Now Reading
Priesteris ar stipru ticību

Priesteris ar stipru ticību

31. oktobrī Līvānu baznīcā kopā ar Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu Jāni Buli bija pulcējušies vairāk nekā 40 priesteri un ticīgā tauta, lai pēdējā gaitā pavadītu diecēzes ģenerālvikāru, monsinjoru, Līvānu draudzes prāvestu Pēteri Vilcānu.

Svētā Misē uzrunājot klātesošos, bīskaps norādīja, ka P.Vilcāns izlēma kļūt par priesteri ļoti grūtā laikā, kad gribēja aizslēgt baznīcas, kad runāja, ka Dieva nav, un skolās nevarēja mācīt ticību, kad Baznīcā ne priesteriem, ne ticīgajiem nebija nekādu nākotnes perspektīvu. Un šis viņa lēmums norāda, ka P.Vilcānam kā jauneklim bija stipra ticība un Dieva aicinājums. „Tikpat stipra ticība ir vajadzīga arī mūsu laikos, kas nav tie paši labākie dvēseles pestīšanai un ticībai,” piebilda Jānis Bulis. Bīskaps ar labiem vārdiem pieminēja to, ka monsinjors vienmēr piedalījās priesteru konferencēs, neatkarīgi no laika apstākļiem vienmēr bija kopā ar priesteriem, kā arī īpaši akcentēja, ka P.Vilcāns bija jaundibinātās Rēzeknes-Aglonas diecēzes ģenerālvikārs. „Kāpēc viņam šāds amats tika uzticēts? Tāpēc, ka viņš labi zināja latīņu valodu. Viņš bija godīgs un uzticams priesteris, līdz beidzamam. Un viņš tulkoja rakstus, kurus saņēma diecēzes kūrija, latīņu valodā. Šo rakstu bija ne mazums.”

Sasaistot monsinjora aiziešanu mūžībā ar laiku īsi pirms Visu Svēto dienas, bīskaps norādīja uz nepieciešamību censties iegūt vajadzīgo svētumu, lai varētu sevi sagatavot dzīvei Debesu valstībā. Tādēļ bīskaps mudināja ticīgos izmantot tās iespējas, kuras Baznīca piedāvā: grēksūdzi, pilnas atlaidas, dievkalpojumus, labos darbus. „Vajadzīga tikai mūsu labā griba!” teica bīskaps un piebilstot uzsvēra arī Dvēseļu dienas nozīmību, kad atceramies par tām dvēselēm, kas cieš šķīstītavā. Dvēseļu diena mums „atgādina palīdzēt tiem, kas ir aizgājuši mūžībā, un arī pašiem savas lietas sakārtot”.
Monsinjors P.Vilcāns tika apbedīts Līvānu baznīcas dārzā līdzās iepriekšējam Līvānu dekānam svētīgajam priesterim Julianam Začestam. Pie kapa nelielu uzrunu teica Rēzeknes dekāns Pāvels Zeiļa MIC, kas to uzsāka ar Psalmu vārdiem: „Tikai vienu es lūdzu no Kunga, un to meklēju, lai es varētu dzīvot Kunga namā visās mana mūža dienās” un uzsvēra, ka P.Vilcāns ir vienmēr uzticīgi palicis Kunga namā un 60 kalpošanas gadu laikā ticīgajiem nesis daudz žēlastības.
Priesteris bija sagatavojies aiziešanas stundai. P.Zeiļa atceras, ka vienā no reizēm, kad monsinjoru apmeklēja Rēzeknes slimnīcā, pie viņa gultas uz galdiņa redzēja grāmatu „Sekošana Kristum”. „Aizgājējs uzticīgi sekoja Kristum, atstājot skaistu priestera dzīves piemēru. Mums ir jālūdzas arī par jauniem paaicinājumiem, lai aizgājēju priesteru vietā pie altāra stāvētu jauni priesteri,” teica P.Zeiļa. „Skaisti šodien bija redzēt, kā jaunie priesteri nes savu tēvu pie kapa. Un stāvot pie šī svētīgā priestera kapa, ieskatoties viņa skaistajā garīgās dzīves bagātībā, arī mēs varam lūgt Dievu par saviem bērniem un mazbērniem, lai rastos šie aicinājumi. Par nožēlu jāsaka, ka mēs, daudzi kristieši, neapzināmies to godu, kādu pats Kristus ir devis priesterim. Pat priestera sargeņģelis pret priesteri izturas ar bijību. Skatoties tikai uz priestera dabu, priesteris ir zemāks par eņģeļi. Bet skatoties uz priestera saņemtajām žēlastībām, priesteris ir augstāks par eņģeli. Tāpēc sv.Asīzes Francisks varēja sacīt: Ja es satiktu ceļā eņģeli, tad es viņa priekšā godbijīgi paklanītos, bet priestera priekšā es nomestos ceļos.(..) No priestera Jēzus pieprasa svētas dzīves augļus. Vai tad kāds no ērkšķiem lasa vīnogas? Vai no dadžiem vīģes? Ikviens labs koks nes labus augļus un ikviens ļauns koks nes ļaunus augļus, tā Jēzus teica arī par priesteriem. Stiprās katoliskās ģimenēs rodas priesterības kandidāti, tāpēc nevainosim ne laikus, ne kādus ārējos apstākļos. Agrāk mums bija ateisms, tagad mums ir jābrauc uz Angliju un Īriju. Mums ir visādi laiki, bet ģimene ir un paliks tā vieta, kur rodas aicinājumi. Jo kas tad deva Dieva mierā aizgājušam priesterim Pēterim to drosmi, spēku atrast aicinājuma ceļu, ja ne tēvs un māte, viena stingra katoliskās ģimenes audzināšana? Nekādi laiki, nekādi apstākļi šo priesteri nevarēja novirzīt vai nobaidīt no garīgā dzīves ceļa. Pamatus ielika ģimene, zinības iedeva skola, garīgo dzīvi veidoja seminārs. Mums visiem kā priesteriem, tā arī ticīgai tautai ir pienākums dot labu kristīgās dzīves piemēru. Ģimenēs lai ir laba reliģiskā audzināšana, svētdiena lai ir svētdiena, darbdiena – darba diena! Lai svētkos un svētdienās netiek izlaists Sv. Mises upuris! Tad varēsim cerēt, ka Māras zemē nepietrūks svētu priesteru.”
Atzinīgus un sirsnīgus vārdus par monsinjoru P.Vilcānu pie kapa teica arī to draudžu pārstāvji, kurās viņš bija savulaik kalpojis. Tā Viļakas draudzes pārstāvis teica: „Mēs atcerēsimies mūsu prāvestu visu mūžu – viņa cilvēcības, labestības un Dieva mīlestības dēļ.”
LRKB IC, fotogrāfiju autors Jānis Magdaļenoks
Scroll To Top