Pēterim Dupatam – 90

1922. gada 10. novembrī Alsungā, Jēkaba un Annas Dupatu ģimenē, piedzimst pirmdzimtais bērns Pēteris Antons. Šoruden ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu katoļu garīgās aprūpes direktors emeritus monsinjors Pēteris Dupats atskatās uz 90 mūža gadiem.

Monsinjora Pētera Dupata kabatā joprojām ir rožukronis, un viena pēc otras tiek skaitītas dienai paredzētās lūgšanas. Šīs lūgšanas krelles sevī glabā noslēpumus par ieguvumiem un zaudējumiem viņa mūžā.

Rožukroņa noslēpumi arī liecina par nodošanos un paļaušanos Dievam mūža garumā. Tas ietver arī dzīšanos apzināt un darīt labāko un to, kas nav mūsu spēkos, nolikt lūgšanā un doties tālāk. Tas ir dzīvesveids, kuru Pēteris Dupats ir kopis un uzturējis, lai atrastu un apzinātu savu aicinājumu. No šāda redzes viedokļa Pētera Dupata lielais jautājums ir bijis: kā kristīgās ticības saturu izteikt konkrēti un manāmi savā laikā un tautā.

1930. gadā Pēteris Dupats uzsāka skolas gaitas Alsungas pamatskolā, tās turpināja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. Pārgāja uz Aglonas ģimnāziju, bet tā tika ar varu slēgta. Sekoja mācības Kuldīgas Valsts ģimnāzijā.

Tieši no ģimnāzijas Pēteris Dupats tika mobilizēts vācu armijā un pēc Otrā pasaules kara beigām nonāca amerikāņu gūstā Vācijā. Tika pārvietots uz Zedelgemas nometni Beļģijā.

Beļģijā arī piedzīvoja paaicinājumu uz priesterību. Nepietika ar latviešu un vācu valodu, filozofijas studijas notika franču un flāmu valodā. Tomēr, darot cik paša spēkos un pārējo noliekot kā nastu Rožukroņa krellēs, viņš soli pa solim gāja tālāk, līdz 1953. gada 12. aprīlī tika iesvētīts par priesteri.

No 1958. gada Pēteris Dupats kalpoja ne tikai vietējās Briseles draudzēs, bet arī latviešu katoļiem Beļģijā, Holandē, Luksemburgā un Francijā. Tam sekoja nominācija Anglijas, Vācijas un Zviedrijas latviešu katoļu kopienu garīgai aprūpei. Savukārt 1994. gada 24. septembrī Jānis kardināls Pujats nozīmēja Pēteri Dupatu par ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu katoļu garīgās aprūpes direktoru.

Lai arī Pētera Dupata dzīves lielās rūpes bijušas veltītas latviešu sabiedrībai, viņš ir dziļi ieaudzis beļģu sabiedrībā un kādreiz tieši viņa personisko kontaktu dēļ Latvijai vērušās gan jaunas durvis, gan iejūtīgas sirdis. Par šo darbu viņš nav sagaidījis pateicību, nav ar to dižojies, bet viņa padarītais ir apliecinājums, ka viņa ticības pārliecība ir izteikta, apzinot un darot to, kas katrā laikā un situācijā ir bijis iespējams.

Jāmin, ka 1995. gada 23. maijā Beļģijas karalis Alberts II par mūža ieguldījumu viņam piešķīra bruņinieka ordeni Leopolds II. 2001. gada 25. aprīlī par nopelniem Latvijas labad Pēteris Dupats tika pagodināts ar Trīszvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmi. Bet 2002. gada 25. februārī Romas pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu par Svētā krēsla kapelānu un piešķīra monsinjora titulu.

Pagājušajā gadā Pēteris Dupats noslēdza aktīvo kalpošanu Baznīcā un devās atpūtā pie klostermāsām Petites Soeurs des Pauvres Briselē. Tur viņš katru rītu pie altāra svin Svēto Misi un priecājas, ka Dieva tuvums ir piedzīvojams ik dienu no jauna. Viņš ir samierināts ar pasauli un uz to neskatās ar nožēlu, bet arī ilūziju par pasauli viņam nav. Viņš nerunā par to, ka agrāk viss bijis labāk, bet apzina šodienu un mēģina ar to tikt galā. Viņš ir piepildījis savu dzīvi ar uzticību Dievam.

Normunds Kamergrauzis

Fotogrāfijās:

1. pāvesta Benedikta XVI svētība mons. Pēterim Dupatam viņa 90 gadu jubilejā

2. prāvests Klāvs Bērziņš, monsinjors Pēteris Dupats un priesteris Toms Priedoliņš Briselē

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti