Now Reading
Saskaņas starp vārdiem un darbiem trūkums grauj ticamību Baznīcai

Saskaņas starp vārdiem un darbiem trūkums grauj ticamību Baznīcai

Vai es protu sludināt Kristu? Vai liecinu par viņu ar savu dzīvi? Vai atvēlu laiku Kunga pielūgsmei? Vai esmu domājis, vai man nav kāds apslēpts elks, pie kura meklēju „patvērumu” un kas man neļauj pielūgt vienīgo Dievu? Tie ir jautājumi, kurus uzdeva pāvests Francisks, Lieldienu 3. svētdienas pievakarē svinot Euharistiju Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā. Tā bija viņa pirmā vizīte šajā vietā. Ierodoties dievnamā, Francisks devās pie apustuļa Pāvila kapa, kur īsu brīdi palika lūgšanā. Tad viņu uzrunāja un sveica bazilikas arhipriesteris, kardināls Džeims Maikls Hārvejs. Pēc dievkalpojuma Svētais tēvs iegāja Krustā Sistā Kristus kapelā, lai pagodinātu Dievmātes, kura „rāda ceļu pie Dieva” (Hodighitria), ikonu. Šīs svētgleznas priekšā 1541. gada 22. aprīlī svētais Ignācijs no Lojolas un viņa pirmie sekotāji salika savus svētsolījumus. Jezuītu ordeņa rītausmā tas bija būtisks notikums.
„Mēs atrodamies pie svētā Pāvila kapa”, sacīja Francisks. „Pāvils bija pazemīgs un liels Kunga apustulis, kurš sludināja Kristu ar vārdiem, liecināja par Viņu ar moceklību un pielūdza Viņu ar visu savu sirdi”. Homīlijā pāvests pievērsās trīs darbības vārdiem: sludināt, liecināt un pielūgt.
Klausoties pirmo lasījumu (Apd 5, 27b-31, 40b-41), mūs pārsteidz sv. Pētera un citu apustuļu lielā drosme – atzina pāvests. Tiem, kuri pavēl klusēt, izbeigt mācīt Jēzus vārdā un vairs nesludināt Viņa vēsti, apustuļi skaidri atbild: „Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem”. Viņus nevar apturēt ne šaustīšana, ne ieslodzīšana cietumā, ne cita veida vajāšanas. Apustuļi drosmīgi sludina Jēzus Kristus Evaņģēliju. Taču kā ir ar mums? – jautāja Svētais tēvs. Vai mēs spējam atklāt Dieva vārdu saviem līdzcilvēkiem? Vai protam runāt par Kristu un par to, ko Viņš mums nozīmē, savā ģimenē un vidē, kurā ikdienā apgrozāmies? Francisks piebilda, ka ticība rodas, dzirdot Dieva vārdu, un nostiprinās, pateicoties sludināšanai.
Turpinot homīliju, pāvests norādīja, ka apustuļu sludināšana cieši saistās ar viņu uzticību Kristum, kurš izmaina viņu dzīvi un piešķir tai jaunu virzienu. Pēteris un citi mācekļi liecina par Jēzu tieši ar savu dzīvi. Šajā kontekstā, pirms nekā uzrunāt visus ticīgos, Francisks veltīja dažus vārdus Baznīcas ganiem. Lai ganītu Dieva tautu, jābūt gataviem pilnībā paklausīt Dievam un nesavtīgi veltīt Viņam visu savu dzīvi. Reizēm to nākas darīt pat par savas dzīvības cenu. Ticīgos Svētais tēvs aicināja pārdomāt: Kā es liecinu par Kristu ar savu ticību? Vai man pietiek drosmes tāpat kā Pēterim un citiem apustuļiem, lai domātu, izdarītu izvēles un dzīvotu tā, kā tas kristietim pienākas, paklausot Dievam? Francisks paskaidroja, ka liecināt var dažādi. Dievam ir svarīga arī mana apslēptā un pazemīgā liecināšana. Ticība var izpausties pavisam vienkāršā veidā attiecībās ģimenē, darbā un starp draugiem. Mums līdzās dzīvo tā saucamie ikdienas svētie, „apslēptie” svētie – viņš sacīja. Taču dažādās pasaules malās netrūkst arī kristiešu, kuri Evaņģēlija dēļ, tiek vajāti un cieš, pat izlej par Kristu savas asinis.
Visi paturēsim prātā to, ka nevar sludināt Jēzus Kristus Evaņģēliju, neliecinot par Viņu ar savu dzīvi – uzsvēra pāvests. Tiem, kuri mūs klausās un redz, dzirdēto jāsaskata mūsu darbībā. Man nāk prātā padoms, ko Asīzes Francisks deva saviem brāļiem: „Ja ir nepieciešams, sludiniet Evaņģēliju arī ar vārdiem”. Vispirms runa ir par sludināšanu ar savu dzīvi, par liecību. Saskaņas trūkums starp to, ko ticīgie un Baznīcas gani saka un dara, starp viņu vārdiem un dzīves veidu, apdraud ticamību Baznīcai.
Francisks norādīja, ka sludināt un liecināt iespējams tikai tad, ja mēs dzīvojam ciešās draudzības attiecībās ar Kristu. Runa ir par ikdienas tuvumu ar Jēzu. Svarīgi, lai mēs prastu Viņu atpazīt un pielūgt. Svētais tēvs aicināja visus uzdot sev jautājumu: Vai es pielūdzu Kungu? Vai mēs dodamies pie Dieva tikai tādēļ, lai no Viņa kaut ko lūgtu, lai Viņam pateiktos, vai arī ejam, lai Viņu pielūgtu? Ko nozīmē doties pie Dieva? Tas nozīmē iemācīties būt kopā ar Viņu, sarunāties ar Viņu, apzināties, ka Viņa klātbūtne ir visīstākā, vislabākā un vissvarīgākā klātbūtne. Pielūgt Kungu nozīmē ierādīt Viņam pienācīgo vietu savā dzīvē. Tas nozīmē atzīt un ticēt, ka Viņš vienīgais ir Dievs un Viņš vienīgais ir mūsu ceļvedis.
Pāvests piebilda, ka šis aicinājums ietver sevī prasību atbrīvoties no dažādiem elkiem, pie kuriem bieži vien mēs meklējam sev „patvērumu” un uz kuriem mēģinām balstīties. Tie ir elki, ko glabājam labi paslēptus. Tās var būt ambīcijas, pārlieku liela dzīšanās pēc panākumiem, karjerisms, sevis nolikšana visa centrā, tendence valdīt pār citiem un ietekmēt citus, pretendēšana uz to, lai būtu par vienīgajiem savas dzīves kungiem, tas var būt arī kāds grēks vai daudzas citas lietas. Adorēt jeb pielūgt Kungu nozīmē atbrīvoties no visiem pat visapslēptākajiem elkiem un izvēlēties par centrālo un augstāko savas dzīves labumu Dievu – sacīja Francisks.
J. Evertovskis / Vatikāna Radio

Scroll To Top