Now Reading
Lasīt ar atvērtu sirdi

Lasīt ar atvērtu sirdi

Sestdien, 20. aprīlī, Rīgas Garīgajā seminārā notika pirmā kursa semināristu ieģērbšana. Kā savā uzrunā norādīja Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, tas ir pirmais posms semināra formācijas procesā. Šogad šo pirmo soli spēra tikai viens seminārists – Kristaps Oliņš no Liepājas Svētā Jāzepa katedrāles draudzes.

Ieģērbšanas Svēto Misi svinēja Rīgas Garīgā semināra mācībspēki un arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Savā uzrunā arhibīskaps, atsaucoties uz dienas Svēto Rakstu lasījumiem, uzsvēra evaņģelizāciju, īpaši evaņģelizāciju ar darbiem: „Dieva Vārds nav dots tikai kā daiļliteratūra. Tajā vienmēr ir izaicinājums, tur ir klātesošs Dievs, Svētais Gars. Ja mēs lasām ar atvērtu sirdi, Svētais Gars sāk uz mums runāt, pārveidot prātu un sirdi un mudināt uz evaņģelizāciju. Baznīca pastāv, lai evaņģelizētu, lai dalītos ar Labo Vēsti. (..) Kad cilvēks var evaņģelizēt? Tad, kad viņš ir pārveidots, atgriezies, piedzimis no augšienes.”

Kad Jēzus saka, ka Viņa Miesa ir patiess ēdiens un Viņa Asinis ir patiess dzēriens, daudzi mācekļi atkāpjas, jo Jēzus runā ko tādu, kas neatbilst tā laika mācībai, vispārējiem priekšstatiem. Kad Viņš jautā tiem divpadsmit, kas bija ar Viņu, vai arī tie grib aiziet, apustuļi atbild: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.” Skaidrojot Evaņģēlija lasījumu un evaņģelizācijas nozīmību, arhibīskaps Z. Stankevičs turpināja: „Ja klausāmies ar atvērtu sirdi, Svētie Raksti parāda, kā dzīvot. Jēzus ir kanāls, caur kuru Dieva žēlastība ienāk mūsu dzīvēs. Savukārt ticība nāk no dzirdēšanas. Ja nav, kas sludina, kā lai ietic?”
Arhibīskaps iezīmēja divas sludināšanas dimensijas – sakramentālo dimensiju un sludināšanu darbos. „Sakramentālā dimensija notiek Svētajā Misē. Mēs to nepieņemam kā mehānisku rituālu. Ir vajadzīga ticība, rituālam jābūt saistītam ar Vārdu. Tas stiprina mūsu dvēseli, mūsu garu. Mēs saņemam dzīvību un nododam to tālāk.
Situācija Apustuļu darbos un šodien Latvijā ir līdzīga. „Tajās dienās Baznīcā visā Jūdejā, Galilejā un Samārijā bija miers. Tā attīstījās un dzīvoja Kunga bijībā, un pieauga Svētā Gara iepriecinājumā.” Arī tagad neviens mūs nevajā. Ceru, ka mēs attīstāmies, pieaugam. Bet Baznīca ir minoritāte. Lai arī statistiski Latvijā kristieši ir vairākumā, reāli tādi, kas dzīvo pēc kristīgām vērtībām, kam Dievs ir pirmajā vietā, noteikti ir mazāk.
Pēteris dodas un evaņģelizē, viņš vēlas stiprināt un evaņģelizēt pagānisko vidi. Viņš nonāk Lidā un tur ir kāds paralizēts cilvēks. (..) Pēteris nepļāpā un nesāk pamācīt. Te nav ne teoloģijas, ne filozofijas. Viņš redz, ka cilvēks cieš, un rīkojas. Pēteris ir tik ļoti vienojies ar Dievu, ka Dieva Gars liek iet pie cilvēka un teikt, ka Jēzus dziedina. Un Vārds top Miesa. Un iedzīvotāji atgriežas. Divi teikumi, kuros bija Dieva spēks.
Savukārt tālāk ir apraksts par notikumiem Jafā ar Tabitu. Tagad redzam, ka mācekļiem bija pamudinājums caur Dieva garu, ka jāsauc Pēteris. Viņš konkrēti iet uz istabu, lūdzas un pasaka divus vārdus. Un atkal daudzi ietic Kristum. Lūk, evaņģelizācija caur konkrētu pieredzi.
Aizvadītajos 800 gados Latvija tika kristianizēta. Šodien esam nonākuši pie tā, ka īsteni kristieši ir mazākumā, dzīvojam pagāniskā vidē. (..) Mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz vārdu, ka cilvēki ir apjukuši, tāpēc atkal ir vajadzīgi konkrēti darbi. Esmu pārliecināts, ka ir situsi stunda, kad Vārdam ir jātop Miesai. Esmu sastapies praksē, ka semināristi un garīdznieki smīkņā, kad par to runā. (..) Bet Dieva Vārds uzstāda šīs latiņas, un no tā, cik nopietni tam pieejam, ir atkarīgs gala rezultāts. Redzam, ka ir vajadzīga jauna kvalitāte, jaunā evaņģelizācija. Aicinu pārdomāt šos vārdus un atvērties uz Dieva plānu, kas ir mums, kas ir Latvijai un kas ir sabiedrībai.”
Svētās Mises noslēgumā arhibīskaps uzrunāja seminārista Kristapa Oliņa piederīgos: „Visa pamatā ir sakārtota, apzināta sakramentālā dzīve. Tas ir arī semināra uzdevums – lai varētu ar dziļāku apziņu izdzīvot sakramentus. Bet tālāk tam jāiet pārī ar sludināšanu, liecību par piedzīvoto. Lai izsistos cauri lielai pretestībai, skepticismam, remdenībai, vajadzīgi brīnumi. Jābūt gataviem uz to, ka būs arī tādi, kas par spīti visam neticēs. Tomēr vairākums, sastopoties ar liecinieku, tiek uzrunāts. Ir vajadzīga Svētā Gara uguns sirdīs. Ja neesam gatavi būt liecinieki, tad jālūdzas, lai tādi būtu Latvijā.”
LRKB IC, foto: Baiba Motivāne
Scroll To Top