Motu proprio “Par mīlestības kalpojumu”

Benedikts XVI Motu proprio PAR MĪLESTĪBAS KALPOJUMU

Ievads

„Baznīcas iekšējā daba izpaužas trīskāršā uzdevumā: Dieva Vārda sludināšanā (kerygma-martyria), sakramentu svinēšanā (leiturgia), mīlestības kalpojumā (diakonia). Šie jautājumi ir savstarpēji cieši saistīti un nedrīkst tikt cits no cita atdalīti” (enc. Deus caritas est, 25).

Arī mīlestības kalpojums ir Baznīcas misijas konstitutīva joma un viņas būtības neatsaucama izpausme (sal., turpat); visiem ticīgajiem ir tiesības un pienākums personīgi iesaistīties, lai dzīvotu saskaņā ar jauno bausli, kādu mums atstājis Kristus (sal. Jņ 15,12), sniedzot mūsdienu cilvēkam ne tikai materiālu palīdzību, bet arī dvēseles stiprinājumu un rūpes par to (sal. enc. Deus caritas est, 28). Baznīca ir aicināta pildīt mīlestības kalpojumu arī kā kopiena: sākot ar mazām lokālām kopienām, caur partikulārajām Baznīcām līdz pat vispārējai Baznīcai; tādēļ nepieciešama „organizācija, lai būtu iespējama sakārtota kopienu kalpošana” (sal., turpat, 20), organizācija, kas pieņem arī institucionālu formu.

Attiecībā uz šo mīlestības diakoniju enciklikā Deus caritas est vērsu uzmanību tam, ka „episkopālās Baznīcas struktūrai atbilst fakts, ka partikulārajās Baznīcās bīskapi kā apustuļu pēcteči pirmie ir atbildīgi par [mīlestības kalpojuma] realizāciju” (nr. 32), kā arī, ka „Kanonisko Likumu kodekss kanonos, kas skar bīskapa kalpojumu, izteiksmīgi netraktē caritas kā bīskapa darbības specifisku jomu” (turpat). Kaut „Direktorijs par bīskapu pastorālo kalpojumu konkrētāk padziļināja caritas pienākuma jautājumu kā visas Baznīcas un diecēzes bīskapa būtisku uzdevumu” (turpat), tomēr palika vajadzība aizpildīt minēto normatīvo vakuumu, lai kanoniskajos priekšrakstos pienācīgi izteiktu caritas kalpojuma būtisko nozīmi Baznīcā, kā arī tā pamatsaikni ar bīskapa kalpojumu un noteiktu likuma aspektus, kādi saistās ar šo kalpojumu Baznīcā, sevišķi, ja tas tiek pildīts organizētā veidā un ar ganītāju izteiksmīgu atbalstu.

Tādēļ, domājot par to, šajā Motu proprio ilgojos dot organiskas normatīvās robežas, kuras, vispārīgi ņemot, var kalpot mīlestības kalpojuma, kas cieši saistīts ar Baznīcas raksturu un bīskapa kalpojumu, dažādo Baznīcas organizēto formu regulācijai.

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka „praktiskā darbošanās ir nepietiekama, ja tajā nav pamanāma mīlestība uz cilvēku, mīlestība, kas barojas no tikšanās ar Kristu” (turpat, 34). Tādēļ veicot karitatīvo darbību, daudzās esošās katoļu organizācijas nedrīkst aprobežoties vienkārši ar naudas līdzekļu vākšanu vai dalīšanu, bet gan tām vienmēr sevišķu rūpju lokā jāietver personu, kura atrodas vajadzībās, kā arī jāveic pedagoģiskā funkcija kristīgajā kopienā, atbalstot audzināšanu dalīšanās, cieņas un mīlestības garā saskaņā ar Kristus Evaņģēlija loģiku. Baznīcas karitatīvajai darbībai visos līmeņos pēc būtības jāsargās no briesmām kļūt par parastu aprūpes organizāciju, kā vienu no tās veidiem (sal., turpat, 31).

Organizētas iniciatīvas, uzsāktas ticīgo mīlestības kalpojuma jomā dažādās vietās, nozīmīgi atšķiras savā starpā, un tās ir atbilstoši jāvada. Īpaši attīstījusies draudzes, diecēzes, valsts un starptautiskajā līmenī Caritas darbība – institūcija, kas radusies pēc Baznīcas hierarhijas iniciatīvas un pamatoti iemantojusi ticīgo, kā arī ļoti daudzu citu personu atzinību un uzticēšanos visā pasaulē par augstsirdību un konsekventu ticības liecību, kā arī konkrētu steigšanos palīgā vajadzībās esošajiem. Bez šīs plašās, Baznīcas autoritātes oficiāli atbalstītās iniciatīvas dažādās vietās radušās daudzas citas iniciatīvas, kas ir ticīgo labprātīgas iesaistīšanās rezultāts, kuri dažādos veidos grib ar savām pūlēm būt līdzdalīgi konkrētas mīlestības liecības sniegšanā vajadzībās esošajiem. Šādas un citas iniciatīvas atšķiras ar savu izcelsmi un attiecību pret tiesisko sistēmu, kaut līdzvērtīgi pauž jūtīgumu un ilgas atbildēt uz to pašu aicinājumu.

Baznīca kā institūcija nevar uzskatīt, ka to neskar organizētā veidā uzsāktās iniciatīvas, kas pauž kristīto labprātīgās rūpes par personām un tautām, kuras atrodas vajadzībās. Tādēļ ganītājiem tās vienmēr jātraktē kā visu līdzdalības izpausme Baznīcas misijā, cienot pārvaldes specifiku un autonomiju, kas saskaņā ar to dabu ir katrai no tām atbilstoša kā kristīto brīvības izpausme.

Līdzās tām Baznīcas vara pēc savas iniciatīvas attīstīja specifiskus darbus, kuros institucionālā veidā izmanto ticīgo ziedojumus saskaņā ar atbilstošām likumu un darbošanās formām, kas ļauj sekmīgāk kārtot konkrētas vajadzības.

Taču gadījumos, kad minētās darbības formas radušās pēc hierarhijas iniciatīvas vai izteiksmīgā veidā tikušas ganītāju autoritātes atbalstītas, nepieciešams garantēt, lai šīs darbības vadība notiktu saskaņā ar Baznīcas mācības prasībām un ticīgo nodomiem, kā arī lai tiktu respektētas laicīgās varas izdotās likumu normas. Šo prasību priekšā kļuva nepieciešams Baznīcas likumos noteikt zināmas pamatnormas pēc kanoniskās disciplīnas vispārējo kritēriju parauga, kuras šajā darbības sfērā skaidri noteiktu likumīgo atbildību, kāda gulstas pār šajā jomā iesaistītajiem subjektiem, bet īpaši uzsvērtu diecēzes bīskapam šajā sakarā pienākošos varu un koordinatora lomu. Minētajām normām tomēr jābūt pietiekami plašām, lai varētu aptvert katolisko institūciju ievērojamo dažādību, kuras kā tādas darbojas šajā sfērā – gan to, kuras radušās pēc hierarhijas iniciatīvas, gan to, kuras radušās pēc ticīgo tiešas iniciatīvas un kuras vietējie ganītāji pieņēmuši un atbalstījuši. Kaut radās nepieciešamība noteikt šajā jautājumā normas, tomēr vajadzēja ņemt vērā to, ko pieprasa taisnība un atbildība, kādu ganītāji uzņemas attiecībā pret ticīgajiem, cienot katras institūcijas pamatotu autonomiju

Rīkojumus ietverošā daļa

Līdz ar to, atbildot Viņa Eminences Pāvesta padomes „Cor unum” vadītāja piedāvājumam, pēc Pāvesta Likumu tekstu padomes viedokļa uzklausīšanas nolemju un pavēlu sekojošo:

Art. 1

§ 1. Ticīgajiem ir tiesības pulcēties un veidot organizācijas, kas pilda specifisku mīlestības kalpojumu vispirms attiecībā pret nabagiem un ciešanās esošiem. Gadījumā, ja tās būtu saistītas ar Baznīcas ganītāju mīlestības kalpojumu un/vai šim mērķim plānotu izmantot ticīgo ieguldījumu, tām jāiesniedz savus statūtus kompetentai Baznīcas varai apstiprināšanai un jāpielāgojas zemāk dotajām normām.

§ 2. Līdzīgi ticīgajiem pienākas tiesības dibināt fondus ar mērķi finansēt konkrētas karitatīvas iniciatīvas saskaņā ar KLK [Kanonisko Likumu kodekss] 1303.kan. un ABLK [Austrumu Baznīcu Likumu kodekss] 1047.kan. Gadījumā, ja šāda veida fondiem piemistu §1 sniegtās iezīmes, tām – congrua congruis referendo – arī jāievēro šī likuma priekšraksti.

§ 3. Bez kanonisko likumu priekšrakstiem karitatīvajām organizācijām, par kurām runa šajā Motu proprio, ir pienākums savā darbībā vadīties pēc katoliskiem principiem, un tās nedrīkst uzņemties saistības, kas kaut kādā mērā varētu ietekmēt minēto principu ievērošanu.

§ 4. Organizācijām un fondiem, ko karitatīviem mērķiem dibinājuši konsekrētās dzīves institūti un apustuliskās dzīves kopienas, ir pienākums ievērot šīs normas un tur jābūt ievērotam tam, ko nosaka KLK 312.kan 2§ un ABLK 575.kan. 2§.

Art. 2

§ 1. Katras karitatīvas organizācijas, par kurām runa iepriekšējā artikulā, statūtos bez institucionāliem uzdevumiem un pārvaldes struktūras, saskaņā ar KLK 95.kan. 1 § tiks noteikti arī konkrētās iniciatīvas iedvesmas principi un mērķi, līdzekļu pārvaldes veidi, tajā darbojošos personu raksturojums, kā arī tas, kādas atskaites un informāciju pienākas iesniegt Baznīcas kompetentajai varai.

§ 2. Karitatīva organizācija var izmantot nosaukumu „katoļu” tikai ar kompetentas varas rakstisku atļauju, par ko runa ir KLK 300.kan.

§ 3. Karitatīviem mērķiem ticīgo dibinātām organizācijām var būt Baznīcas asistents, ko ieceļ saskaņā ar statūtiem un saskaņā ar KLK 324.kan 2 § un 317.kan.

§ 4. Vienlaikus Baznīcas varai jāatceras pienākums regulēt ticīgo tiesību izmantošanu saskaņā ar KLK 223.kan. 2 § un ABLK 26.kan. 3 §, lai nepieļautu mīlestības kalpojuma tādu iniciatīvu vairošanos, kas kaitē izvirzīto mērķu realizācijai un sekmīgumam.

Art. 3

§ 1. Atsaucoties uz iepriekšējiem artikuliem, ar kompetentu varu atbilstošos līmeņos tiek saprasta tāda [vara], par kādu runa KLK 312.kan. un ABLK 575.kan.

§ 2. Ja runa ir par organizācijām, kas nav apstiprinātas valsts mērogā, kaut darbojas dažādās diecēzēs, ar kompetentu varu saprot tās vietas diecēzes bīskapu, kur konkrētajai organizācijai ir savs galvenais sēdeklis. Ikvienā gadījumā organizācijai ir pienākums informēt citu diecēžu bīskapus par iespējamu darbošanos viņu teritorijā un pielāgoties viņu norādēm, kādas attiecas uz diecēzē esošo karitatīvo institūciju dažādo darbošanos.

Art. 4

§ 1. Diecēzes bīskaps (sal. KLK 134.kan. 3§ un ABLK 987.kan.) viņam uzticētajā partikulārajā Baznīcā veic mīlestības kalpojuma pastorālo aprūpi kā ganītājs, vadītājs un galvenais atbildīgais par šo kalpojumu.

§ 2. Diecēzes bīskaps veicina to [kalpojumu] rašanos, atbalsta iniciatīvas, kā arī kalpošanu tuvākam savā partikulārajā Baznīcā un mudina ticīgos dedzīgi iesaistīties darbīgas mīlestības darbos kā kristīgas dzīves izpausmē un būt līdzdalīgiem Baznīcas misijā, par ko runa KLK 215.un 222.kan., kā arī ABLK 25.un 18.kan.

§ 3. Pie diecēzes bīskapa pienākumiem piederas būt nomodā, lai šo organizāciju darbībā un pārvaldē vienmēr tiktu ievērotas vispārējās un partikulārās Baznīcas likumu normas, kā arī ticīgo griba, ja viņi būtu devuši ziedojumus vai veikuši ierakstus ar novēlējumu šiem konkrētajiem mērķiem (sal. KLK 1300.kan. un ABLK 1044.kan.).

Art. 5

Diecēzes bīskapam jānodrošina Baznīcai tiesības pildīt mīlestības kalpojumu un jārūpējas par to, lai viņa rūpju lokā esošie ticīgie un pakļautās institūcijas ievērotu šajā jomā civiltiesisko likumdošanu.

Art. 6

Diecēzes bīskapa uzdevums ir, par ko runa KLK 394.kan. 1§ un ABLK 203.kan. 1§, koordinēt savā teritorijā dažādus mīlestības kalpojuma darbus, gan tos, kas radušies pēc pašas hierarhijas iniciatīvas, gan tos, kas radušies pēc ticīgo iniciatīvas, ievērojot autonomiju, kāda katram no tiem pienākas saskaņā ar statūtiem. Īpaši viņam jārūpējas, lai savā darbībā tie saglabātu dzīvu evaņģēlisko garu.

Art. 7

§ 1. Organizācijām, par kurām runa 1.art. 1§, ir pienākums izvēlēt savus darbiniekus no to personu vidus, kuras atbalsta vai vismaz ciena šo darbu katolisko raksturu.

§ 2. Lai mīlestības kalpojumā tiktu nodrošināta evaņģēliskā liecība, diecēzes bīskapam jārūpējas, lai personas, kuras darbojas Baznīcas karitatīvajā aprūpē, bez nepieciešamās profesionālās kompetences sniegtu arī kristīgas dzīves piemēru, kā arī tādas sirds formācijas liecību, kas parādītu ticību, kas darbojas mīlestībā. Šim mērķim viņam jāparūpējas par to formāciju arī teoloģijas un pastorālās aprūpes jomā, ar dažādu organizāciju vadītājiem saskaņojot specifiskus curriculum, kā arī sniedzot atbilstošus garīgās dzīves ieteikumus.

Art. 8

Ja, ņemot vērā iniciatīvu skaitu un dažādību, tas būtu nepieciešams, diecēzes bīskapam viņam uzticētajā Baznīcā jāizveido padome, kas viņa vārdā vadīs un koordinēs darbošanās mīlestības kalpojuma sfērā.

Art. 9

§ 1. Bīskapam jāveicina, lai katrā viņa teritorijas draudzē rastos draudzes Caritas kalpojums vai līdzīgs, kas veiktu arī pedagoģisko darbību visas kopienas ietvaros, lai audzinātu to dalīšanās un autentiskas mīlestības garā. Ja izrādītos attiecīgi, šāda veida kalpojums tiks noteikts kopīgi tās pašas teritorijas dažām draudzēm.

§ 2. Bīskapam un attiecīgajam prāvestam jānodrošina, lai konkrētās draudzes teritorijā līdz ar Caritas varētu līdzāspastāvēt un attīstīties arī citas karitatīvas iniciatīvas, ko ģenerāli koordinē prāvests, tomēr, ņemot vērā to, par ko runa 2.art. 4§.

§ 3. Diecēzes bīskapa un atsevišķu prāvestu pienākums ir būt nomodā, lai šajā jomā ticīgie netiktu maldināti vai lai nenonāktu līdz nesaskaņām. Šajā sakarā viņiem jāaizliedz izmantot draudžu vai diecēžu struktūras tādu iniciatīvu reklāmai, kuras, kaut prezentē karitatīvus mērķus, tomēr piedāvā Baznīcas mācībai pretējas izvēles vai metodes.

Art. 10.

§ 1. Bīskapam pienākas būt nomodā par viņa pakļautībā karitatīvo organizāciju Baznīcas labumiem.

§ 2. Diecēzes bīskapa pienākums ir nodrošināt, lai ziedojumu vākšanās, kas veiktas saskaņā ar KLK 1265.un 1266.kan. un ABLK 1014.un 1015.kan., savāktie līdzekļi tiktu paredzēti mērķiem, kādiem tie tika vākti (KLK 1267.kan., ABLK 1016.kan.).

§ 3. Īpaši diecēzes bīskapam jārūpējas, lai viņam pakļautās karitatīvās organizācijas nefinansētu tādas organizācijas vai institūcijas, kuru mērķi ir pretrunā Baznīcas mācībai. Līdzīgi, lai ticīgajiem netiktu doti iemesli ieļaunojumam, diecēzes bīskapam jārūpējas, lai minētās karitatītvās organizācijas pieņemtu ziedojumus tādu iniciatīvu finansēšanai, kuru mērķi un sasniegšanas veidi nav pretrunā Baznīcas mācībai.

§ 4. Īpaši bīskapam jārūpējas, lai viņam pakļauto organizāciju pārvalde liecinātu par kristīgo vienkāršību. Šim mērķim viņš būs nomodā par to, lai atlīdzības un ar pārvaldi saistītie izdevumi, kaut taisnīguma prasībām un vajadzīgajām profesionālajām funkcijām atbilstoši, tomēr ir attiecīgi proporcionāli viņa diecēzes kūrijas analoģiskiem izdevumiem.

§ 5. Lai Baznīcas varai, par kuru runa 3.art. 1 §, nodrošinātu iespēju veikt uzraudzības pienākumu, 1.art. 1§ minētajām organizācijām ir pienākums kompetentam ordinārijam iesniegt ikgadēju atskaiti veidā, kādu noteicis tas pats ordinārijs.

Art. 11

Diecēzes bīskapam ir pienākums, ja radīsies tāda vajadzība, publiski paziņot saviem ticīgajiem, ka konkrētās karitatīvās organizācijas darbība vairs neatbilst Baznīcas mācībai, un tādā gadījumā aizliegt tai izmantot nosaukumu „katoļu”, kā arī piemērot atbilstošus līdzekļus gadījumā, ja atklātos [kāda] personīgā atbildība.

Art. 12

§ 1. Diecēzes bīskapam jāatbalsta viņa rūpju lokā esošo valsts un starptautisko organizāciju darbība, kuras pilda mīlestības kalpojumu, īpaši sadarbību ar visnabadzīgākajām Baznīcas teritorijām saskaņā ar to, ko nosaka KLK 1274.kan. 3§ un ABLK 1021.kan. 3§.

§ 2. Karitatīvo darbu pastorālā aprūpe atkarībā no laika un vietas apstākļiem var tikt veikta dažiem kaimiņu bīskapiem kopīgi attiecībā pret Baznīcu lielāku skaitu, ieskaitot, saskaņā ar likumu priekšrakstiem. Gadījumā, ja runa ir par starptautisku mērogu, vispirms jākonsultējas Apustuliskā Krēsla atbilstošajā dikastērijā. Bez tam ir attiecīgi, lai karitatīvo iniciatīvu lietā valsts līmenī bīskapi konsultētos ar Bīskapu konferences atbilstošo padomi.

Art. 13

Vienmēr paliek neskaramas vietējās Baznīcas varas tiesības izteikt piekrišanu katoļu organizāciju iniciatīvām, kurām jātiek uzsāktām viņas kompetencē esošajā teritorijā, cienot kanoniskās normas un atsevišķo organizāciju identitāti, un ganītāja pienākums ir būt nomodā par to, lai viņa diecēzē uzsāktā darbība tiktu veikta saskaņā ar Baznīcas disciplīnu, bet gadījumā, ja tā netiek respektēta, aizliegt to vai pielietot nepieciešamos līdzekļus.

Art. 14

Tur, kur tas ir attiecīgi, bīskapam jāmudina uzņemties mīlestības kalpojuma iniciatīvas sadarbībā ar citām Baznīcām vai Baznīcas kopienām, saglabājot katrai no tām raksturīgo specifiku.

Art. 15

§ 1. Pāvesta padomei „Cor unum” ir uzdevums mudināt ievērot šo normu ievērošanu, kā arī būt nomodā par to, lai tās tiktu ievērotas visos līmeņos, ievērojot Pāvesta Laju lietu padomes kompetenci ticīgo biedrību jautājumā, kāda paredzēta apustuliskajā konstitūcijā Pastor Bonus, nr. 133, kā arī kompetenci, kāda piederas Valsts Sekretariāta sekcijai starpvalstu attiecību lietās, kā arī ievērojot citu Romas kūrijas dikastēriju un orgānu vispārējo kompetenci. Īpaši Pāvesta padomei „Cor unum” jārūpējas par to, lai katoļu institūciju mīlestības kalpojums starptautiskajā sfērā vienmēr tiktu pildīts vienotībā ar attiecīgām partikulārajām Baznīcām.

§ 2. Pāvesta padomes „Cor unum” kompetencei piederas arī kanoniski dibināt karitatīvās organizācijas, kas paredzētas mīlestības kalpojumam starptautiskā mērogā, bet pēc tam uzņemties no tiesībām izrietošos disciplināros un veicināšanas pienākumus.
Pavēlu/norīkoju, lai visi lēmumi, kādus esmu ietvēris šajā apustuliskajā vēstulē Motu proprio formā, tiktu ievēroti visās tās daļās neatkarīgi no jebkādiem pretējiem rīkojumiem, kaut tie pelnītu tikt sevišķi pieminētiem, un pavēlu, lai tie tiktu izsludināti, publicējot laikrakstā „L’Osservatore Romano” un stātos spēkā 2012.gada 10.decembrī.

Vatikānā, 2012.gada 11.novembrī, mana pontifikāta astotajā gadā.

PĀVESTS BENEDIKTS XVI

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti