Now Reading
Aizmirst nenozīmē piedot – pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas pārdomās dalās pr. Modris Lācis

Aizmirst nenozīmē piedot – pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas pārdomās dalās pr. Modris Lācis

Kāda ir Jūsu doktora disertācijas tēma?

Portālā katolis.lv jau bija rakstīts, ka tā ir par Emanuēla Levina filozofiju, vairāk par tām tēmām, kas skar sociālo ētiku un ontoloģiju un to, kādā veidā var veidoties tilts starp šīm divām diezgan attālinātajām nozarēm. Es īpaši pētīju divus jēdzienus – atbildība un tuvums. „Atbildība” ir ļoti universāls, visur sastopams un šķiet, ka arī visiem zināms jēdziens, bet „tuvums”, atšķirībā no tuvības, liek mums pārdomāt par to, kas ir mans tuvākais teoloģiskajā un bibliskajā nozīmē. Tajā pašā laikā tas liek pārdomāt arī to, kā cilvēks tuvojas otram cilvēkam, kā var veidoties attiecības, kā šīs attiecības var būt ekstremāli labvēlīgas, pozitīvas. Un tad šī atbildība tuvuma kontekstā ir asimetriska un maksimāla – es atdodu sevi visu otram cilvēkam.

Tas ir apskatīts četrās daļās. Pirmajā daļā pētu, kā Emanuēls Levins sava skolotāja Heidegera pēdās kritizē visu ontoloģijas un ontoteoloģijas vēsturi Rietumu filosofijā un kā viņš nonāk pie tāda kā esamības nolieguma. Ja mēs paliekam eksistencē un esamībā, tad mēs vairāk esam tādās kategorijās kā „es pats” un „man līdzīgais”, vai „tāds pats kā es”, un viņš grib, lai mēs ejam no tā ārā, dodamies pie otra cilvēka, sastopam otru cilvēku un varam viņam teikt, ka viņš ir citādāks. Citādība viņam ir viens no centrālajiem jēdzieniem. Otrā daļa ir veltīta tuvumam. Trešajā daļā apskatu teorētisko modeli: divu cilvēku attiecības ir kā jebkuru attiecību pamats, bet tad vienmēr iejaucas kāds trešais. Te ir runa par kādu citu personu un reizē arī par sabiedrību: kā sabiedrība nāk un mūs satiek. Un man ir jādomā, kam es došu priekšroku, cik daudz un kam es varu veltīt laiku. Līdz ar to ir jāizveido taisnīguma principi – tā ir institūcija, valsts. Emanuēls Levins uzskata, ka valsti ir jādibina nevis uz Hobsa principa „visu karš pret visiem”, bet ka tas ir manas neierobežotās vai bezgalīgās atbildības ierobežojums, lai es zinātu, ka man ir jādomā arī par citiem, nevis tikai kādu vienu konkrētu cilvēku. Ceturtajā daļā es pieskaros izlīguma jautājumam. Kādā veidā ir iespējams tuvumu īstenot, vai mums tas ir vajadzīgs? Tas ir aktuāli arī Latvijā, jo mums joprojām ir traumas no vēstures, kuras mēs nespējam pārvarēt. Nav runa par aizmiršanu, vairāk ir runa par piedošanu. Par to tik daudz ir runāts un spriests, bet vienmēr no jauna sev jājautā, kas ir izlīgšana ar citiem cilvēkiem.

Kas Jūs pamudināja izvēlēties šādu tēmu?

Man ļoti interesēja pats filosofs Emanuēls Levins. Tad, kad jau maģistrantūrā gribēju par viņu rakstīt, profesors ieteica neizvēlēties tik sarežģītu autoru. Mani bija pārsteiguši latviski publicētie viņa tekstu tulkojumi, īpaši Ievas Lapinskas tulkojums „Aizstāšana” žurnālā Kentaurs XXI. Man šķita, vai tas ir iespējams, ka šādu tekstu cilvēks raksta apzināti un kā šajā tekstā iedziļināties, kā saprast, kas tajā rakstīts. Un, protams, tam vajadzēja būt kādam franču autoram, lai oriģināls būtu franciski. Tā šis lietuviešu izcelsmes franču filosofs, kurš dzimis Kauņā, jūdu ģimenē, ar savu tematiku mani ļoti ieinteresēja. Maģistrantūras laikā mums bija fundamentālteoloģijas lekcijas, kurās bija jālasa grāmata no obligātās literatūras saraksta – viņa interviju apkopojums, ko viņš bija sniedzis Francijas televīzijā. Te viņa domāšanas veids bija daudz vieglāk saprotams un sasniedzams, atšķirībā no viņa grāmatām, kas lielākoties ir ārkārtīgi blīvas, ar sarežģītu teikumu struktūru, kas vienmēr prasa lielu piespiešanos, lai varētu turpināt lasīt, studēt un pētīt. Ievads ar viņa intervijām bija kā pamudinājums turpināt.

Kādus vērtīgus no pētījuma izrietošus secinājumus Jūs varat pastāstīt Latvijas katoļiem?

Kad ir izstudēta katoļu teoloģija seminārā, arī maģistrantūrā, tad ļoti labi ir paskatīties it kā dziļāk, paskatīties no atšķirīga skatu punkta un saprast, ka prāts nāk palīgā ticībai. Pāvests Jānis Pāvils II, uzsākot savu encikliku „Ticība un prāts”, jau pirmajā teikumā uzsver, ka ticība un prāts ir kā divi spārni, kas cilvēku paceļ pie Dieva un ka mums vajadzētu saskaņot un līdzsvarot šīs mūsu abas spējas, Dieva dāvanas, kas mums dotas. Tāpēc ikvienam ticīgajam jābūt reizē gan teologam, gan arī filosofam, lai spētu runāt ar otru cilvēku, ar citiem cilvēkiem, arī neticīgajiem.

Vai bija kādas grūtības, ar kurām nācās sastapties?

Pirmkārt, bija ilgas pēc dzimtenes. Pirmajā studiju gadā ar savējiem sazinājos internetā. Tikai nākamās vasaras brīvlaikā atbraucu uz Latviju. Tas lika arī saprast, cik ļoti es mīlu savu Dzimteni. Sākumā bija grūtības arī precīzi izteikties franču valodā. To, kas mātes valodā šķiet tik labi saprotams, pateikt citā valodā nemaz nav tik viegli. Protams, kā jebkuram doktorantam, bija arī krīzes brīži. Piemēram, pirmajos gados doktordarba vadītājs teica, lai es nerakstu neko kā fragmentus no disertācijas, bet tikai lasu visus Levina darbus un rakstu komentārus. Kad visi šie darbi bija izlasīti, sākās nākamais etaps – sekundārās literatūras studijas. Tajā brīdī jau vajadzēja mēģināt saprast, kāda būs darba struktūra un pamazām sākt arī rakstīt. Tad var pietrūkt iedvesmas un šķiet, ka iestājas sausums, nekas neiet uz priekšu.

Kādas bija profesoru atsauksmes par disertāciju?

Darba vadītājam un viņa asistentam ir pienākums uzrakstīt atskaiti par šo darbu. Savukārt oponentiem, kuri aizstāvēšanās laikā uzdod jautājumus, nekas nav jāuzraksta, viņi jau jautājot vājākās vietas parāda un liek aizstāvēties, pamatojot savu domu. Neformālajā daļā bija daudz komplimentu, apsveikumu un novēlējumu, lai varētu Latvijā turpināt pētījumus un likt lietā iegūto. Kopumā mani pārsteidza, cik pozitīvs bija vērtējums. Negatīvais vērtējums atgādināja, ka tekstam vajadzētu būt ļoti pakāpeniskam un vienmēr stingri sekot argumentācijas ķēdei. Savukārt paša Levina tekstos vairākkārt ir „loģiskie lēcieni”, neizsekojot līdzi visai pierādījumu ķēdei. Tas atspoguļojas arī manā darbā, kad viņa stils atsevišķos fragmentos šķietami tika pārņemts.

Varbūt vēlaties vēl ko piebilst?

Gribu pateikties pāragri mūžībā aizgājušai filosofei Ievai Lapinskai. Doktorantūras sākumposmā nedaudz sarakstījāmies. Liels ir viņas devums Latvijas sabiedrības iepazīstināšanā ar šo XX gadsimta filozofu. Paldies visiem, kas mani iedvesmoja, iedrošināja, palīdzēja, arī ar labiem vārdiem, ar kādu labu ieteikumu, bet visvairāk – ar lūgšanām!

Pilnu interviju lasiet nākošajā Katoļu Baznīcas Vēstneša numurā, kas iznāks 11. maijā.

Scroll To Top