Rīgas arhidiecēzē iesvētīti trīs jauni diakoni

Sestdien, 25. maijā, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē trīs Rīgas Garīgā semināra audzēkņi – Aivars Līcis un Kārlis Miķelsons no Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes un Pēteris Skudra no Rīgas Svētās Trīsvienības draudzes – tika iesvētīti par diakoniem. Svētās Mises sākumā arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs izteica prieku par semināristiem, kuri izteikuši vēlēšanos un izgājuši visus nepieciešamos sagatavošanās etapus, lai ceļā uz priesterību tiktu iesvētīti par diakoniem, un aicināja ikvienu lūgties par tiem.

Savā homīlijā arhibīskaps Z. Stankevičs uzrunāja sanākušos, atgādinot, ka šis lēmums pasaules acīm var šķist nesaprotams. „Dārgie kandidāti, Kārli, Pēteri, Aivar, profesori, formatori, radinieki, draugi, kas esat sanākuši šeit uz šo svinīgo ceremoniju. Cik es saprotu, pie jums ir atnākuši jūsu skolas kolēģi, vismaz daži, un būtu interesanti redzēt, ko par to domā jūsu „normālie” klasesbiedri. Tad, kad es tikko biju iesvētīts par priesteri un mums bija institūta salidojums, pie manis pienāca kursa biedrene un varēja redzēt, ka viņai iekšā deg šis jautājums. Viņa teica: „Zbigņev, bet kas ar Tevi notika? Tu taču biji tāds normāls, biji savējais.” Jo es biju tāds, kā visi pārējie, bet pēkšņi vienā brīdī mana dzīve radikāli izmainījās. Es redzēju, ka viņa nebija gatava dzirdēt to, ko tajā brīdī vajadzēja atbildēt, vienkārši sirsnīgi pasmaidīju un mana atbilde bija klusēšana. Bet es domāju, ka varbūt arī vienam otram jūsu klasesbiedram sirdī ir līdzīgs jautājums – kas tad ar jums ir noticis, ka jūs esat šeit altāra priekšā, apņematies dzīvot celibātā, lūgties breviāru katru dienu un izslēgties no it kā normālās dzīves.

Vai tas patiešām tā ir? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, es izvēlējos šodienas pirmo lasījumu. [..] Tas ir fragments no Sīraha dēla grāmatas par radīšanas pirmsākumiem, kad Dievs radīja cilvēku un veidoja to pēc sava attēla, un Viņš viņu līdzīgi sev ietērpa spēkā un piešķīra viņam varu pār to, kas ir uz zemes. „Ikvienai miesai Viņš lika viņa bīties, lai viņš varētu valdīt pār zvēriem un putniem. Dievs radīja viņiem prātu un mēli, un acis, un ausis un domāšanai deva viņiem sirdi, un piepildīja tos ar gudrības mācību.” Svētie Raksti saka, ka tas ir Dievs, kurš radīja cilvēku, ka cilvēks nav radies kā vienkārši kaut kāda atomu molekulu kombinācija gadījuma pēc, ka cilvēkam ir ne tikai materiālā dimensija, ne tikai miesa, bet arī nemirstīga dvēsele. Un to es aizvadītajos gados nerimstoši esmu centies sludināt – ka, ja jau cilvēks nav tikai miesa, tad viņam ir arī dažādi vajadzību līmeņi, ka viņam ir ne tikai materiālās un psiholoģiskās vajadzības, bet arī garīgās vajadzības.

Esmu jau atkārtojis Jāņa Pāvila II teikto, kad viņš vērtēja komunisma krišanu 1991. gadā, rakstot, ka galvenajai marksisma kļūdai bija antropoloģisks raksturs. Un es gribu to atkārtot arī šeit, bet mazliet jau citā kontekstā pēc vairāk nekā divdesmit gadiem – galvenajai mūsdienu kapitālisma kļūdai ir antropoloģisks raksturs. Ko tas nozīmē? [..] Tas vienkārši nozīmē to, ka tajā [kapitālismā] ir nepareiza izpratne par cilvēku, nepareizs priekšstats par cilvēku, tā ir nepareiza, kļūdaina sevis apzināšanās. Ko mēs redzam mūsdienu tā saucamajā masu kultūrā? Tā ir dzīšanās pēc ārējā, dzīšanās pēc materiālā, dzīšanās pēc tā, kas ir zūdošas vērtības, jo skaistums zūd. [..] Kādas ir prioritātes? Mēs redzam, ka notiek milzīga sakoncentrēšanās šajā līmenī. Bet tā ir tikai viena realitātes daļa. Tas ir tā saucamais, ja filozofiski runājam, redukcionisms. Tas nozīmē, ka mēs uztveram tikai vienu realitātes daļu, vienu cilvēka veselības aspektu. Bet kaut kas ļoti būtisks paliek ārpusē. Paliek cilvēka dziļākās dvēseliskās vajadzības, viņa garīgās vajadzības.
Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla pirmkārt nozīmē to, ka viņš ir kā brīva būtne, kā tāda, kura sevi apzinās, kura var pieņemt lēmumus, nesekot tiem impulsiem, kuri nāk no miesīgās dimensijas, kas, protams, ir ārkārtīgi svarīga, bet nav vienīgā. Un to mēs visi labi zinām, ka vismaz ar prāta spriedumu mūsu šie miesīgie impulsi būtu jācenšas saskaņot. Bet diemžēl mūsdienu kultūra ir tāda, ka šie miesīgie impulsi tiek glorificēti. [..] Un tad, kad cilvēks seko tam, tad viņš aizpilda vienu vajadzību daļu, vienu aspektu, bet viņa dziļākās vajadzības, viņa pārējā cilvēka realitātes daļa paliek neapmierināta. Jānis Pāvils II ir atkārtojis arī to, ka cilvēks nevar sasniegt piepildījumu, sasniegt pilnību citādi, kā vien nesavtīgi ziedojot pats sevi. Mūsdienu masu kultūra ir vērsta uz ņemšanu, nevis došanu.
Nākošais aspekts – ka tiek pateikts, ka Dievs varbūt ir, bet varbūt Viņa nav, ka tā ir katra privāta lieta, tu tici kaut kur klusībā, bet principā ikdienas dzīvē labāk, ja tu to neņem galvā, jo tas ir novecojis, nav mūsdienīgi… Tas tiek izstumts ārā. Un kas tad paliek? Kas tad notiek? Notiek tas, ka cilvēks ir vienmēr neapmierināts. Viņš dabū tā saucamo kaifu, īslaicīgu savu dziņu vai ambīciju apmierināšanu, un uz kādu brīdi tas viņam sagādā gandarījumu. Bet tas ir līdzīgs mehānisms kā narkomāniem vai alkoholiķiem – kamēr viņiem kaifs ir, viss ir kārtībā, bet kaifs pāriet un iestājas paģiras. Un tad vajag nākošo porciju, bet, lai dabūtu to pašu kaifa līmeni, vajag jau lielāku porciju. Līdz ar to sākas apburtais aplis un cilvēks nonāk atkarību, depresijas jūgā un iekšējas frustrācijas, neapmierinātības jūgā. [..]
Un tagad, kāda vieta šajā visā ir mūsu kandidātiem? Saprotiet, viņi nav sekojuši tai mūsdienu sabiedrības galvenajai spalvai – apmierināt savas baudas, taisīt karjeru un iekārtoties dzīvē tā, lai paši būtu centrā. Viņi ir izvēlējušies atbildēt uz Kristus aicinājumu sludināt Evaņģēliju, sludināt to, ka ne no maizes vien dzīvo cilvēks. Ka tomēr ir Dievs un ir Viņa valstība un, ka cilvēks nav tikai miesa, ka cilvēkā ir vēl daudz, daudz dziļāka esamības dimensija, kura jāņem vērā ļoti nopietni. Viņi to ir ņēmuši vērā nopietni un izlēmuši veltīt savu dzīvi tam, lai paši to izkoptu un lai arī citiem palīdzētu to atklāt. Lūk, tā ir viņu misija, šeit viņi ir kļuvuši par savādniekiem pasaules acīs, vai varbūt jūsu, viņu skolas biedru, acīs. Bet es cenšos tagad paskaidrot, kas tam ir apakšā un gribu pateikt, ka jā, pasaules acīs tā ir muļķība, bet kā svētais Pāvils vienā no savām vēstulēm saka, ka pasaules acīs tā ir muļķība, bet Dieva priekšā tā ir gudrība, jo patiesībā augstākā gudrība ir piepildīt savu dziļāko aicinājumu.”
Arhibīskaps norādīja arī uz to, ka diakonu kandidāti nav aizmirsuši par miesu, gluži pretēji, šie puiši ir vieni no sportiskākajiem seminārā. „Viņi stingri stāv ar kājām uz zemes, viņiem ir integrāla pieeja dzīvei. Tomēr viņi redz nevis tikai miesu, bet ir atklājuši arī šo garīgo dimensiju, atzinuši to par svarīgu un vēlas palīdzēt citiem arī to atklāt un atklāt Dieva klātbūtni, Dieva valstības klātbūtni šai pasaulē. Un mana dziļākā pārliecība ir tā, ka tas ir tas, kas visvairāk vajadzīgs Latvijai šobrīd, un ka viņi ir izvēlējušies labāko daļu.”
Svētdien, 26. maijā, Rēzeknes diecēzes bīskaps Jānis Bulis par diakonu iesvētīja Rīgas Garīgā semināra audzēkni Vitāliju Filipenoku no Zilupes katoļu draudzes. 
Sirsnīgi sveicam jaunos diakonus!

LRKB IC, foto: Baiba Motivāne

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti