, izirstot šaurajam gnostisko kopienu interesentu lokam, vairs nebija neviena, kas tos pārrakstītu, un tas bija pietiekošs iemesls, lai vēstures gaitā teksti ietu bojā. Par apokrifu tekstu iznīcināšanu vēsturisko ziņu nav. Tas ir mīts.

Ideja, ka Jēzum būtu bijusi sieva, ir pausta arī Dana Brauna romānā “Da Vinči kods”, kurš neiztur nopietnu vēsturisku kritiku. Koptu valodas profesore Kinga precizē, ka atrastais papiruss nav pierādījums, ka Danam Braunam būtu taisnība.

Rezonanse, kuru izraisīja atrastais papiruss, pierāda, ka sabiedrībā vēl joprojām ir liela interese par Jēzus personu. Taču vienlaikus pārsteigumu rada tas, ka šis mazais teksta fragments ziņu portālos ir izpelnījies tik nesamērojami lielu uzmanību, pretstatā patiesi vēsturiskai pāvesta Benedikta XVI vizītei Libānā pagājušās nedēļas nogalē, 14.-16. septembrī. Diemžēl pāvesta miera un izlīgšanas misija kara un naida plosītajā Tuvo Austrumu reģionā praktiski nebija atspoguļota. Ir vērts izlasīt viņa uzrunas, lai aptvertu gara, inteliģences un vārda spēku, kas iedrošina cīnīties par to, lai pasaulē būtu izlīgums un brālība. Šīs trešdienas audiencē pāvests rezumēja savu vizīti ar vārdiem: „Musulmaņi mani uzņēma ar lielu cieņu; viņu pastāvīgā un uzmanīgā klātbūtne man ļāva nākt klajā ar vēstījumu par dialoga un sadarbības iespējām starp kristietību un islāmu: domāju, ir pienācis īstais brīdis dot kopīgu patiesu un noteiktu liecību pret šķelšanos, pret vardarbību, pret kariem (..) Tas nozīmē veidot atklātu dialogu, līdz šīs kultūras, sociālās un reliģiskās atšķirības beidzot mūs noved pie jaunas brālības, kur vienojošais ir ikviena cilvēka cieņa un lielums un kur cilvēka dzīve vienmēr ir jāaizstāv un jāaizsargā.” Pāvests vērsa uzmanību, ka tādas dzīves kontekstā, kuru iezīmē asi konflikti, ir nepieciešams kalpot taisnīguma un miera labā, kļūstot par izlīguma un vienotības veicinātājiem. (www.vatican.va)

Pr. Aleksandrs Stepanovs, Dr. theol.

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti